Pilsoņu tumsonības un muļķības tēma, starp citu, šogad dominē plašsaziņas līdzekļos. Tā ir kļuvusi par valdības un atbalstošā izglītotā slāņa labo toni. Apelējot pie šīs pilsoņu muļķības, drastiski ir ierobežotas iespējas rīkot referendumu. Ir notikusi atteikšanās no tiešajām pilsētas mēru vēlēšanām. Ir redzami centieni atteikties arī no iespējas tieši vēlēt Seima locekļus, atstājot tikai izvēli pēc partiju sarakstiem.

Negaidīti grūts izrādījās karoga jautājums. Nevienam mājās nebija ne šūšanas, ne krāsošanas darbnīcas. Rajona centra apģērbu veikaliņā nepārdeva līdzīgu drēbi, neko īpašu pasūtīt nebija iespējams un, ja es to mēģinātu, par to rajonā centrā zinātu visi. Sapratu, ka būs jāiztiek ar purpursarkano padomju karogu. Pie tā arī palikām.

Mana labā roka turēja zondi, un mana kreisā plauksta piesardzīgi novietojās uz sievietes siltā vēdera. Es uzlūkoju viņas seju. Viņa raudāja vēl vairāk, un seja bija saviebta sāpēs. Es pārvietoju zondi, līdz uzķēru viņas nu jau tukšās dzemdes attēlu. Manas acis atkal pievērsās manām rokām. Es paskatījos uz tām, it kā rokas pat nepiederētu man.

Angļi uzskata, ka viņu institūcijas vislabāk vērot no attāluma un caur rudenīgu dūmaku. Tāpat kā Parlaments, monarhija un anglosakšu tiesības, tāpat kā vecās universitātes, tiesu innas un grāfistu pulki, arī anglikāņu baznīca atrodas nacionālās dzīves fonā, seko neizprotamām procedūrām un nevar tikt izskaidrota nekā citādāk, kā vien ar savu eksistenci. Šīs lietas pastāv tāpēc, ka pastāv.

Reiz nelielā baļķu būdiņā meža vidū atradām kādu sakšu dezertieri. Vecs, pieredzējis karavīrs, viņš bija Rīgā kaut ko nelabu sastrādājis, un, lai izvairītos no soda, vienkārši iemucis mežā. Neviens viņu, protams, nemeklēja. Tā viņš tur dzīvoja, drusciņ medīdams un zvejodams zivis netālajā upītē. Uz ziemu viņš taisījās iet uz Lietuvu, pie poļiem.

Silts laimes un atvieglojuma vilnis pāršalca visu manu dvēseli – tā, ka es pat nedaudz sagrīļojos. Galvā ieskanējās kaut kas līdzīgs eņģeļu koriem – kaut kas līdzīgs tam, ko biju dzirdējis pāvesta kapelā Romā, tikai balsis skanēja vēl dzidrāk un debešķīgāk.

Gadiem ritot, mans skatījums uz sevi un pasauli ir kļuvis aizvien reālāks. Es pārāk labi zinu, ka nevaru būt ne meitene, ne sieviete. Tieši tāpat es zinu, ka man visu atlikušo dzīvi nāksies sadzīvot ar vīrieša lomas tēlošanu. Jo es tāds neesmu un nekad arī nebūšu.

Šajā jautājumā vienādi emocionāli un nelokāmi bija kā igauņu konservatīvie, tā arī opozīcijā esošie reformisti un sociāldemokrāti. Daudzās diskusijas un aptaujas paredzēja iespēju, ka referendumā balsu vairākumu varētu iegūt tā dēvētais “tradicionālais” laulības modelis.

Lai mēneša beigās būtu ko ēst, pirku lielveikala naudas dāvanu kartes, kas deva iespēju iztikt bez skaidras naudas un nemirt badā. Šad tad nācās iet lielus gabalus kājām, jo nebija naudas transportam. Algas dienā bija principiāli svarīgi nopirkt transporta kartīti. Atkarības laikā jutos kā bullis, ko kāds ved, turot aiz metāla riņķa nāsīs.

Aiznesu āpsi līdz upei un uzliku viņa sastingušo ķermeni uz plosta. Pārcēlāmies uz Salu, un tur es apglabāju viņu kādā krūmu malā. Aizbērdams bedri, domāju, cik neglīti esmu izrīkojies un svēti nosolījos nekad vairāk neaiztikt nevienu dzīvnieku. Aizkustinājumā gribēju pat atdot militāro godu, bet tad atcerējos, ka to nedara bez cepures.

“Vācu ekspresionisms, kuru redzēju arī kādā Berlīnes izstādē, nav brīvs no salkanības un ārišķuma, efekti viņā pazudina formas problēmas. Lielajā izstādē nevar spriest, kurp glezniecība varētu iet turpmāk, nekādi jauni atradumi te nav redzami. Sevišķi neizdevīga pozīcija tādai izstādei ir Itālijā, kur tik vareni sevī ierauj renesanses mākslas bagātās krātuves.”

Sieviete bēg – tāds kauns! Kontrolieris ar palīdzi skrien viņai nopakaļ. Vagons atdzīvojas. Kāds izvelk fotoaparātu. Cits grābj tvarstītāju aiz formas šineļa stērbeles. Dūšīgs vīrs ar zīmuli un papīru cenšas noskaidrot kontroliera uzvārdu. Viss velti. Sieviete noķerta.

Viss jau būtu lieliski, bet pašā vidū bija liels zars, kuru jāteniski nu nekādi neapiet. Nācās vien celties uz trīcošajām kājelēm un, piekļaujoties zaram kā mammītei, lēnām pārrāpties otrā pusē. Stāvokli vēl pasliktināja lielā slaucene, kura visu laiku pinās pa kājām.

Lai arī nekad ar to neaizrāvos, man nācās aiziet “līdz galam” un visu iemācīties pašai, lai beigu beigās saprastu un ieraudzītu to, kas valdīja manā dzīvē. Tā bija nāve.

Filozofiem – un to ir svarīgi saprast – nav daļas gar to, kas būs “pēc tam”. Jo tur var būt visādi. Bet viņiem ir liela daļa gar to, kas ir. Un ir nāve. Reāluma izjūta, ko tās apzināšanās dod, ir tā, kas filozofiem ir pats dārgākais.