Te mēs nonākam pie 20. gadsimta cilvēktiesību revolūcijas un politisko sistēmu reorganizācijas konceptuālā kodola: attiecībām starp personām un sabiedrību. Šīs attiecības, kas tradicionāli pakārtoja personu sabiedrībai, kā daļu attiecībā pret veselumu, tika apvērstas.
Sadaļas arhīvs: Izklāsti
Etnonacionālisms nav vērsts tikai pagātnē – tā ir arī ticība tautas radošajam potenciālam, tās īpašajam raksturam, tiesībām uz pastāvēšanu, uz uzplaukšanu savā zemē un tās misijai pasaulē.
Tagad vēlreiz ar svaigu skatu pārlasot Stambulas konvenciju, šķiet grūti noliedzams, ka konvencijas teksts un tās mērķis lielā mērā tika pārprasti – un pārprasti gan tās dedzīgo atbalstītāju, gan aso kritiķu pusē.
Atkarībā no asi tverošā kritiskā prāta attīstības latvieši nepaļaujas uz autoritātēm, citos cilvēkos spilgti saskata viņu trūkumus un vājības un bieži padara tos par satīriskas vai humoristiskas kritikas priekšmetiem: savstarpēja izzobošanās un reizēm pārgalvīga joku taisīšana tad arī ir zīmīgas it sevišķi latviešu jauniešu sabiedrībai.
Tokalova filmas izraisīto liberāļu paššaustīšanos un savējo nīšanu varbūt var skaidrot socioloģiski – kā elites mēģinājumu ar visnotaļ apšaubāmu un ar realitāti arvien nesaistītāku “luksusa uzskatu” palīdzību sevi norobežot no pārējās neizglītotās tautas.
Arhaiskās sabiedrībās saprast mītu nozīmē zināt kādas realitātes izcelsmes noslēpumu. Mīts glabā lietas pastāvēšanas cēloni un mērķi, sniedzot iespēju atgriezties un to atjaunot, labot un attīstīt; tas ietver matricu rituāliem, kuri konstituē sabiedrības uzskatus un izpaužas dzīvē – darbā, izglītībā, laulībā, mākslā, dzimšanā un nāvē.
Padome, no vienas puses, savā vēstulē norāda, ka pasākums ir par “lietu saukšanu īstajos vārdos”, neslēpjoties aiz dažādiem dogmatiskiem vai nepietiekami pamatotiem uzskatiem, bet, no otras puses, norāda, ka nepretendē uz patiesības sludināšanu un aizstāv kritisku skatījumu uz realitāti.
Pēc ieroču saņemšanas pretiniekiem jāklusē visā divkaujas gaitā. Jebkādas piezīmes, ironiski izteicieni, izsaucieni un kliedzieni ir pilnīgi nepieņemami.
Ja islāmu praktizējošais Hamza Jusefs, kura vecāki Skotijā ieceļoja 1960. gados no Pakistānas Pendžabas apgabala, sevi nosauc par skotu, vai šis vārds tiek lietots tādā pašā nozīmē, kā to lietotu Makleods no Kinlohīvas, kura vecāki un vecvecāki jau paaudzēs bijuši skoti, kalnos ganījuši aitas, spēlējuši dūdas un apmeklējuši vietējo skotu kalvinistu baznīciņu?
Sieviešu ordinācijas (un jebkura cita jautājuma) sakarā nevar iztikt bez atrunas par “pareizu mācību” vai “pareizu Bībeles lasījumu”. Lai arī dzīvojam laikmetā, kurā katram ir sava patiesība, pati Bībele šajā lietā ir ļoti skaidra (un pat veselu 1. bausli tam ierakstījusi), ka attiecībām ar Dievu izšķiroša ir “pareiza” pieeja (pareizajam Dievam, pēc pieminētā 1. baušļa), un šo “pareizo” pieeju nekad nenosaka Bībeles skatījumā par grēcinieku definētais cilvēks.
Mūsu konservatīvismam trūkst ne tikai idejiskās skaidrības, bet arī sociālās bāzes. Latvijai nav aristokrātijas, un mūsu sīkburžuāzija ir smagi cietusi PSRS un vēlākajos “prihvatizācijas” gados, kas turklāt ir iedragājuši spēju solidarizēties un kooperēties. Tāpēc konservatīvisma ticība tradīcijai kā individuālās un kolektīvās integritātes avotam Latvijā atrodas teju ekskluzīvi reliģisko konservatīvo spārnā, turpretī nacionālistu nometnē valda idejisks apjukums.
Postmodernie konservatīvie lielākoties atsaucas uz identitāti kā galveno zināšanu un morālo pienākumu pamatu. Šāda pieeja atdarina kreiso postmodernistu identitātes politiku, un caur to konservatīvismā ienāk postmodernā antiesenciālisma atziņa, ka cilvēkam nav dabīgas, universālas būtības.
Paradoksāli, bet A. Terpilovska veidotais bronzas milzis Kronvalda parkā visvairāk kaitē pašam Upītim – latviešu vārda mākslas meistaram, kura kreisi savrupā, allaž polemiski noskaņotā mūza pilnskanīgi spēja izpausties tikai paša nīstajos “buržuāziskās demokrātijas” apstākļos.
Rasa Jansone savā mākslā runā ne tikai par individuāliem pārdzīvojumiem, bet cenšas būt politiski izaicinoša, kā instrumentu izmantojot feminisma teoriju. Pat nezinot, ka māksliniece konsekventi darbojas šajā laukā, izstādes apmeklētājam ir skaidri nolasāms kritisks skatījums uz sievietes lomu sabiedrībā, konkrētajā tēmas apskatā ievelkot arī katolisko Dievmātes godināšanas tradīciju.
Jautājumos, kas saistīti ar bērnu tiesībām un reproduktīvajām tehnoloģijām, noorientēties starp ko darīt un ko nedarīt ir vienkārši – pieaugušie dara grūtās lietas un neliek bērniem nest upurus viņu dēļ. Mums ir jājūt līdzi pieaugušajiem, kuri vēlas bērnu, bet vēl būtiskāk ir aizstāvēt bērna tiesības.
“Jau simtām reižu rādīts un pierādīts, kurp ved baudas izvirzīšana par galveno vērtību, un vēsture to jau ir daudzas reizes ar piemēriem parādījusi: atsevišķo cilvēku tā ved no cilvēcības atpakaļ pie dzīvnieciskuma, bet tautas pie sairšanas un pie pakļaušanas svaigākām tautām, kurām bauda vēl nav visaugstākais.”
“Kultūrkari” pretēju uzskatu aizstāvju vidū kļūst arvien izplatītāki un nesamierināmāki. Daudzi pētnieki uzskata, ka būtisku ieguldījumu šādam sašķeltam stāvoklim sabiedrībā ir devis postmodernisms.
2022. gadā biedrība “Peripatos”, kas ir portāla uzturētāja, par valsts budžeta līdzekļiem īstenoja ekonomikas izpētes programmu filozofiskā, reliģiskā, vēsturiskā un praktiskā griezumā. Lasītāju un klausītāju ērtībai piedāvājam šīs programmas pārskatu ar saitēm.
Ja persona, kas ir netīši apvainota, nevēlas pieņemt atvainošanos, tad viņa zaudē visas apvainotās personas privilēģijas un divkaujas nosacījumus izšķir sekundanti vai izloze.
Šeit atkal un atkal parādās jautājums par taisnīgumu. Galu galā, ja valstij ir pienākums izšķirt, kas ir kas, tad mēs gribētu, lai tā izšķir pareizi. Un, lai likumdevējs izšķirtu pareizi, kas ir ģimene un kas nav ģimene, likumdevējam ir jāzina, kas ir ģimene pēc būtības: kas tā ir pati par sevi, neatkarīgi no valdošās tendences, tradicionālās attieksmes vai vienošanās.