Tāpat kā kara gadījumā, ir vēl divi apsvērumi. Pirmkārt, tāpat kā karā, arī vakcīnu gadījumā valstij nav tiesību uzspiest pilsoņiem kurus katrus pienākumus, kādus vien valsts vēlētos. Tāpat kā karš, arī obligātās vakcinācijas ieviešana var būt taisnīga vai netaisnīga. Tāpat kā kara gadījumā, valstij ir jābūt skaidrībā, ka nav citu reālu iespēju, kā cīnīties ar briesmām, ko tā cenšas novērst.
ētika
Eloiza pret laulībām kategoriski iebilda. Iebildumi bija vairāki. Jaunajai sievietei, šķiet, piemita pareģes spējas, viņa nojauta, ka laulību sekas būs traģiskas. Tāpēc viņa argumentēja, atsaucoties uz Seneku un apustuli Pāvilu, ka patiess filozofs un/vai patiess kristietis nekad nedrīkst pārstāt filozofēt un/vai lūgties.
Jēzus nenāca atbrīvot jūdus no laicīgā Romas jūga, lai gan daļai sabiedrības bija cerības, ka Mesija to paveiks. Viņš nāca atbrīvot savu tautu no sātana jūga un nepievērsa tā laika politikai daudz uzmanības. Ja Jēzus domātu par teokrātiju, tad būtu padzinis romiešus ar vienu elpas pūtienu un nodibinājis jūdu supervalsti, kur atstātu Pēteri par kristīgo valdnieku jeb “prezidentu”.
Kā citos ētiska rakstura jautājumos, debates par eitanāziju balstās ļoti dziļās un fundamentālās atšķirībās gan tiesību un pienākumu izpratnē, gan arī pašu šo nojēgumu pamatojumā noteiktā filozofiskā antropoloģijā un attiecīgi metafizikā.
Latvijā bažas par vakcinēties vilcināšanās pieaugumu ir piepildījušās. Bet ne vakcīnu izstrādātāju vai regulatoru dēļ. Vakcinācija un uzticēšanās tai kā sabiedrības veselības instrumentam Latvijā ir izgāzusies aplamās un melīgās komunikācijas ar sabiedrību dēļ.
Raivis Bičevskis, Krišjānis Lācis un Agnese Irbe sarunājas par nākotni – gan savām bažām par Rietumu polarizācijas un anklavizācijas tālāku attīstību, kas, kā brīdina Irbe un Bičevskis, var beigties “asiņu peļķē”, gan par cilvēka šķietami neierobežoto iespēju robežām, gan dažiem bioētikas izaicinājumiem no zinātnes puses, kā arī noslēgumā dalās savās vīzijās par personīgo attīstību atvēlētajā dzīves laikā. Prof. Bičevskis, atsaucoties uz Melu Gibsonu, galu galā aicina nebaidīties.
Mana labā roka turēja zondi, un mana kreisā plauksta piesardzīgi novietojās uz sievietes siltā vēdera. Es uzlūkoju viņas seju. Viņa raudāja vēl vairāk, un seja bija saviebta sāpēs. Es pārvietoju zondi, līdz uzķēru viņas nu jau tukšās dzemdes attēlu. Manas acis atkal pievērsās manām rokām. Es paskatījos uz tām, it kā rokas pat nepiederētu man.
Feminisma jaunā viļņa uzbrukums dzimumu binaritātei ir radījis transseksuālisma mutantu, kurš draud aprīt pašas sievietes. Kultūrā, kurā nemitīgi apšauba evolucionāri adaptīvās atšķirības starp dzimumiem un transseksualitāti piedāvā kā mūsdienīga dzīvesstila izvēli, pusaudži neizbēgami sāk piedēvēt sev dažādas dzimumidentitātes patoloģijas. Objektīvi nekāda dzimuma disforijas pieauguma šajā demogrāfiskajā grupā nav.
Pats interesantākais notiek tad, kad ar šādu dilemmu saskaras mūsdienu liberālis, kurš sevi pozicionē kā “skeptisku” vai “mērenu”. Viņš varētu teikt: “Tas ir sarežģīts jautājums, kurš ir jāapskata no visām pusēm. Ir jāciena ticības brīvība, bet Latvijā ir problēma ar homofobiju.” Vērīgs klausītājs ievēros, ka viņš neatbildēja pēc būtības.
Lai arī nekad ar to neaizrāvos, man nācās aiziet “līdz galam” un visu iemācīties pašai, lai beigu beigās saprastu un ieraudzītu to, kas valdīja manā dzīvē. Tā bija nāve.
Kamēr ir spēkā pacienta nonāvēšanas aizlieguma princips, tas nodrošina smagi slimo pacientu vienlīdzību. Pat ja jūs esat mazturīgs pensionārs vai ubags no pažobeles; pat ja jums ir neiejūtīgi un cietsirdīgi radinieki; pat ja jūsu ārsts izrādās sliņķis vai nelietis – jūs varat būt gandrīz pilnīgi drošs vismaz par to, ka netiksiet tīši nogalināts.