Ir priekšā smaga un ilga cīņa ar augstām likmēm, un mēs tajā varam arī zaudēt. Mēs arī bieži nezinām, ko darīt. Saeimas deputātu pasivitāte visā šajā lietā ir diezgan biedējoša. Konservatīvo politisko partiju laipošana ir patiesi biedējoša. Satversmes Tiesas uzņemto kursu būs ļoti grūti mainīt. Lai gan pastāv cerības sacelt kājās Saeimu, referendums šī jautājuma risināšanai, mūsuprāt, būtu nopietnākā un spēcīgākā atbilde, kaut skaidrs, ka jautājuma nodošanai tautas nobalsošanai pretosies visiem spēkiem.

Sešos izmērāmos laika cēlienos Dievs bara, ‘rada’ no nekā jeb sevis matēriju, dzīvību un apziņu. Dievs ‘amar, ‘saka’ – nosprauž, formulē likumus, pēc kuriem radība attīstās pretī tai nospraustajam mērķim. Un Dievs asa, ‘veido’ – pavērš nepieciešamajā virzienā, piešķir papildus raksturojošās īpašības.

Kā rāda līdzšinējā vēsture, lai cik ļoti cilvēks necenstos, viņš nekad nebūs pilnīgi nevainojams ne mijiedarbībā ar apkārtējo pasauli, ne pagātnes interpretācijā. Šāda atklāsme, protams, ir kaitinoša, jo gribas ticēt tam, ka ne tikai esošo, bet arī pagājušo iespējams izlabot un uzrādīt ar vienu unikālu māksliniecisku vēzienu.

Ne visas pretējā dzimuma laulības rada bērnus, taču šī laulības struktūra nodrošina, ka katrs bērns piedzimst savu bioloģisko vecāku mājās. Izjaucot šo struktūru, tiek pārkāptas bērnu tiesības uz identitāti un attiecībām. Viendzimuma savienības strukturāli nošķir bērnu vai nu no bioloģiskā tēva, vai arī mātes.

Baznīcas un zinātnes attiecības atklāj daudzslāņainu raksturu, kas pazīstams arī citās cilvēka darbības jomās. Tur redzams konflikts, kompromiss, sapratne, pārpratumi, piemērošanās, dialogs, atsvešināšanās, vienota mērķa rašana un katram sava ceļa iešana. No šīm sarežģītajām attiecībām izauga renesanses un agrīnā modernā laika zinātne.

Šī mēroga un ietekmes ziņā bezprecedenta kreisā aktīvisma idejiskie ciltsraksti ir ļoti raibi. Par daļēju teorētisko pamatu var uzskatīt sava veida 19./20. gadsimtu ideoloģiju zviedru galdu, kur apvienots postmoderns vērtību nihilisms, marksistisks vizionārisms, seksuālā emancipācija un reizē politkorekts puritānisms.

Ja nu liberālisms pats par sevi, pēc būtības, tiešām ir tikai utopisks, nesasniedzams projekts? Ja nu tas ir mēģinājums institucionalizēt beznosacījumu iecietību, atvērtību un iekļaušanu, kas kopumā ir ārējs, svešs, neliela ietekmīga “savējo” mazākuma īstenots naudas apgūšanas pasākums arī izslavētajās Rietumu sabiedrībās?