Daži saka, ka vājināta reliģiozitāte ir vēlama sociālā parādība – tauta kļūstot iecietīgāka un atvērtāka. Taču, ja atceramies amerikāņu “autohtono” filozofijas tradīciju, proti, pragmatismu, kas kāda apgalvojumu patiesumu izvērtē, uzdodot jautājumu “Vai tas strādā?” – tad pragmatiķim uzreiz būtu jāsecina, ka lielais fentanila nāvju skaits un jaunatnes bezcerības līmenis skaidri parāda, ka kaut kas valdošajās patiesībās īsti nestrādā.
LGBT
Pilsoņu tumsonības un muļķības tēma, starp citu, šogad dominē plašsaziņas līdzekļos. Tā ir kļuvusi par valdības un atbalstošā izglītotā slāņa labo toni. Apelējot pie šīs pilsoņu muļķības, drastiski ir ierobežotas iespējas rīkot referendumu. Ir notikusi atteikšanās no tiešajām pilsētas mēru vēlēšanām. Ir redzami centieni atteikties arī no iespējas tieši vēlēt Seima locekļus, atstājot tikai izvēli pēc partiju sarakstiem.
Man jau daudzus gadus ir noturīgas, cieņpilnas, mīlošas un draudzīgas attiecības ar citiem vīriešiem. Zinu, ka daži no viņiem attiecībās ar sievietēm ir tādi paši neveiksminieki vai nemākuļi kā es. Esmu jau apvaicājies un, izdzirdēdams par jauno Satversmes interpretāciju, viens no maniem draugiem ir gatavs mūsu attiecības turpināt nākamajā fāzē un veidot tā saucamo jaunā parauga ģimeni.
Gadiem ritot, mans skatījums uz sevi un pasauli ir kļuvis aizvien reālāks. Es pārāk labi zinu, ka nevaru būt ne meitene, ne sieviete. Tieši tāpat es zinu, ka man visu atlikušo dzīvi nāksies sadzīvot ar vīrieša lomas tēlošanu. Jo es tāds neesmu un nekad arī nebūšu.
Šajā jautājumā vienādi emocionāli un nelokāmi bija kā igauņu konservatīvie, tā arī opozīcijā esošie reformisti un sociāldemokrāti. Daudzās diskusijas un aptaujas paredzēja iespēju, ka referendumā balsu vairākumu varētu iegūt tā dēvētais “tradicionālais” laulības modelis.
Kad Kanāda 2017. gadā pieņēma likumprojektu C16, dēvētu par “pretdiskriminācijas” dzimtes identitātes likumu, slavenais psiholoģijas profesors Džordans Pītersons paredzēja, ka likumprojekta uzspiestā runa novedīs pie nopietniem pilsoņu vārda brīvības ierobežojumiem.
Feminisma jaunā viļņa uzbrukums dzimumu binaritātei ir radījis transseksuālisma mutantu, kurš draud aprīt pašas sievietes. Kultūrā, kurā nemitīgi apšauba evolucionāri adaptīvās atšķirības starp dzimumiem un transseksualitāti piedāvā kā mūsdienīga dzīvesstila izvēli, pusaudži neizbēgami sāk piedēvēt sev dažādas dzimumidentitātes patoloģijas. Objektīvi nekāda dzimuma disforijas pieauguma šajā demogrāfiskajā grupā nav.
Pats interesantākais notiek tad, kad ar šādu dilemmu saskaras mūsdienu liberālis, kurš sevi pozicionē kā “skeptisku” vai “mērenu”. Viņš varētu teikt: “Tas ir sarežģīts jautājums, kurš ir jāapskata no visām pusēm. Ir jāciena ticības brīvība, bet Latvijā ir problēma ar homofobiju.” Vērīgs klausītājs ievēros, ka viņš neatbildēja pēc būtības.
Ne visas pretējā dzimuma laulības rada bērnus, taču šī laulības struktūra nodrošina, ka katrs bērns piedzimst savu bioloģisko vecāku mājās. Izjaucot šo struktūru, tiek pārkāptas bērnu tiesības uz identitāti un attiecībām. Viendzimuma savienības strukturāli nošķir bērnu vai nu no bioloģiskā tēva, vai arī mātes.