Latvietis poļu Inflantijā galvenokārt nodarbojas ar zemkopību, retāk pievēršas amatniecībai. Pirmkārt, viņš ir zemkopis vārda pilnā nozīmē, bet gans tikai tiktāl, ciktāl nepieciešami mēsli zemes kopšanai. Viņa mājlopu saimē ir liellopi, kas cēlušies, krustojot vietējās govis ar Tiroles sugas buļļiem, kurus ieveda lielo īpašumu saimnieki, cūkas, nedaudz aitu, kazu un mājputni. Lielākajos ciemos un muižās ļoti izplatīta ir biškopība, sevišķi mežu apvidos. Vērts pieminēt dravu ar daudziem stropiem Līksnā. Ne viens vien latviešu zemnieks pārdod no viena līdz četriem centneriem medus, tādējādi papildinādams savus jau tā itin prāvos ienākumus.
Latvija
Agnese Irbe un Krišjānis Lācis sarunājas ar valststiesību ekspertu prof. Dr.iur. Ringoldu Balodi par Satversmes 99. pantu, kurā pasludināta reliģijas brīvība un valsts un baznīcas šķirtība. Balodis stāsta par šī panta pieņemšanas vēsturi atjaunotajā Latvijā, tā nepieņemšanu Satversmes sapulces laikos, šī panta anahronisko raksturu, atšķirībām starp to, kas rakstīts likumā, un kā notiek praksē, kā arī norāda uz baznīcu krišanu valsts struktūru slazdā.
Tā kā Latvijas (vismaz formāli) ir demokrātiska tiesiska valsts, nevis diktatūra, tad arī Satversmes tiesa ir pakļauta likumam. Tā nevar darboties un lemt, kā pašai patīk un kā ienāk prātā.
Negribēšana pārvērtēt pagātni un bailes rada bīstamas sekas. Mūsdienu pasaulē, sevišķi postkomunisma zemēs, it īpaši jaunajā paaudzē palielinās nelojālo cilvēku īpatsvars – iepretī tradicionālajām vērtībām – pret savu tautu, darba tikumu, ticību Dievam. Jaunie cilvēki nereti meklē jaunu utopiju, jaunu totalitāru ideoloģiju. Modernizētie slāņi ir sastopami ne tikai starp tautām, cilvēku grupām, bet arī dažkārt vienā cilvēkā.
Agnese Irbe sarunājas ar organizācijas “Asociācija Ģimene” valdes locekļiem sociālo darbinieci Elīnu Kārklu un juristu Kasparu Herbstu par biedrības pirmsākumiem pirms 14 gadiem, idejisko platformu ar četriem neatdalāmiem jēdzieniem, sociālo liberālismu kā sistēmu, kas nedarbojas ne tikai teorijā, bet arī praksē, pozīciju un opozīciju, tiesvedību ar Sabiedrības Integrācijas fondu un ģimenes jēdziena šībrīža apdraudējumu.
Uzvara vai zaudējums Ukrainā gan tik ātri neizglābs ielaisto un grūti dziedināmo Rietumu morāles krīzi. Šajās dienās runā par paātrinātu Ukrainas iestāšanās procedūru Eiropas Savienībā. Mēs nevaram zināt, kāda būs Eiropas Savienība pēc 10 gadiem, bet šobrīd ir zināms, ka Eiropas judikatūra ir viens no galvenajiem demokrātiju un nacionālo suverenitāti graujošajiem cēloņiem Rietumu pasaulē.
Pēc kāda laika viņa aizbrauca uz Izraēlu. Tas bija pašā “perestroikas” sākumā. Es jau biju laukos, strādāju jaunā darbā, sāku jaunu dzīvi. Viss kapitāls bija viens lietusmētelis un hūte. Bet jutos brīvs. Kādu nakti redzēju spilgtu sapni. Es stāvu Šeremetjevas lidostā. Uz iekāpšanu ved garš koridors. Durvīs, kas ved uz šo koridoru, stāv Sofija.
Vēsturiskā taisnīguma atjaunošana, pārvietojot atpakaļ dokumentus un grāmatas uz to rašanās vietām, radītu neiedomājamas jukas un nelietderīgu birokrātisku rosību starp valstīm un to iekšienē. Stingri ņemot, liela daļa izcilu vēsturisko bibliotēku radušās, likvidējot iestādes vai organizācijas vai varmācīgi atņemot grāmatas citiem. Tā notika arī pie mums. Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas kodols veidojās no reformācijas laikā sagrauto katoļu klosteru grāmatu krājumiem, savukārt LNB integrēja pamestās vācbaltiešu organizāciju un privātpersonu bibliotēkas.
Lai kā mēs dažkārt to gribētu, cilvēciskās eksistences traģēdijas nespēj un nedrīkst risināt valsts. Mēs esam pieauguši un pilngadīgi – un, pat ja mēs savā garā neesam, mums jābūt. Nav citas izvēles. Valsts nav mūsu mamma, un mēs neesam tās mazie bērni.
Pēc vācu iebrukuma Pēteris iekārtojās darbā uz dzelzceļa un iesaukums viņu neskāra. Bet Vladislavu 1943. gada vasarā paaicināja uz pagastmāju un piedāvāja “brīvprātīgi pieteikties cīņai pret žīdisko boļševismu lielā vācu vadoņa Adolf Hitler vadībā”. Dižā vadoņa vārdu nedrīkstēja locīt kaut kādā tur bauru mēlē, un tā arī bija jāsaka “dižais vadonis Adolf Hitler”.
Bioloģisko vecāku un bērnu savstarpējā saistība balstās unikālās īpašībās. Bioloģiskie vecāki (caur viņu saplūdušajām gametām) ir cēloņsakarīgi piesaistīti bērniem – viņi ir bērnu eksistences un identitātes bioloģiskais cēlonis. Vecāku un bērnu attiecības ir tādas, kurās personas viena ar otru ir saistītas unikāli personīgā veidā.
Saujiņai bruņinieku un mūku nebija un nevarēja būt koloniālisma jēgpamata, proti, metropoles, uz kuru vest salaupīto. Tādas nebija arī vēlāko gadsimtu mācītājiem, kuri izveidoja latviešu rakstu valodu, un visam tam Latvijas iedzīvotāju kopumam, kurš ar laiku sevi apzinājās kā vācbaltiešus.
Dažs slavēja mūsu Avīzes, dažs atkal turēja par nevajadzīgu nelietību; viens gribēja lai tā rakstām, otrs atkal citādi, tā ka mēs nezinādami kuram būs klausīt un par prātu darīt, savu lietu augstam Debesu Tēvam un saviem mīļiem lasītājiem gribam pavēlēt un savu ceļu staigāt, kā paši zinām un protam, prātā turēdami ko vienā labā grāmatiņā esam lasījuši.
Debatēs ar starpsaucienu “Kur tad latgalieši “minoritātes”?!” izcēlās latviešu dzejnieks, žurnālists un literatūras klasiķis Kārlis Skalbe, kurš pēc brīža jau no Satversmes sapulces tribīnes pie latgaliešiem vērsās ar tiešu aicinājumu “neapgrūtināt mūs ar tādām blēņām”.
Domājot par Gunāra Astras likteņa atbalsi šodien, atceros, kādas izjūtas pārņēma mūs, tā sauktos neformāļus, kad Atmodas izskaņā arvien uzstājīgāk tika spriests, kādās politiskās partijās pārveidosies Vides aizsardzības klubs, Neformālā tautas fronte un Nacionālās neatkarības kustība. Toreiz šķita, ka tiek piedāvāts kaut kas zaimojošs, pēc būtības pretējs Atmodas garam.