Pēc ASV rasu segregācijas likumu atcelšanas Padomju Savienība zaudēja iespēju izmantot šo amerikāņu sabiedrības netaisnību savām propagandas vajadzībām un ietekmes palielināšanai. Tas mudināja padomju ārpolitikas veidotājus radīt teoriju, kas pierādītu, ka rasu segregācijas likvidēšana ir tikai simboliska, bet praksē diskriminācija joprojām turpinās.

Kas ir laulība, un kādam vajadzētu būt laulības tiesiskajam statusam? Tie ir jautājumi par pamata vērtībām – par to, ko mums kā sabiedrībai vajadzētu darīt. Tādēļ tos nevar atrisināt, vadoties vienīgi pēc sociālo zinātņu aprakstošajiem vērojumiem, tieši tāpat kā veselības aprūpes likumu morālo ietvaru nevar izvērtēt, vadoties pēc zāļu ražotāju norādēm par vielu iedarbību un sekām.

Labs veids, kā likt noticēt teiktā patiesumam, ir cieši savīt patiesību ar dažādām fantāzijām tā, lai tās vairs nebūtu atšķetināmas. Šādas nevērīgas attieksmes pret patiesību sekas varam redzēt, aplūkojot kādu nesenu, sabiedrību satricinošu notikumu Tukumā.

Man jau daudzus gadus ir noturīgas, cieņpilnas, mīlošas un draudzīgas attiecības ar citiem vīriešiem. Zinu, ka daži no viņiem attiecībās ar sievietēm ir tādi paši neveiksminieki vai nemākuļi kā es. Esmu jau apvaicājies un, izdzirdēdams par jauno Satversmes interpretāciju, viens no maniem draugiem ir gatavs mūsu attiecības turpināt nākamajā fāzē un veidot tā saucamo jaunā parauga ģimeni.

Tiesnesis, kuram hašiša reibums bija izgājis, nokrita uz ceļiem, lai lūgtu žēlastību par necienīgo izturēšanos, savukārt zvejnieks, kurš hašišu lietoja katru dienu, sultānam par uzjautrinājumu atbildēja: “Kas no tā? Jūs šorīt esat savā pilī, mēs vakar vakarā bijām savā pilī!” Sultānam atbilde iepatikās, un viņš sacīja zvejniekam: “Mēs abi esam šīs pilsētas sultāni.”

Ja kādu no šiem Resenenas izteikumiem atzīs par krimināli sodāmu, vārda brīvība tiks ierobežota tādā veidā, kas negatīvi ietekmēs sabiedrisko diskusiju. Daudzos gadījumos Resenenas apgalvojumi ir balstīti pētījumu datos, kuriem ir jābūt atvērtiem brīvām zinātniskām debatēm, kā arī morālās, filozofiskās un sociālās nostādnēs, par kurām būtu jālemj brīvās kritiski analītiskās diskusijās.

Tās mātīšu un tēviņu grupas, kurām nebija iespējas piedalīties kolonijas sabiedriskajā dzīvē, Kalhūns nosauca par “skaistajiem”. Atstumtības rezultātā “skaistie” nemēģināja cīnīties par teritoriju, necentās atrast sev pārinieku mazuļu radīšanai, bet nodarbojās tikai ar ēšanu, dzeršanu un sevis kopšanu; attiecīgi viņiem nebija nekādu rētu un viņu kažoki bija spoži un tīri.

Cilvēkam ir mūžīga dvēsele, bet Salamans novēro, ka grēka dēļ cilvēks kļuvis līdzīgs “lopam”. Ja Dievs radīja cilvēku kā valdnieku pār pārējo pasauli, tad tagad viņam šajā pasaulē jāpiedzīvo tāds pats liktenis kā dzīvniekiem – nāve.

Lisenko, kurš sevī apvienoja mesijas apziņu ar robiem izglītībā, uz šo lietu raudzījās savādāk. Viņš svēti ticēja, ka ģenētikai ar selekciju nav nekāda sakara, bet organismu iedzimtību, kas nav atkarīga no kaut kādiem tur iedomātiem gēniem vai hromosomām, var mainīt tiešā veidā, vienkārši izmainot augšanas vides apstākļus.

Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultāte savā darbībā ir LELBP teoloģiju pārstāvoša, veicinoša un izplatoša akadēmiska iestāde. Latvijā tikai nedaudzām konfesijām ir savas akadēmiskās mācību iestādes, tāpēc LELBP pilnīgi noteikti izceļas ar noteicošo balsi TF. Attiecīgi, šādai salīdzinoši nelielai draudžu kopībai ir spēcīgs institucionālais atbalsts.

Cilvēktiesību deklarācija sakņojas viegli kantianizētā dabīgo tiesību teorijā. “Cilvēka cieņa” šajā teorijā apzīmē cieņu, kas ikvienam cilvēkam pienākas substanciāli, proti, tikai tāpēc, ka viņš ir cilvēks. Šī cieņa nenorāda ne uz ko citu, kā vienīgi uz to, ka pastāv no cilvēka iedabas izrietošas cilvēka pamattiesības, kuras nekāda valsts un nekāds valstisks veidojums cilvēkam nedrīkst atņemt.

Kad Kanāda 2017. gadā pieņēma likumprojektu C16, dēvētu par “pretdiskriminācijas” dzimtes identitātes likumu, slavenais psiholoģijas profesors Džordans Pītersons paredzēja, ka likumprojekta uzspiestā runa novedīs pie nopietniem pilsoņu vārda brīvības ierobežojumiem.

Atšķirībā no statiskās un pelēki garlaicīgās nominālistu pasaules, Aristotels redz Visumu kā kaut ko dinamisku un spriedzes pilnu. Visas lietas tiecas uz savu pilnību; katra lieta ir spriedzes stāvoklī starp to, kāda tā ir, un to, kādai tai jābūt, – līdzīgi uzvilktai atsperei vai loka stiegrai. No otras puses, lietu spējības var tikt īstenotas un kļūt aktuālas, un šīm lietām ir noteikta, skaidra iedaba – “galapunkts”, uz kuru tās tiecas.