Ticībā arī Latvijā dzīvojošais kristiešu mazākums šogad redz Ulmaņlaiku krāsās izrotāto, svecītēs ietērpto Rīgas pili un zina, ka šīs pasaules kārtība, kura savos likumos svētī grēku, paiet.
Latvija
Izraēla 2022. gadā atteicās pievienoties Stambulas konvencijai, kā iemeslu minot 60. un 61. panta patvēruma noteikumu bīstamību. Tika norādīts, ka šie noteikumi prasītu Izraēlai izskatīt patvēruma pieprasījumus ne tikai tiem ārzemniekiem, kuri bēg no politiskās vai etniskās vajāšanas, bet arī visiem tiem, kuri apgalvo, ka cietuši no seksuālās vai ar dzimuma identitāti saistītās vardarbības.
Valstij ir pienākums reģistrēt, atzīt un tiesiski, sociāli un ekonomiski aizsargāt tikai viena veida pāru savienību – laulību starp sievieti un vīrieti. Aicinām Latvijas Republikas Saeimā ievēlētos deputātus un Ministru kabineta locekļus nelokāmi sargāt laulību, nebūvējot tai blakus, aizmugurē vai priekšā cita veida partnerības institūtus.
Esam ārkārtīgi pateicīgi visiem, kas līdz šim mums ir ziedojuši, kā arī autoriem, kas savu darbu dāvina par brīvu. Lūdzam finansiāli atbalstīt Telos!
Aicinām noklausīties izdevniecības KODOKA un portāla Telos rīkotās konferences referātus un diskusiju paneli.
Konservatīvā piesardzība, kas prasa ar vispārliecinošākajiem argumentiem pamatot izmaiņas, kas skar gadsimtiem senus civilizācijas elementus vai pat dabā sakņotu realitāti, ir īpaši aktuāla tad, kad šīs izmaiņas var veicināt mūsu tautas fizisku iznīcību visbrutālākajā veidā.
Konferences rīkotāju nodoms nav sarīkot kārtējo valsts finansēto papļāpāšanu kā rituālu nodevu demokrātijas kargo kultam, bet pakāpeniski iekustināt sabiedrību pašas organizētai politiskai atjaunotnei, sekojot politiskajai teorijai, kuras pamatā ir mūžīgas patiesības par cilvēka politisko un nepilnīgo dabu.
Upura un glābēja dinamika ir pašu primitīvāko morālo jūtu izpausme un bērnišķīgi vienkāršs veids, kā domāt par labo un ļauno. Taču fakts, ka šīs jūtas ir primitīvas un bērnišķīgas, nebūt nenozīmē, ka tās ir vājas un viegli noraidāmas.
Ikviens, kas ir īsts mākslinieks vai dzejnieks, būs nojautis, cik liela organizējoša nozīme ir no laiku galiem izstrādātai formai ikvienā mākslas nozarē. Cilvēka domām un jūtām arvien piemīt gāzveidīgs raksturs. Viņas taisās izplūst uz visām pusēm. Tas, ko mākslās un dzejās sauc par formu, viņas visas satur kopā un piešķir tām saskanīgu un samērīgu gaitu.
Apskatot piedāvātos modeļus, kļūst skaidrs, ka Skola 2030 materiālā tiek izmantots kvīru teorijas modelis. Kvīru teorētiķi par kategorijām (arī zinātniskajām) domā kā par sociāli konstruētām – bez reāla ontoloģiska pamata.
Tautas pastāvēšanas intereses ir pārākas par tādu “racionalitāti”, kas nošķirta no iemiesotības un dabas un mudina dzīvot abstrakciju valstībā. Atrautība no reālās dzīves veicina nihilismu, individuālu egoismu, mizantropisku bērnu neradīšanu “planētas interesēs” un “ekonomisko progresu”, kas vairo ciparus “Excel” tabulās, graujot kopienas intereses. “Tikai tas, kas ir labs spietam, ir labs arī bitei,” rakstīja Marks Aurēlijs.
Jautājumu par tīrāku, mazāk piesārņotu, stilizētu un kaut kādā mērā sakrālu telpu risina latviešu mākslinieki, kuri dzīvo Latvijā. Ja viņi savus darbus būtu gleznojuši emigrācijā, vai mēs, raugoties uz tiem, spētu konkretizēt, kas tieši tajos ir latvisks? Vai viņu darbos tas būtu vieglāk ieraugāms nekā Staprāna darbos?
Agnese Irbe un Krišjānis Lācis sarunājas ar Raivi Bičevski par Frīdriha Šillera 1781. gada lugu “Laupītāji”.
Šajā rakstā dziļāk apskatīšu situāciju ar minēto Satversmes tiesas spriedumu: ko tad Tiesa īsti izskatīja, kādu rupju kļūdu tā pieļāva savā spriedumā un kā tas ietekmē šā sprieduma izmantojamību turpmākajās (juridiskajās un politiskajās) diskusijās.
Ja visi šīs izstādes darbi kādreiz tiktu vienkopus atrasti arheoloģiskajos izrakumos, to atradēji droši vien secinātu, ka šai kultūrai raksturīgi atveidot cilvēku, dzīvnieku un augu motīvus, taču tā nevairās arī no abstraktām formām un gludām virsmām bez rotājumiem. No tā, ka starp darbiem nav ieroču, viņi secinātu, ka tā ir mierīga, izzinoša civilizācija ar saviem, iespējams, līdz galam neizprotamiem reliģiskajiem rituāliem.
Kā ilgstošākā liberālisma varas sistēmas blakne Latvijā ir birokrātisms un formālisms. Valsts ir zaudējusi savu augstāko misiju, kas formāli ir ierakstīta Satversmes ievadā, bet praktiski netiek īstenota, jo jebkura augstāka misija ir neliberāla, “autoritāra” un indivīda negatīvo brīvību “ierobežojoša”.
Agnese Irbe un Krišjānis Lācis sarunājas ar bijušo politiķi un vēsturisku monogrāfiju autoru Edmundu Krastiņu par viņa šī gada februārī sarakstīto eseju “Kāpēc Latvija nevar labāk?”, kurā apskatīti Latvijas ekonomiskās atpalicības vēsturiskie un sociokulturālie cēloņi salīdzinājumā ar pārējām Baltijas valstīm.
Otrā dienā ielien resnis kungs pie princeses un prasa, vai neesot iekritis kāds gredzens pa logu? Princese atbild, ka esot gan, bet tas maksājot miljoņu rubļu.
Netālu no universitātes, tieši pretī stacijai, atradās iestāde ar lepnu nosaukumu – restorāns “Kaukāzs”. Tas bija pagrabstāvā. Mēs tur nebijām bijuši, bet Uldis gan, tāpēc viņš vienkārši komandēja – ej tur, pagriezies pa labi, ej tur pie galdiņa un gaidi!
Agnese Irbe un Krišjānis Lācis sarunājas ar Raivi Zeltītu par latviešu filozofa Paula Jureviča (1891–1981) darbiem un domām.