Es gribētu sākt skicēt šo un to no visa tā daudzā, ar ko cilvēks savā ceļā sastopas. Bet tāpēc, ka es ar to nekur tālu netiktu un tas mani atturētu no mana īstā darba, labāk nemaz nesākt. Līdzko pārnācu mājās, sāku rakstīt sprediķi par “neauglīgo vīģes koku”.
Gads: 1640926800
Pēc Otrā pasaules kara beigām sakauto nāciju politiskā elite kļuva skeptiska pret nācijvalsti kā tādu. Eiropas Savienība radās no pārliecības, ka Eiropas karus izraisījušas nacionālas jūtas un ka ir vajadzīga jauna pārnacionāla valdības forma, kas cilvēkus apvienotu viņu kopīgajā vajadzībā mierīgi pastāvēt līdzās. Diemžēl cilvēki ne ar ko tādu sevi nespēj identificēt. Nav tādas daudzskaitļa pirmās personas, kas politiski izpaustos kā Eiropas institūcijas.
Izdevniecība Kodoka sadarbībā ar Telos.lv redakciju īsi pirms Ziemassvētkiem izdevusi mūslaiku ietekmīgākā britu konservatīvā filozofa Rodžera Skrūtona (1944-2020) programmatiskās 2014. gada grāmatas “Kā būt konservatīvam” tulkojumu. Grāmata izdota kā pirmā no Konservatīvās domas bibliotēkas jeb “Leukothea” grāmatu sērijas, kuras ietvaros Kodoka plāno izdot nozīmīgu konservatīvo domātāju darbu tulkojumus latviešu valodā.
Ilgas pēc mājām ir dziļas un neremdināmas. Tās caurvij itin visas kultūras un reliģijas. Filozofs Mārtins Heidegers tās izteicis ar vācu vārdu Unheimlichkeit – tā ir sajūta, it kā dzīvotu pasaulē, kura ir sveša un nespēj piepildīt cilvēka dziļākās ilgas.
Domājot par Gunāra Astras likteņa atbalsi šodien, atceros, kādas izjūtas pārņēma mūs, tā sauktos neformāļus, kad Atmodas izskaņā arvien uzstājīgāk tika spriests, kādās politiskās partijās pārveidosies Vides aizsardzības klubs, Neformālā tautas fronte un Nacionālās neatkarības kustība. Toreiz šķita, ka tiek piedāvāts kaut kas zaimojošs, pēc būtības pretējs Atmodas garam.
Agnese Irbe sarunājas ar Ievu Puķi un Inesi Pudžu par Tenesija Viljamsa lugu “Ilgu tramvajs” un tās jauno iestudējumu Valmieras drāmas teātrī. Saruna par dzīvi šauros apstākļos, bezizeju un zemiem gaidu apvāršņiem, cilvēka sarežģīto, sašķelto dabu, nicinājumu un aktiera profesijas diktēto žēlastību.
Par kritēriju ņemot Jura Rubeņa filozofisko izteiksmes stilu, var droši sacīt, ka jau ļoti agri viņš piesaistīja daudz plašāku lasītāju un klausītāju loku, nekā parasti izdodas luterāņu (vai kādas citas kristīgās konfesijas) garīdzniekiem. Viņa alūzijas uz teātri Vai migla klīdīs? noteikti bija tuvas un saprotamas okupācijas laika teātra mīļotājiem. Viņa psiholoģiskais saturs grāmatā Viņa un viņš noteikti piesaistīja šīs literatūras cienītājus, kas, šķiet, pārsvarā ir sieviešu kārtas.
Naturālistiskais skatījums medicīnā ir lietiskojis slimību, padarot to par šķietami objektīvu, no saslimušās personas neatkarīgu realitāti, fizioloģisku un izolētu problēmu. Rezultātā tā vietā, lai ārstētu cilvēku, tiek ārstēti orgāni vai orgānu sistēmas, vairumā gadījumu bezpersoniskās ārstēšanas praksēs, kas tikai palielina slimnieka stresu un atsvešinātību no pasaules un sava ķermeņa.
Par patiesības iespaidu Padomju Savienībā Astra sacīja: “Jāņtārpiņi dod nojēgu, ka tumsā ir gaisma. Ja ir tumsa un nav nekādas gaismas, tad arī nav nojēgas par to. Tāpat ir ar disidentiem.[12] Disidenti ir tāpēc, lai radītu nojēgu, ka nav viss tā, kā mums saka, nav vienīgais tā sauktais padomju tautas viedoklis.”
Ilze pēkšņi aprāvās un apklusa, – jo saprata, ka ir aizgājusi par tālu. Pēc līdzšinējo runu satura spriežot, daudzi klātesošie simpatizēja Kremļa politikai, un tātad sanāca, ka viņa – viešņa un svešiniece – bija atļāvusies nosaukt viņus par slepkavu līdzdalībniekiem. Ilzes acis pēkšņi sastapās ar Madame Blankāras skatienu… un meitene sastinga.
Krišjānis Lācis un Agnese Irbe šķetina tālāk dabīgā likuma nesaprašanas un noliegšanas jautājumu, rezumējot dabīgā likuma ētiku kā trešo lielo sistēmu līdztekus kantiānismam un utilitārismam, apspriežot rožukrūmu labbūšanu un sliktbūšanu, tad pievēršoties likuma noraidījuma iespējamiem cēloņiem, tādiem kā Darvina atklājumi, Reformācijas pagrieziens prom no sholastikas un jo īpaši tehnoloģiju attīstība.
Tā kā Zemmūram vēl pirms burtiski pāris dienām nebija savas tīmekļa lapas un viņam šobrīd ir grūtības sevi adekvāti prezentēt lielajos valsts un privātajos medijos, viņa pirmsvēlēšanu aģitācija notiek vietnē Youtube.
Vislabāk to, kādas faktiskās iespējas ir tautai Satversmes un vispārējā likumdošanā, parāda bilance, kas skarbi un lakoniski norāda uz radušos tālākas attīstības strupceļu. Tauta (0) : Saeima (15), jo neviena no Satversmes normām nav pieņemta tautas nobalsošanas ceļā. Tās visas ir grozītas Saeimā 76. panta kārtībā.
Kamēr dažiem puišiem, kam jāpaliek, tiek kārtoti dokumenti, pienāk divi latvieši. Viņiem drīz “dembelis” (demobilizācija). Vai Gunārs negribētu samainīt brūno somu pret mazāku? Viņam tāpat vēlāk atņemšot. Labāk lai tiekot latviešiem, kam ar tādu nebūs kauns braukt mājās. Puisis ar mieru. Dembeļi atnes mazāku. Gunārs pārkrāmē mantas. Tikmēr letiņi pamana “graždankas” (civilās) peldbiksītes, ko arī neļaušot valkāt.
1990. gados un 2000. gadu sākumā Rietumu arheoloģija lielākoties lepojās ar to, ka savu disciplīnu ir attīrījusi no rasu, nacionālisma, patriarhālisma un koloniālisma teorijām un retorikas. Taču tad šajā komfortablajā vienprātībā ielauzās divas satricinošas kustības.
Šajā diskusijā saduras divi pretēji skatījumi uz cilvēku, sabiedrību un attiecīgi arī uz valsti un tās mērķiem. Ja šo nostāju pamatā esošos pieņēmumus destilētu un skaidri formulētu, varētu iegūt diezgan precīzu mūsdienu “konservatīvo” un “liberāļu” pasaules uzskata aprakstu.
Ar savu melanholiju mums jāizlīgst, kā nu katrs protam, lai kādus izlīguma vārdus atrodam. Jo ir pilnīgi skaidrs, ka nākamruden tās vēstnese Bēda līdz ar pēdējām vēja trenktajām, jau trūdēt sākušajām lapām būs atkal klāt. Starp citu, tieši šī cikliskā atkalsatikšanās ir patiesa konservatīva vērtība, varbūt vispatiesākā.
Atšķirībā no sava laika filozofiem – vai arī mūslaiku filozofiem – Mērija Šellija, šķiet, atskārta, ka vēlme radīt pēcdabisku saprātu ir vēlme radīt dzīvības formu (vai nedzīvu intelektu), kas var mūs maldināt. Galu galā saprāta noteicošā pazīme nav ne šaubas, ne pārliecība (kā to pieņēma Dekarts), bet gan divkosība.
Krišjānis Lācis sarunājas ar Raivi Bičevski un Agnesi Irbi par Covid-19 pandēmiju un tās ierobežošanas mēģinājumiem. Irbe salīdzina 19. un 20. gs. pieejas un izsaka brīdinājumu par piespiedu vakcinācijas prettiesiskumu, Lācis stāsta, kā apbrīnojis valstu mobilizāciju vīrusa agrīnajās dienās, bet tagad par to šaubās, savukārt Bičevskis norāda uz pirmspolitiskām solidaritātes formām, tiesību sasaisti ar zināšanām un pienākumiem, kā arī atgādina par cilvēka galīgumu.
Dienu pēc dienas es vienmēr dzirdu un lasu dārgo tautiešu un godājamo valstsvīru spriešanu par visvisādām reformām pārvaldīšanā, tiesā, Baznīcā, skolā, satiksmē, saimniecībā, ģimenē un tā tālāk bez gala. Viss tas ir svarīgs un vajadzīgs. Bet viss tas ir ārējs. Galvenā tik un tā ir un paliek personības reforma. Bez šās reformas visi citi reformu pasākumi ir mazvērtīgi. Ievadiet Padomijā slavenās varones Anglijas iekārtas, Padomija tomēr netaps par Angliju, jo viņai nav angļiem līdzīgu pilsoņu.