Visvarenais Dievs, Tu vienīgais esi mūsu stiprais Aizstāvis un vienmēr klātesošs palīgs bēdu laikā. Pielūko un aizsargā mūsu karavīrus un visus citus, kas aizstāv mūsu dzīvību un brīvību, lai viņi taisnīgi un godīgi kalpotu, cenšoties panākt mieru.

Pēc kāda laika viņa aizbrauca uz Izraēlu. Tas bija pašā “perestroikas” sākumā. Es jau biju laukos, strādāju jaunā darbā, sāku jaunu dzīvi. Viss kapitāls bija viens lietusmētelis un hūte. Bet jutos brīvs. Kādu nakti redzēju spilgtu sapni. Es stāvu Šeremetjevas lidostā. Uz iekāpšanu ved garš koridors. Durvīs, kas ved uz šo koridoru, stāv Sofija.

Vēsturiskā taisnīguma atjaunošana, pārvietojot atpakaļ dokumentus un grāmatas uz to rašanās vietām, radītu neiedomājamas jukas un nelietderīgu birokrātisku rosību starp valstīm un to iekšienē. Stingri ņemot, liela daļa izcilu vēsturisko bibliotēku radušās, likvidējot iestādes vai organizācijas vai varmācīgi atņemot grāmatas citiem. Tā notika arī pie mums. Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas kodols veidojās no reformācijas laikā sagrauto katoļu klosteru grāmatu krājumiem, savukārt LNB integrēja pamestās vācbaltiešu organizāciju un privātpersonu bibliotēkas.

Pirmajā sarunā par tautsaimniecības jeb ekonomikas pamatiem Agnese Irbe un Krišjānis Lācis definē dažus kodola jēdzienus, skaidro, kāpēc tautsaimniecība ir humanitāra, nevis eksakta zinātne, apraksta privātīpašuma nojēgumu un pamatojumu dabīgo tiesību teorijā, uzsver saimnieciskās darbības pamata vienību – ģimeni jeb saimi un apskata apmaiņas darījumu pirmsmorālo būtību. Irbe uzsver darījumu objektīvo loģiku, bet Lācis satraucas par krāpšanos un uzcenojumiem.

Sabiedrība bez pasaules ir sabiedrība bez cilvēku pārsniedzošā un cilvēka iegribas ierobežojošā. Sabiedrība bez pasaules ir sabiedrība bez tikšanās ar to, kas atrodas viņpus sociālas konstrukcijas (“maskarādes”), bez saviem darbiem un domām nepakļaujamas viņpuses.

Nenoliedzami izskatīga, pat skaista. Viņa runāja par savu darbu, par savām nākotnes ambīcijām, par saviem ceļojumiem, par saviem ieplānotajiem ceļojumiem, par savu plašo draugu loku, par saviem neskaitāmajiem hobijiem. Es drīz vien jutos noguris, ļoti noguris. Karjeras sieviete, veiksmīga, katras feministes sapnis. Vienmēr aizņemta, vienmēr ļoti aizņemta.

Ja man būtu jāraksturo situācija, es teiktu, ka no prasītāju puses tas ir izmisums, kas radies no nekad nesaņemtas mīlestības, nezinot, ko vēl paprasīt, lai to beidzot sajustu. No atbildētāja puses tās ir bailes izrādīties aizvainojošiem vai pat nežēlīgiem, atklāti pasakot, ka to nespēj sniegt. Turklāt šo prasību formāla izpildīšana, manuprāt, tomēr neatrisinās dziļāku problēmu, jo tā ir tikai īslaicīgs plāksteris fundamentālākai nemīlestības problēmai, kas mēdz pieņemt aizvien jaunas formas – gluži tāpat kā prasības. Tā ir tiesa, ka mums katram vajag vismaz kādu, kas mūs mīlētu bez nosacījumiem, taču mums vajag arī sabiedrību, kas ļauj izaugt par patstāvīgiem un atbildīgiem indivīdiem, kuru rīcība nav saistīta tikai ar vajadzību pēc pastiprinātas uzmanības un līdzjūtības.

Krišjānis Lācis sarunājas ar Vestardu Šimku par labu mūziku – jautājot, vai mūzika var glābt Latviju. Saruna caur apkārt valdošās nesaskaņas cēloņiem ved pie ideoloģijas ietekmes uz mākslu, meistarības kā labi paveikta darba lomu, Rietumu mūzikai raksturīgo spēcīgo konteksta un iederības izjūtu, kā arī tradicionālā un modernā saspēli Skrūtona, Adorno, Skrjabina un Šēnberga darbos un mūzikas iespējām aizsniegt transcendento.

Lai kā mēs dažkārt to gribētu, cilvēciskās eksistences traģēdijas nespēj un nedrīkst risināt valsts. Mēs esam pieauguši un pilngadīgi – un, pat ja mēs savā garā neesam, mums jābūt. Nav citas izvēles. Valsts nav mūsu mamma, un mēs neesam tās mazie bērni.

Daži saka, ka vājināta reliģiozitāte ir vēlama sociālā parādība – tauta kļūstot iecietīgāka un atvērtāka. Taču, ja atceramies amerikāņu “autohtono” filozofijas tradīciju, proti, pragmatismu, kas kāda apgalvojumu patiesumu izvērtē, uzdodot jautājumu “Vai tas strādā?” – tad pragmatiķim uzreiz būtu jāsecina, ka lielais fentanila nāvju skaits un jaunatnes bezcerības līmenis skaidri parāda, ka kaut kas valdošajās patiesībās īsti nestrādā.

Man nav zināms neviens labāks vārda Māksla skaidrojums kā šis – māksla ir cilvēks, pievienots dabai, – daba, īstenība, patiesība, bet ar jēgu, ar viedokli, ar raksturu, ko mākslinieks atklāj un kuram piešķir izteiksmi, kuru viņš palaiž brīvībā, kuru viņš atšķetina, atbrīvo, apgaismo.

Krievijā laikā pēc Tolstoja ētikas, kas balstījās šajā nepareizi citētajā pantā, lielā mērā tika iedragāta tautas apņēmība stāties pretī policejiskai valstij. Sekojošie notikumi ir ļoti labi zināmi: sešas desmitgades otra vaiga griešanas tautas seju ir pārvērtušas par vienu vienīgu zilumu, tā ka šodien Krievijas valsts, pati nogurusi no savas vardarbības, šajā sejā vienkārši spļauj. Tāpat tā spļauj arī pasaules sejā. Citiem vārdiem sakot, ja vēlaties sekularizēt kristietību, ja vēlaties Kristus mācību pārtulkot politiskos terminos, jums nepietiks ar moderno politisko vervelēšanu un muldēšanu.