Brīvā laika slavinājums jeb Kur tu esi, Augustīn. 1. daļa

Es aizgriezos prom no loga un paraudzījos man priekšā esošajā ekrānā ar karti un lidojuma trajektoriju. Lūk – no lidmašīnas skatu punkta raugoties –, mēs patiešām lidojam virs Alžīrijas, tālu priekšā ir parādīta Vidusjūras krasta līnija un atzīmētas trīs pilsētas: galvaspilsēta Alžīra, Konstantina un Sūkahrāsa.

Tomasa eksperiments

Tomass izklāstīja savu priekšlikumu. Viņš sacīja, ka mērķis ir vērsties pret tā sauktajām “trim pansionāta sērgām” – garlaicību, vientulību un bezpalīdzību. Lai apkarotu šīs trīs sērgas, viņiem vajadzēja ievest pansionātā dzīvību. Katrā istabā bija plāns ievietot zaļojošus augus. Zālienu viņi nopļautu un tur ierīkotu sakņu un puķu dārzu. Un tad viņi ievestu dzīvniekus.

Kariete no pasakas

Arī tagad es ļoti labi varu atsaukt atmiņā šo ainu un apliecināt visu notikušo kaut vai ar zvērestu. Un tomēr vēlāk es sapratu, ka tas nevarēja notikt: pasaulē nav šādu kariešu un tās nevar šķērsot Nikolaja ielu un Troņmantinieka bulvāri Rīgā.

Pastardienas mašīna

Digitālais formāts paātrina saziņu, milzīgos apjomos pieaudzē tekstu apjomu un pasliktina to, padarot viendienīgu. Daudzrunāšana un daudzrakstīšana neveicina domāšanu, kur nu vēl “kritisko”, un attiecīgi precīzu izteiksmi. Tāda ir iegūstama tikai darbā ar augstvērtīgiem tekstiem, no kuriem lielākā daļa sarakstīti antīkajos laikos un viduslaikos.

Viltotais zaķis

Viltotais zaķis

Pilsētas leģendas vēstī, ka ēdnīcās kotletes reizēm iztrūkušas ne tādēļ, ka gaļas mazumiņš nebūtu atvests, bet gan tādēļ, ka papīra salvešu piegāde kavējusies, un bez tām pavārs nav atļāvis kotlešu masu gatavot. Es pats šādiem stāstiem neticu, jo salvetes bija reāls deficīts, bet “ķieģelīša” maizes pilsētas ēdnīcās netrūka.

Jo sniegs

Jo sniegs

“Paldies!” Meitene iesaucās, kad viņš tuvojās durvīm. Jurģis atskatījās. Lielas, pelēkas acis kā tumši, sniega pilni padebeši skatījās viņam taisni dvēselē vai kas nu tur iekšā bija…

Māja, kur spokojas

“Šeit mēs gulējām,” viņa saka. Un viņš piebilst: “Tūkstošiem skūpstu.” “Pamodušies no rīta…” “Sudrabaina gaisma starp kokiem…” “Augšā…” “Dārzā…” “Kad atnāca vasara…” “Ziemā, kad bija sniegs…” Kaut kur lielā tālumā aizsitas durvis, maigi pieklauvēdamas kā sirdspuksts.

Ziemassvētku diena

Kad vīrs bija piegājis pavisam tuvu pie uguns, gans atvēra acis. Viņš bija vecs, īdzīgs vīrs – nelaipns un ciets pret visiem cilvēkiem. Un, ieraudzījis tuvojamies svešinieku, viņš paķēra garu, smailu nūju, ko mēdza turēt rokā, ganīdams savu ganāmpulku, un svieda ar to nācējam.

Ķenča lūgšana

Ķenča lūgšana

Ak mīļais Kungs Dievs un Pestītājs! Tu nu redzi manu ceļu un zini, ka es nebraucu vis, dzīda­mies pēc pasaules goda un kārumiem, bet meklēju un lūdzu tik to, lai tu dotu mērnieciņa cienīgam tēvam tādu prātu, ka viņš man piešķirtu dziļās ielejas pļaviņu, zirņu kalna tīrumiņus un tās ataudziņas gar Slamstu un Šmakānu robežām.

Rudens un lapkritis

Gaiss vispār nekustas, un nav jaušama ne pūsmiņa. Lapas ir tik vieglas, ka, krītot lejup, tās aizslīd sāņus, tad pavilcinās, saduroties ar gaisa masām, un visbeidzot tik nemanāmi pieskaras zemei, ar kuru tām drīz būs jāsajaucas, ka šis žests ir liegāks par sveicienam paceltu roku un diskrētāks par diskrētāko glāstu.

Baltā strādnieku šķira

Mums patīk runāt par smaga darba vērtību, bet mēs sev iestāstām, ka iemesls, kāpēc paši nestrādājam, ir kāda netaisnība. Piemēram, Obama slēdza ogļraktuves vai visas darba vietas aizņēma ķīnieši. Tie ir meli, kurus mēs sev stāstām, lai apklusinātu kognitīvo disonansi – pārrauto saikni starp pasauli, kuru redzam, un vērtībām, kuras sludinām.

Latvijas neatkarības liktenis 1940. gada okupācijas priekšvakarā – justīcijas kalpotāju pārbaudījuma stunda

Juzdams, ka izredzes iegūt kādu amatu padomju sistēmā sarūk, A. Karčevskis bija piedāvājis A. Kirhenšteina valdības Ārlietu ministra biedram Andrejam Jablonskim sagādāt kompromitējošus materiālus par autoritārā perioda valstvīriem, bet jo sevišķi – par K. Ulmani. Pulkvedis Jānis Vītols par šo nodevīgo rīcību esot izsacījies ļoti lakoniski: “Izvelc suni no ūdens, un viņš tev iekož rokā!”

Pļaujot lauku

Pļaujot lauku

Mežs aug stāvus augšup pa nogāzēm; dažkārt tas sasniedz pašu virsotni vai, kur nespēj, tikai aizpilda un apsedz aizas. Bet starp kalniem, ielejas dibenā, krītainas zāles kumšķi un nelielas Daunsas īves apjož ganību laukus un sargā to klusumu.