“Anglijas pagrimums sākās dienā, kad Lendors sakravāja pekeles un aizbrauca projām uz Toskānu. Līdz tam Anglija spēja noturēt savus labākos rakstniekus, pēc tam jau mēs Šelliju, Kītsu, Baironu, Bedouzu redzam kontinentālajā Eiropā, bet vēl vēlāk jau skatām pamācošu izrādi: Braunings atrodas Itālijā, kamēr Tenisons dzīvojas pa Bakingemas pili.”
Sadaļas arhīvs: Stāsti
“Reāla manta, jebkas, kas nav nauda” kļuva par jauno saukli. Dažiem nācās novilkt no pirksta laulības gredzenu vai no biksēm izvilkt ādas jostu, lai tikai nenomirtu badā. Galu galā varas iestādes iejaucās, lai apturētu šo melno tirgu, no kura praksē guva labumu tikai turīgie. No apgabala uz apgabalu tika izveidoti veseli kordoni, lai “kāmjiem” konfiscētās preces, kuras veda ar velosipēdiem un vilcieniem, nogādātu pašvaldību pārtikas punktos.
Trauslais liberālisma sapnis, iespējams, ir tikai mierinoša ilūzija. Vairums no mums, kas šo sapni ir sapņojuši, zina, ka tas drīzāk ir mirāža, lielā mērā mantota no cilvēkiem, kuriem bija ārkārtīgi neliberāli konfesionāli aizspriedumi, kas daudziem, arī man, nemaz neļautu studēt šādā koledžā. Taču tajā jomā, kurā šis liberālais sapnis ir labs, tas ir patiešām ļoti, ļoti labs.
Es vērsos tieši pie jaunievēlētā prezidenta, kurš bija rupji sprauslājis par džentlmeni priekšlikuma ierosinātāju, un mudināju viņu pieiet savam amatam ar cieņu pret institūciju un novērtējot to uzticību, kas viņam izrādīta, lai uzturētu kultūru, pie kuras izkopšanas ir smagi strādājušas daudzas studentu paaudzes. Es viņu brīdināju nepārvērst šo vietu par politisku mašinēriju un sacīju, ka, ja viņš to darīs, nemitīgi dzenot cauri paziņojumus ar niecīgu balsu vairākumu, koledžas Vidējā koptelpa pazaudēs to trauslo un īpašo šarmu, kas ir ļāvis (piemēram) konservatīviem katoļiem un zaļmatainiem marksistiem baudīt citam cita kompāniju.
Ja vispār bija kāds apzinīgs students, kurš visādi citādi maksimāli lietderīgi izmanto savu laiku universitātē un kurš uzzināja par šo priekšlikumu, tas visdrīzāk notika mutvārdu ceļā un kādā nepiemērotā brīdī. Attiecīgi viņam bija ārkārtīgi maz laika, lai formulētu savu attieksmi pret, iespējams, pašu strīdīgāko jautājumu, kurš šobrīd šķeļ Rietumu demokrātijas.
Otrā dienā ielien resnis kungs pie princeses un prasa, vai neesot iekritis kāds gredzens pa logu? Princese atbild, ka esot gan, bet tas maksājot miljoņu rubļu.
Es atceros, ka Džimijs Savils uzradās slimnīcā 1969. gadā… Viņš strādāja par nesēju un izmantoja nesēju atpūtas zonu kā savu biroju jeb “bāzi” slimnīcā. Tolaik cilvēki uzskatīja, ka viņš strādā brīvprātīgi, jo viņam ir laba sirds.
Netālu no universitātes, tieši pretī stacijai, atradās iestāde ar lepnu nosaukumu – restorāns “Kaukāzs”. Tas bija pagrabstāvā. Mēs tur nebijām bijuši, bet Uldis gan, tāpēc viņš vienkārši komandēja – ej tur, pagriezies pa labi, ej tur pie galdiņa un gaidi!
Lielbritānijā ir uzvarējis universālisms gan kreisajā, gan labējā politikā. Kamēr kreisais universālais nacionālisms iestājas par morālo perfekciju (“sociālpolitiskās atjēdzības” mērcē), tikmēr labējos vada tā sauktais GDP nacionālisms jeb rūpes par ekonomisko izaugsmi. Neviens no abiem neiestājas par unikālo britu kultūrā.
Viņas ķermenim bija raksturīgs tāds smalkums un tāds vieglums, ka viņa staigāja pa visasākajām smailēm lielā augstumā un līdzīgi zvirbuļiem uztupās uz pašiem tievākajiem koku zariņiem.
Upīte tek tik strauji, ka viņas rāmo, mīlīgo burbuļošanu var pat kalna virsotnē sadzirdēt. Viņas sapņainās čalās klausoties un iedomas vieglajiem spārniem ļaujoties, mums piepeši liekas, it kā patlaban būtu, pēc ilgiem svešumā pavadītiem maldu gadiem, pārnākuši atkal dzimtenē un tikai tagad sāktu īsteni saprast viņas brīnišķīgo varu pār savu bērnu dažkārt aplamu ilgu pilnām sirdīm.
Paskataties – lūk, tur pašā lejas vidū, guļ Abava – guļ patiešām! Jo teitan ūdens tik apbrīnojami rāms un mierīgs, ka ne nojaust, uz kuru pusi upīte īsteni dodas. Kupli plašie, zalokšņie kārklu puduri apklāj no vienas vietas neaugstos, zālainos krastus, atspoguļojas ūdenī, un Abava pazib un pamirdz brīžam viņu starpā kā sudrabota josta zaļa samta ielokos.
Un tas tā turpināsies, kamēr vien jūsu industrija un kapitāls ļaus pasauli pataisīt par gadatirgu, ar visiem šiem mehānismiem, kas griežas reibinošā ātrumā, ar vara trumuļu dārdiem un uguņošanu. Bet sagaidiet, sagaidiet pirmās piecpadsmit klusuma minūtes! Tad viņi izdzirdēs balsi – nevis to, kuru noraidīja un kura klusi teica: “Es esmu Ceļš, Patiesība un Dzīvība”, – bet to, kas kāpj augšup no bezdibeņa: “Es esmu uz mūžu aizvērtas durvis, es esmu strupceļš, meli un pazušana.”
Bet tā nebija mana sirdsapziņa, kuru es ieraudzīju ar šo iekšējo skatienu, kas parasti ir tik mierīgs, tik vērīgs, kas neiestigst detaļās, bet dotas tieši pie būtiskā. Šķita, ka tas slīd pa citas, man līdz šim nepazīstamas sirdsapziņas virsmu, pa aizmiglota spoguļa virsmu, kurā skatoties, es pēkšņi nobijos, ka parādīsies seja – kāda seja? varbūt manējā?… Aizmirsta seja, kas tagad atradusies.
Ikviens, kurš kalpo vai kādreiz ir kalpojis baznīcā, zinās, ka nav svarīgi, cik liela vai maza ir kalpošanas sfēra, svarīgi ir, ar kādu sirds attieksmi palīdz citiem un kalpo Dievam. Skatītājam var rasties maldīgs iespaids, ka vienīgā un svarīgākā kalpošana ir mācītāja lomā. Taču tā, protams, nav taisnība – it īpaši luteriskajā baznīcā.
Nekad es nebiju vairāk mīlējis mūsu veco zemi kā šajos pēdējos gados pirms Pirmā pasaules kara. Nekad es nebiju vairāk cerējis uz Eiropas apvienošanos. Nekad es nebiju vairāk ticējis tās nākotnei kā šajā laikā, kad mēs domājām, ka uzaust jauna rītausma.
Ne līgava, ne viņas vecāki ne vārda nesaprata latviski. Pētera krustmāte atteicās runāt krieviski un ik pa brīdim uzsauca ekstrēmus tostus, kurus Pēteris pārtulkoja pilnīgi savādāk. Krustmāte tikai nozibināja acis, bet citādi nevarēja. Negribējās pārvērst jau tā problemātiskās kāzas par pilnīgu bezjēdzību. Pēteris sēdēja pie galda, un tikai viena doma nedeva viņam mieru. Tā skanēja izsmējīgi: “Tās ir tavas kāzas, vecīt!”
Viņš sacīja, ka vajag skaidri nošķirt saprāta darbības no gribas darbībām; pirmajām nav lielas nozīmes, bet otrās ir izšķirošas: nekas cits nav jādara, kā vienīgi jāmīl un jāpriecājas kopā ar Dievu.
Kā lai mēs izskaidrojam nepatīkamo faktu, ka Edmunda Bērka runas un rakstus šodien lasām ar daudz lielāku interesi, nekā tos uztvēra sarakstīšanas laikā, kamēr viņa izcilo sabiedroto teiktais ir jau aizmirsts. Atbilde, kas varētu apmierināt, būtu tāda, ka Edmundam Bērkam piemita pastāvīgi asināts redzējums, kurā visas lietas, darbības un notikumi tiek skatīti likumsakarībās, kas nosaka to eksistenci un apraksta to iespējamību.
Kad svešinieks pēkšņi parādās šajā mežonīgajā nekurienē, dvēsele burtiski alkst viņu iztaujāt: kas viņš ir, no kurienes nāk, cik tālu atrodas šī vieta, vai ceļš ir grūts, vai viņš ir makšķerējis vai nošāvis briedi un visu pārējo. Tas ir dabiski. Taču šai vēlmei nevajag sekot.