Taisnīgums ir kaut kas lielāks par uzvaru karā vai kādā kaujā. Tas ir mūžīgi klātesošs izaicinājums abām karojošajām pusēm. To izvēlas pieņemt vai noraidīt ikviens no mums – vai nu stājoties pretī ļaunumam, vai arī sadarbojoties ar to.

Rezumējot minētos muzejos un novados novēroto, jāliecina, ka baltu arheoloģiskai un etnogrāfiskai mākslai un kultūrai piemīt noteikta, īpatnēja seja ar dziļu zinātnisku un māksliniecisku vērtību. Šis kultūras aploks tālu pārsniedz tagadējās politiskās kartes nospraustās robežas dienvidu-austrumos un dienvidos, tas arī nesakrīt šajās vietās ar vēl dzīvo leišu un latviešu valodu robežām. Kamēr valoda daudzās senāk baltiskās vietās izmirusi, tikmēr citas dzīves tradīcijas turpina dzīvot.

Es tik gari stāstu par karu, jo vēlējos parādīt, ka esmu mēģinājusi iedziļināties un saprast, kas tajā notiek. Kad es saku, ka esmu pret abortu arī kara laikā veiktas izvarošanas gadījumā, tas nav tāpēc, ka runāju nedomājot un pavirši. Es arī esmu sašutusi un satriekta. Es saprotu sievietes, kas notriepa ar sarkanu krāsu kājas un, uzvilkušas galvā maisus, stāvēja pie Krievijas vēstniecības.

Napoleons neko nezināja par Lietuvu, un viņam nebija ne mazākā priekšstata, kā šī province tika pievienota Polijai; es biju spiests viņam to paskaidrot. Visā visumā viņš gandrīz neko nezināja par mūsu vēsturi, un no Prūsijas vēstures zināja vienīgi Frīdriha Lielā laiku. Tāpēc viņš bija pārsteigts, kad es viņam pastāstīju, ka Lestoka korpuss sastāvēja vienīgi no lietuviešiem un žemaišiem, nevis no poļiem; es piemetināju, ka, lai gan šīs divas tautas slikti zina poļu valodu, abas dedzīgi atbalsta Poliju un ka tādas pašas simpātijas vērojamas arī tajās lietuviešu provincēs, kas pieder krievu valdībai.

Te, dziļā sniegā brienot, tai / No kājiņas mūk zābaciņš, / Te atkal izslīd lakatiņš. / Nav laika pacelt, nezvērs ļauns / Aiz muguras tai rūcot nāk, / Tatjanai rokas trīcēt sāk.

Ja man jāapraksta sajūtas, kas “ierauj iekšā līdz pat asinīm,” tad varētu teikt, ka nepilnu stundu atrados mūziķa spēles un skaņu uzģenerētā bišu stropa iekšpusē, kurā par bitēm strādā zvaigznes, stariem švīkstot kaut kādā zumēšanas kopkorī, kad viens ir viss un viss ir viens, un kurā tas, ko tu dzirdi, ir tas, kas dzird tevi, un viss šķiet medains un plūstošs šeit un tagad, kā atrodoties mātes miesās starp dažādiem laikiem un pasaulēm.

Pēc kāda laika viņa aizbrauca uz Izraēlu. Tas bija pašā “perestroikas” sākumā. Es jau biju laukos, strādāju jaunā darbā, sāku jaunu dzīvi. Viss kapitāls bija viens lietusmētelis un hūte. Bet jutos brīvs. Kādu nakti redzēju spilgtu sapni. Es stāvu Šeremetjevas lidostā. Uz iekāpšanu ved garš koridors. Durvīs, kas ved uz šo koridoru, stāv Sofija.

Nenoliedzami izskatīga, pat skaista. Viņa runāja par savu darbu, par savām nākotnes ambīcijām, par saviem ceļojumiem, par saviem ieplānotajiem ceļojumiem, par savu plašo draugu loku, par saviem neskaitāmajiem hobijiem. Es drīz vien jutos noguris, ļoti noguris. Karjeras sieviete, veiksmīga, katras feministes sapnis. Vienmēr aizņemta, vienmēr ļoti aizņemta.

Ja man būtu jāraksturo situācija, es teiktu, ka no prasītāju puses tas ir izmisums, kas radies no nekad nesaņemtas mīlestības, nezinot, ko vēl paprasīt, lai to beidzot sajustu. No atbildētāja puses tās ir bailes izrādīties aizvainojošiem vai pat nežēlīgiem, atklāti pasakot, ka to nespēj sniegt. Turklāt šo prasību formāla izpildīšana, manuprāt, tomēr neatrisinās dziļāku problēmu, jo tā ir tikai īslaicīgs plāksteris fundamentālākai nemīlestības problēmai, kas mēdz pieņemt aizvien jaunas formas – gluži tāpat kā prasības. Tā ir tiesa, ka mums katram vajag vismaz kādu, kas mūs mīlētu bez nosacījumiem, taču mums vajag arī sabiedrību, kas ļauj izaugt par patstāvīgiem un atbildīgiem indivīdiem, kuru rīcība nav saistīta tikai ar vajadzību pēc pastiprinātas uzmanības un līdzjūtības.

Pēc vācu iebrukuma Pēteris iekārtojās darbā uz dzelzceļa un iesaukums viņu neskāra. Bet Vladislavu 1943. gada vasarā paaicināja uz pagastmāju un piedāvāja “brīvprātīgi pieteikties cīņai pret žīdisko boļševismu lielā vācu vadoņa Adolf Hitler vadībā”. Dižā vadoņa vārdu nedrīkstēja locīt kaut kādā tur bauru mēlē, un tā arī bija jāsaka “dižais vadonis Adolf Hitler”.

– Galu galā jūs savu mērķi nesasniegsiet, – Tihons runāja bez aplinkiem, – juridiski jūs esat gandrīz neaizskarams, uz šo faktu ar izsmieklu jums norādīs kā pirmo. Valdīs neizpratne. Kurš vispār sapratīs patiesos atzīšanās iemeslus? Jā, viņi tos tīšām nesapratīs, jo baidās no šādiem varoņdarbiem, uzņem tos ar nemieru, ienīst tos un par tiem atriebjas. Pasaule mīl savu netīrību un negrib, lai to satricina; tāpēc jūsu soli steigšus pārvērtīs par kaut ko smieklīgu, jo ar smieklīgumu šādas lietas pie viņiem visvieglāk ir norakt.

Prohors Malovs atzīmēja: “Kad Nikolajs Vsevolodovičs ir laimīgs un nav drūms, visi mūsējie ir jautri un gudri runā.” Es to atcerējos arī toreiz, tāpēc biju jautrs, apmierināts, nebiju drūms un gudri runāju. Taču atceros, ka jau toreiz pilnā mērā zināju, ka esmu zemisks un nicināms gļēvulis sava atbrīvošanās prieka dēļ un ka nekad vairs nebūšu godīgs cilvēks – ne šeit, ne pēc nāves, nekad vairs. Un vēl: pie manis piepildījās ebreju sakāmvārds: “Savs mēsls ir riebīgs, bet nesmird.”

“Jūs atkal esat nolaidis acis,” aizkaitināti ņirgādamies, viņu pieķēra Stavrogins, “jo jums ir kauns par mani, ka es ticot velnam, bet, izliekoties, ka neticu, es viltīgi uzdodu jums jautājumu: vai viņš patiešām pastāv vai nepastāv?” Tihons nenosakāmi pasmaidīja.

Ilze pēkšņi aprāvās un apklusa, – jo saprata, ka ir aizgājusi par tālu. Pēc līdzšinējo runu satura spriežot, daudzi klātesošie simpatizēja Kremļa politikai, un tātad sanāca, ka viņa – viešņa un svešiniece – bija atļāvusies nosaukt viņus par slepkavu līdzdalībniekiem. Ilzes acis pēkšņi sastapās ar Madame Blankāras skatienu… un meitene sastinga.