Šajā diskusijā saduras divi pretēji skatījumi uz cilvēku, sabiedrību un attiecīgi arī uz valsti un tās mērķiem. Ja šo nostāju pamatā esošos pieņēmumus destilētu un skaidri formulētu, varētu iegūt diezgan precīzu mūsdienu “konservatīvo” un “liberāļu” pasaules uzskata aprakstu.

Es nepiedzimu vispirms kā abstrakta cilvēciska būtne, kura vēlāk socializējoties ir ieguvusi savu nacionālo identitāti. Ar pašu savas piedzimšanas faktu, brīdi un vietu es jau esmu vai nu latvietis, vai lietuvietis, vai igaunis. Te mani senči ir dzīvojuši un apglabāti, te arī mani pašu (es ceru) apglabās. Pastarā dienā Kristus mani augšāmcels no Latvijas zemes.

Liberālie kultūrkarotāji pieņem spēles noteikumus un saka, ka otra puse ir “nepietiekami liberāli”, kamēr postliberāļi saka, ka jau paši spēles noteikumi, proti, liberālisms ir problēma. Liberāļi kultūrkarus pārformulēs tikai par diskusiju vai nekad nenoslēdzamu dialogu, kamēr postliberāļi meklēs veidus, kā šim karam pielikt punktu.

Var vaicāt, kāpēc tam visam jābūt tik samudžināti. Tāpēc, ka tā ir vienīgā iespēja izvairīties no “daudzgalvainā pūķa”, kas vienmēr apdraud demokrātiju, – no idejas, ka arī cilvēku privātās izvēles, kas attiecas uz viņu ķermeni, uzskatiem un sirdsapziņu, ir konsekventi pakļaujamas kopējā labuma principam. Proti, ka sabiedrība, kuras vārdā runā valsts pārvaldes institūcijas, vienmēr drīkst indivīdam diktēt, ko darīt ar sevi, ko domāt un kam ticēt (arī ko lasīt un ko teikt un rakstīt), pamatojot to ar sabiedrības kopējo labumu.

Tāpat kā kara gadījumā, ir vēl divi apsvērumi.  Pirmkārt, tāpat kā karā, arī vakcīnu gadījumā valstij nav tiesību uzspiest pilsoņiem kurus katrus pienākumus, kādus vien valsts vēlētos. Tāpat kā karš, arī obligātās vakcinācijas ieviešana var būt taisnīga vai netaisnīga. Tāpat kā kara gadījumā, valstij ir jābūt skaidrībā, ka nav citu reālu iespēju, kā cīnīties ar briesmām, ko tā cenšas novērst.

Ieviešot jaunas ministrijas, lai it kā atbildētu “modernā laika izaicinājumiem”, vienmēr vispirms jāuzdod sev jautājums: kā nākas, ka valsts kontrolē un pārrauga tik daudz, un tomēr tā ir tik bezspēcīga, ka allaž ir vajadzīgas jaunas ministrijas un jauni specializēti ierēdņi?

Laulībā balstītā ģimene ir ne tikai juridiska, sociāla un ekonomiska vienība. Tā ir mīlestībā un solidaritātē balstīta kopība, kas unikāli piemērota, lai mācītu un nodotu tālāk kultūras, ētikas, sociālās un garīgās vērtības, kuras ir būtiskas tās locekļiem un sabiedrībai. Kad ģimene uzplaukst, uzplaukst arī apkārtējā sabiedrība.

Aizejošā prezidente kaut kādā ziņā kļuva par upuri pati sev. Viņa nesaprata, ko viņa kā prezidente var un nevar atļauties. Un ka viņas emocionālos teikumus var saprast kā naidīgus un šķeļošus pat tad, kad tie tā nav domāti. Viņas jūtu izvirdumi parādīja pasaulei Igauniju kā depresīvu nomali. Un katru reizi, kad viņa uzbruka konservatīvi domājošajiem, cilvēki pieminēja viņas pašas krekliņu ar uzrakstu “Vārds ir brīvs”.

Ļoti negribētos, lai Valodas diena klusi ierindotos kaut kur starp Policijas, Medicīnas darbinieku, Robežsargu, Viņa Svētības pāvesta Franciska pastorālās vizītes, Sieviešu, Tēva, Zinību, Jūras un daudzām citām “kalendārā likuma” dienām. Valodas dienai vajadzētu kļūt par dinamisku pārdomu dienu, kurā dažādu nozaru zinātnieki, jo īpaši valodnieki, valsts ierēdņi, diasporas pārstāvji un arī Latvijas mazākumtautību pārstāvji atklātās debatēs veidotu pozitīvu attieksmi pret latviešu valodu.

Ļoti svarīga dabīgas laulības un ģimenes saglabāšanai ir arī politiskā ideoloģija. Radikālas izmaiņas ģimenes izpratnē bieži vien ir notikušas reizē ar radikālām izmaiņām valstī. Gan Francijas, gan Krievijas revolūciju laikā laulības šķiršanu atļāva bez otra laulātā piekrišanas vai pat viņam nezinot. Šīs tālejošās izmaiņas pakāpeniski pārņēma arī citas valstis, un tās tika eksportētas uz Rietumu demokrātijām, kuras vietumis jau vārds vārdā ir pieņēmušas jakobīņu un boļševiku ģimenes likumdošanu.

Ziemassvētkos ķoniņi devās medīt savā svētā mežā, kur visu gadu nemedī, ne arī ko cērt. Samedītās stirnas, briežus un zaķus viņi nodīrāja, izcepa, salika uz gara galda un apsprauda ar vaska svecēm, lai mielotu savu vecāku, vecvecāku, bērnu un radinieku dvēseles, pēc tam arī paši ēzdami, dzerdami un mūs aicinādami piedalīties. Vēlāk atnesa tukšu alus mucu, uz kuras sita ar divām nūjām. Vīri, sievas un bērni dejoja visu nakti ap galdu.

Svētās Līgas uzvara Lepanto kaujā bija ne tikai stratēģiska militāra uzvara, kas sagrāva osmaņu varenību uz jūras. Vēl svarīgāka bija tās morālā nozīme. Līdz šim Osmaņu impērija kristīgās Eiropas acīs likās kaut kas milzīgs un praktiski neuzvarams, kā neizbēgamas apokaliptiskas nākotnes iemiesojums… apmēram tāpat, kā mūsdienu cilvēka acīs izskatās “cancel” jeb “atcelšanas” kultūra, “gender” jeb dzimtes ideoloģija vai sociālo tīklu cenzori. Bet 1571. gada 7. oktobrī šis apokaliptiska mēroga milzenis sagrīļojās un kristīgā Eiropa ieraudzīja, ka to reāli var uzvarēt.