Liberālie kultūrkarotāji pieņem spēles noteikumus un saka, ka otra puse ir “nepietiekami liberāli”, kamēr postliberāļi saka, ka jau paši spēles noteikumi, proti, liberālisms ir problēma. Liberāļi kultūrkarus pārformulēs tikai par diskusiju vai nekad nenoslēdzamu dialogu, kamēr postliberāļi meklēs veidus, kā šim karam pielikt punktu.

Var vaicāt, kāpēc tam visam jābūt tik samudžināti. Tāpēc, ka tā ir vienīgā iespēja izvairīties no “daudzgalvainā pūķa”, kas vienmēr apdraud demokrātiju, – no idejas, ka arī cilvēku privātās izvēles, kas attiecas uz viņu ķermeni, uzskatiem un sirdsapziņu, ir konsekventi pakļaujamas kopējā labuma principam. Proti, ka sabiedrība, kuras vārdā runā valsts pārvaldes institūcijas, vienmēr drīkst indivīdam diktēt, ko darīt ar sevi, ko domāt un kam ticēt (arī ko lasīt un ko teikt un rakstīt), pamatojot to ar sabiedrības kopējo labumu.

Ieviešot jaunas ministrijas, lai it kā atbildētu “modernā laika izaicinājumiem”, vienmēr vispirms jāuzdod sev jautājums: kā nākas, ka valsts kontrolē un pārrauga tik daudz, un tomēr tā ir tik bezspēcīga, ka allaž ir vajadzīgas jaunas ministrijas un jauni specializēti ierēdņi?

Aizejošā prezidente kaut kādā ziņā kļuva par upuri pati sev. Viņa nesaprata, ko viņa kā prezidente var un nevar atļauties. Un ka viņas emocionālos teikumus var saprast kā naidīgus un šķeļošus pat tad, kad tie tā nav domāti. Viņas jūtu izvirdumi parādīja pasaulei Igauniju kā depresīvu nomali. Un katru reizi, kad viņa uzbruka konservatīvi domājošajiem, cilvēki pieminēja viņas pašas krekliņu ar uzrakstu “Vārds ir brīvs”.

Ļoti negribētos, lai Valodas diena klusi ierindotos kaut kur starp Policijas, Medicīnas darbinieku, Robežsargu, Viņa Svētības pāvesta Franciska pastorālās vizītes, Sieviešu, Tēva, Zinību, Jūras un daudzām citām “kalendārā likuma” dienām. Valodas dienai vajadzētu kļūt par dinamisku pārdomu dienu, kurā dažādu nozaru zinātnieki, jo īpaši valodnieki, valsts ierēdņi, diasporas pārstāvji un arī Latvijas mazākumtautību pārstāvji atklātās debatēs veidotu pozitīvu attieksmi pret latviešu valodu.

Agnese Irbe sarunājas ar Krišjāni Lāci un juristu Juri Rudevski par integrālismu – publiskajā diskusijā no jauna izceltu vecu politisko mācību, kas, kritizējot liberālismam raksturīgo vienaldzību jautājumā par valstslietu saistību ar cilvēka augstāko labumu un mērķi, aicina laicīgo varu pakārtot garīgajai varai.

Tādējādi Ticības apliecības formulējums izrādās precīzs. Jēzu sista krustā “zem Poncija Pilāta”, nevis “Poncija Pilāta laikā”. Taču šī atziņa tikai saasina jautājumu – kāpēc tieši Pilāts? –, zinot, ka visi kanoniskie evaņģēliji Jēzus nāvē iesaista jūdu varas pārstāvjus. Marks, Matejs un Jānis vispirms parāda Jēzu, kas tiek atvilkts Jeruzalemes augsto priesteru tiesas – Sinedrija priekšā, un tikai pēc tam stāsta par pazemojošo izturēšanos, ko viņš saņēma no Pilāta un viņa vīriem. Lūka stāstā iekļauj arī epizodi, kurā Jēzu pratina Jūdejas vasaļķēniņš Hērods Antipa. Evaņģēlijos Jēzum ir ļoti daudz tiesnešu. Romiešu Jūdejā nebija neviena tiesas orgāna – neviena tribunāla, kura esamību varētu iztēloties, –, kurš nebūtu iesaistīts Jēzus nāvē. Tad kāpēc Ticības apliecībā nav pieminēts ne Sinedrijs, ne Hērods?

Liberālisms tērē pirmsliberālā laikmeta mantojumu un resursus, kuri to reiz uzturēja, bet kurus tas nespēj atjaunot. Sociālo saikņu iziršana gandrīz visās dzīves jomās – ģimenē, kaimiņu attiecībās, vietējā kopienā, reliģijā un pat nacionālajā līmenī – uzrāda liberālisma iekšējās loģikas progresējošo vektoru un ir tā dziļākās nestabilitātes avots.

Jēzus nenāca atbrīvot jūdus no laicīgā Romas jūga, lai gan daļai sabiedrības bija cerības, ka Mesija to paveiks. Viņš nāca atbrīvot savu tautu no sātana jūga un nepievērsa tā laika politikai daudz uzmanības. Ja Jēzus domātu par teokrātiju, tad būtu padzinis romiešus ar vienu elpas pūtienu un nodibinājis jūdu supervalsti, kur atstātu Pēteri par kristīgo valdnieku jeb “prezidentu”.

Krišjānis Lācis sarunājas ar Raivi Bičevski par gaidāmo Rodžera Skrūtona grāmatas “Kā būt konservatīvam?” tulkojumu no KODOKA. Saruna par pirmspolitisko pirmās personas daudzskaitli, galda manierēm kā kolektīvu, noklusētu zināšanu formu, sabiedrisko līgumu starp mirušajiem, dzīvajiem un vēl nedzimušajiem un par to, kā atjaunot biedrošanās ekosistēmu pēc tam, kad totālitārisms visu aizslaucījis un pakārtojis viena virsmērķa sasniegšanai.

Valsts aizsargā un atbalsta laulību – savienību starp vīrieti un sievieti – un ģimeni, kuras pamatā ir laulība, asinsradniecība vai adopcija. Valsts aizsargā bērna tiesības, tostarp arī tiesības augt ģimenē, kuras pamats ir māte sieviete un tēvs vīrietis. Valsts aizsargā vecāku tiesības un viņu brīvību nodrošināt bērniem audzināšanu saskaņā ar savu reliģisko un filozofisko pārliecību.

Programma, kas var nelabvēlīgi ietekmēt bērnu fizisko, psihisko un morālo pienācīgu attīstību, jo īpaši tādēļ, ka tajā dominē pašmērķīgs seksualitātes attēlojums, pornogrāfija, novirzes no dzimšanas brīdī konstatētā dzimuma identitātes, dzimuma maiņas un homoseksualitātes veicināšana vai demonstrēšana, nav uzskatāma par sabiedriskas nozīmes vēstījumu vai reklāmu sociāliem mērķiem.