Tā kā Zemmūram vēl pirms burtiski pāris dienām nebija savas tīmekļa lapas un viņam šobrīd ir grūtības sevi adekvāti prezentēt lielajos valsts un privātajos medijos, viņa pirmsvēlēšanu aģitācija notiek vietnē Youtube.

Šajā diskusijā saduras divi pretēji skatījumi uz cilvēku, sabiedrību un attiecīgi arī uz valsti un tās mērķiem. Ja šo nostāju pamatā esošos pieņēmumus destilētu un skaidri formulētu, varētu iegūt diezgan precīzu mūsdienu “konservatīvo” un “liberāļu” pasaules uzskata aprakstu.

Krišjānis Lācis sarunājas ar Raivi Bičevski un Agnesi Irbi par Covid-19 pandēmiju un tās ierobežošanas mēģinājumiem. Irbe salīdzina 19. un 20. gs. pieejas un izsaka brīdinājumu par piespiedu vakcinācijas prettiesiskumu, Lācis stāsta, kā apbrīnojis valstu mobilizāciju vīrusa agrīnajās dienās, bet tagad par to šaubās, savukārt Bičevskis norāda uz pirmspolitiskām solidaritātes formām, tiesību sasaisti ar zināšanām un pienākumiem, kā arī atgādina par cilvēka galīgumu.

Dienu pēc dienas es vienmēr dzirdu un lasu dārgo tautiešu un godājamo valstsvīru spriešanu par visvisādām reformām pārvaldīšanā, tiesā, Baznīcā, skolā, satiksmē, saimniecībā, ģimenē un tā tālāk bez gala. Viss tas ir svarīgs un vajadzīgs. Bet viss tas ir ārējs. Galvenā tik un tā ir un paliek personības reforma. Bez šās reformas visi citi reformu pasākumi ir mazvērtīgi. Ievadiet Padomijā slavenās varones Anglijas iekārtas, Padomija tomēr netaps par Angliju, jo viņai nav angļiem līdzīgu pilsoņu.

Lai tu, Āfrikāni, būtu spējīgs jo dedzīgāk aizsargāt valsti, ņem vērā, lūk, ko. Visiem cilvēkiem, kas ir sargājuši savu tēvzemi, stiprinājuši to un bagātinājuši to, debesīs ir droša un īpaši viņiem nozīmēta vieta, kurā viņi kā svētlaimīgie bauda mūžīgo dzīvi.

Es nepiedzimu vispirms kā abstrakta cilvēciska būtne, kura vēlāk socializējoties ir ieguvusi savu nacionālo identitāti. Ar pašu savas piedzimšanas faktu, brīdi un vietu es jau esmu vai nu latvietis, vai lietuvietis, vai igaunis. Te mani senči ir dzīvojuši un apglabāti, te arī mani pašu (es ceru) apglabās. Pastarā dienā Kristus mani augšāmcels no Latvijas zemes.

Liberālie kultūrkarotāji pieņem spēles noteikumus un saka, ka otra puse ir “nepietiekami liberāli”, kamēr postliberāļi saka, ka jau paši spēles noteikumi, proti, liberālisms ir problēma. Liberāļi kultūrkarus pārformulēs tikai par diskusiju vai nekad nenoslēdzamu dialogu, kamēr postliberāļi meklēs veidus, kā šim karam pielikt punktu.

Var vaicāt, kāpēc tam visam jābūt tik samudžināti. Tāpēc, ka tā ir vienīgā iespēja izvairīties no “daudzgalvainā pūķa”, kas vienmēr apdraud demokrātiju, – no idejas, ka arī cilvēku privātās izvēles, kas attiecas uz viņu ķermeni, uzskatiem un sirdsapziņu, ir konsekventi pakļaujamas kopējā labuma principam. Proti, ka sabiedrība, kuras vārdā runā valsts pārvaldes institūcijas, vienmēr drīkst indivīdam diktēt, ko darīt ar sevi, ko domāt un kam ticēt (arī ko lasīt un ko teikt un rakstīt), pamatojot to ar sabiedrības kopējo labumu.

Ieviešot jaunas ministrijas, lai it kā atbildētu “modernā laika izaicinājumiem”, vienmēr vispirms jāuzdod sev jautājums: kā nākas, ka valsts kontrolē un pārrauga tik daudz, un tomēr tā ir tik bezspēcīga, ka allaž ir vajadzīgas jaunas ministrijas un jauni specializēti ierēdņi?

Aizejošā prezidente kaut kādā ziņā kļuva par upuri pati sev. Viņa nesaprata, ko viņa kā prezidente var un nevar atļauties. Un ka viņas emocionālos teikumus var saprast kā naidīgus un šķeļošus pat tad, kad tie tā nav domāti. Viņas jūtu izvirdumi parādīja pasaulei Igauniju kā depresīvu nomali. Un katru reizi, kad viņa uzbruka konservatīvi domājošajiem, cilvēki pieminēja viņas pašas krekliņu ar uzrakstu “Vārds ir brīvs”.

Ļoti negribētos, lai Valodas diena klusi ierindotos kaut kur starp Policijas, Medicīnas darbinieku, Robežsargu, Viņa Svētības pāvesta Franciska pastorālās vizītes, Sieviešu, Tēva, Zinību, Jūras un daudzām citām “kalendārā likuma” dienām. Valodas dienai vajadzētu kļūt par dinamisku pārdomu dienu, kurā dažādu nozaru zinātnieki, jo īpaši valodnieki, valsts ierēdņi, diasporas pārstāvji un arī Latvijas mazākumtautību pārstāvji atklātās debatēs veidotu pozitīvu attieksmi pret latviešu valodu.

Agnese Irbe sarunājas ar Krišjāni Lāci un juristu Juri Rudevski par integrālismu – publiskajā diskusijā no jauna izceltu vecu politisko mācību, kas, kritizējot liberālismam raksturīgo vienaldzību jautājumā par valstslietu saistību ar cilvēka augstāko labumu un mērķi, aicina laicīgo varu pakārtot garīgajai varai.