Būt audzinātam liberālās sociālās kārtības kultūrā tipiski nozīmē kļūt par tādu cilvēku, kuram šķiet normāli, ka ir jācenšas sasniegt dažādus labumus, katru atbilstoši savai sfērai, un ka neviens vispārīgs labums nenodrošina vispārēju cilvēka dzīves vienotību.
filozofija
Grūtības noorientēties cenzūras jautājumos, pretēju argumentācijas stratēģiju sajaukšanās, selektīva apelēšana pie vārda brīvības (“tiem, kuriem piekrītu, tādai jābūt vairāk; oponentiem – pēc iespējas maz”), mainīgi “karstie” jautājumi, kas gan palēnina, gan pazemina cenzūras prasību temperatūru, rodas tāpēc, ka vienlaicīgi pastāv divas teorijas par brīvību un attiecīgi ne tikai cilvēka, bet arī valsts prerogatīvām.
Ja Tu netici personīgam Dievam, tad jautājums “Kāda ir dzīves jēga?” ir neatbildams un nav pat uzdodams. Jo kam tad Tu šo jautājumu uzdotu?
Civilizācija ir apzināta prāta kultivēšana. Tas nozīmē, ka civilizācija nav identiska ar cilvēka dzīvi vai cilvēka eksistenci. Vienmēr ir pastāvējuši un arī tagad pastāv daudzi cilvēki, kuri nepieder pie civilizācijas. Civilizācijai ir dabisks pamats, kuru tā atrod, kuru tā pati nerada, no kura tā ir atkarīga un kuru tā ietekmē ļoti nelielā mērā.
Telos piektais darbības gads sākas ar atziņu, ka portāls ir pilnībā izstumts no Latvijas Kultūras Ministrijas pārvaldītajām institūcijām, kurās konkursa kārtībā ir iespējams iegūt finansiālu atbalstu.
Amerikāņiem ir demokrātiska sociālā valsts un demokrātiska konstitūcija, taču viņi nav piedzīvojuši demokrātisku revolūciju. Viņi savā zemē ir ieradušies apmēram tādi, kādus mēs viņus šobrīd redzam. Tas ir ļoti būtiski.
Cilvēka sirdsapziņas spriedumu uzdevums ir parādīt brīvajai gribai rīcību, kura būtu atbilstīga objektīvi labajam, lai brīvā griba varētu to attiecīgi izvēlēties un mobilizēt citas dvēseles spējas šīs rīcības īstenošanai. Viena no klasiskākajām patiesības definīcijām: “Veritas est adequatio rei et intellectus” (“Patiesība ir atbilstība starp intelektu un lietu”) paliek spēkā arī morāles jomā: pareizs sirdsapziņas spriedums ir tas, kurš ir atbilstīgs objektīvām morāles normām.
Cilvēks ir tikai niedrīte, pats vājākais dabas elements, bet viņš ir domājoša niedrīte. Nemaz nav nepieciešams visam Visumam sakopot spēkus, lai viņu salauztu. Pietiek ar vienu tvaika plūsmu, ar vienu ūdens pilienu, lai viņu nogalinātu. Bet, pat ja Visums viņu satriektu, cilvēks tik un tā būtu cēlāks par to, kas viņu nogalina; jo viņš zina, ka mirst.
Sabiedrības saliedēšanas jeb integrācijas centieni, kurus mēģina nodrošināt ar valsts programmu palīdzību, būs un paliks nesekmīgi, ja tie neizpratīs dabīgo kopību centrālo nozīmi un nepāries uz daudz ticamāku un daudz cilvēciskāku – klasiskās politiskās teorijas modeli.
Atzīmējot vācu filozofa Imanuela Kanta 300. jubilejas gadu, Krišjānis Lācis sarunājas ar Agnesi Irbi par Kanta ētiku, lasot 1785. gadā izdoto “Tikumu metafizikas pamatojumu”.
Ja vispār ir iespējams sasniegt patiesību, tā mums ne vien jāatrod, bet arī jāliek lietā; un, pat ja tas ir grūti, tāpat patiesības izzināšanā nav mēra, ja vien tāds nav atrasts, – tāpēc ir apkaunojoši pagurt meklējumos, kad tas, ko meklējam, ir tik ļoti skaists.
Vētrai nākot, vētrasputni izpleš spārnus, nevis uzmeklē alas jūras klintīs. Līdzīgi ir arī domu un ideju jomā. Atcerēsimies Herderu šajā augustā kā vētrasputnu albatrosu.
Trešā iespēja ir “dzīvot, baudot visas vai svarīgākās no tām lietām, kas ir saskaņā ar dabu”. Šis labums vairs neattiecas uz mūsu darbību, jo tas piepildās gan tādā dzīves veidā, kas bauda tikumu, gan lietās, kas ir saskaņā ar dabu un nav mūsu varā. Taču šis trešajā nozīmē domātais augstākais labums un dzīve, kas tiek vadīta šādā labumā, tā kā ar to ir savienots tikums, iespējami vienīgi gudrajam.
Lai kāda būtu bijusi Kanta loma “mazā cilvēka” mentalitātes veidošanā Vācijā, nav ne mazāko šaubu, ka vienā ziņā Eihmans patiešām vadījās pēc Kanta priekšrakstiem: likums ir likums, izņēmumi nav iespējami.
Savu pārskatu nobeidzot, Mežvinskis jautā, vai tiešām mēs neesam spējīgāki uz filozofiskāku kultūru? Toties es jautātu – ja filozofiskums nes vienādības zīmi ar sīkumainību, tad vai tiešām mums ir vērts par tādiem kļūt?
Divas šīszemes paradīzes bija sabrukušas. Pirmā bija Ruso dabiskā paradīze, otrā – Rikardo ekonomiskā paradīze. Cilvēki nekļuva pilnīgi, būdami brīvi dzīvot un mīlēt; cilvēki nekļuva pilnīgi, būdami brīvi pirkt un pārdot. Acīmredzami ateistiem bija pienācis laiks atrast trešo tūlītējo un neizbēgamo ideālu. Viņi to atrada komunismā.
Grāmatu – nudien, pat filosofisku grāmatu – recenzijām nav jābūt tik filosofiski izvērstām un argumentatīvi pamatīgām kā veselām grāmatām par filosofiju.
Proti, ja visiem cilvēkiem tie labumi, kas ir labumi kā cita dēļ, patiešām ir labi (t. i., ne tikai šķiet esam labi, bet ir objektīvi labi) un ja šie labumi iegūst savu vērtību no augstāka pašvērtīgā labuma, tad visiem cilvēkiem ir kopīgs arī pašvērtīgais labums, kas nosaka pārējos labumus.
Spinozas filozofija ir augstākā mērā naidīga marķīza de Sada garam – daļēji tāpēc, ka Spinozam ir ķecerīgs, taču godbijīgs priekšstats par Jēzu. Šim ikoniskajam ebreju brīvdomātājam “Kristus darbi un ciešanas” nav kādu maldu vēsture.
2023. gada 23. novembrī Nacionālajā bibliotēkā notika Agneses Irbes monogrāfijas Principiāla dzīvības aizsardzības ētika, Rīga: Žaņa Lipkes memoriāls, […]