Mums nav sabiedriskas derības jeb līguma, ka būsim “iekļaujoši” kreiso partiju definētajā nozīmē. Iekļaušanu mēs neesam salīguši uzskatīt par svarīgu ne attiecībā uz svešiniekiem, ne savējiem, kas ir pārkāpuši mūsu normas un likumus. Mākslinieki un kultūras darbinieki ir daļa no Latvijas sabiedrības, bet sabiedrība kopumā nav devusi mandātu būt iekļaujošai.
valstslietas
Tā kā luksusa preču industrija strādā uz šauru un elitāru sabiedrības slāni, tai ir jāstrādā arī uz šīs elites ideoloģiskajām sliecībām. Nicinājums pret neizglītoto ļaužu masu “konspirācijas teorijām”, “morālajām panikām”, “bailēm no pedofiliem” un grūtībām nošķirt priekšmetu funkciju no to estētiskajām kvalitātēm pieder pie šīs ideoloģijas.
Kā lai mēs izskaidrojam nepatīkamo faktu, ka Edmunda Bērka runas un rakstus šodien lasām ar daudz lielāku interesi, nekā tos uztvēra sarakstīšanas laikā, kamēr viņa izcilo sabiedroto teiktais ir jau aizmirsts. Atbilde, kas varētu apmierināt, būtu tāda, ka Edmundam Bērkam piemita pastāvīgi asināts redzējums, kurā visas lietas, darbības un notikumi tiek skatīti likumsakarībās, kas nosaka to eksistenci un apraksta to iespējamību.
Lugā Sofokla spriedums šķiet skaidrs: priekšroka dodama nerakstītajiem likumiem un ir kļūdaini Antigonei liegt apglabāt radinieku, lai kāda arī nebūtu bijusi viņa rīcība dzīves laikā. Luga izskan arī kā brīdinājums varas pārstāvjiem – nenostājieties pret dieviem, par to būs dārgi jāmaksā.
Būtiski arī atzīmēt, ka eitanizēšana garīgu un psihisku ciešanu dēļ pilnībā izmaina izpratni par to, kāds ir psihiatru un psihoterapeitu darbības mērķis. Visiem iespējamiem līdzekļiem atturēt depresīvos no pašdestrukcijas? Vai atturēt tikai līdz zināmai robežai?
Ņemot vērā “tiesību inflāciju” un pēdējā laikā pieaugošo tiesu aktīvismu kreisi progresīvā virzienā, man ir bažas, ka valsts un baznīcas Šķirtība var kļūt par nākamo Pandoras lādi. Šīs bažas stiprina arī apstāklis, ka mūsu valsts tiesas līdz šim par Šķirtību nav sniegušas itin nekādus skaidrojumus.
Šīs vēlēšanas providenciāli skaidri parādīja, kas notiek ar tādu pašpasludināti konservatīvu partiju, kura mēģina pilsoņiem notirgot oksimoronu vārdā “progresīvais konservatīvisms”, tā izpludinot jebkādu skaidru vārdu nozīmi un piesaisti objektīvai lietu kārtībai. Šādu partiju paši balsotāji aizsūta pa Lētas upi pretim aizmirstībai.
Fašisms ir radikāla, populistiska nacionālisma ideoloģijas forma, kas tiecas ieviest jaunu sociālo kārtību, kura nav ne konservatīva, ne arī marksistiska. Tas gan pārformatē konservatīvās vērtības un attieksmes tā, lai tās stiprinātu režīma leģitimitāti, gan arī izmanto marksistu totalitārisma un politiskā terora metodes. Praksē tas nozīmē diktatūru, kuras oponenti savādā kārtā ir gan tradicionālās reliģijas un aristokrātijas spēki, gan arī liberāļi, komunisti un dažāda veida sociālisti.
Izdevniecība “Kodoka”, tuvojoties 14. Latvijas Republikas Saeimas vēlēšanām 2022. gada 1. oktobrī, aicināja uz sarunu pārstāvjus no 17 partiju sarakstiem. Atsaucās 8 partijas, lai pie apaļā galda ar rozēm Latviešu biedrības namā atbildētu uz 28 jautājumiem par valstslietām. Daļu no šiem jautājumiem sastādīja Telos redakcija, tādēļ piedāvājam lasītājiem noskatīties šo debati, kā arī gribam uzteikt sarunas demokrātisko atmosfēru un runātāju brīvdomību.
Būt “karalim no Dieva žēlastības” nozīmē allaž aktualizēt kopējā labuma ideju un atgādināt par to saviem pavalstniekiem – un tā arī ir mūsdienu monarha galvenā funkcija, turklāt ne tikai vārdos un reprezentācijas pasākumos, bet visā dzīves gājumā un attieksmē pret sevi un citiem.
Konstitucionālais likumdevējs, kurš Satversmē iekļāva valsts un baznīcas šķirtību Satversmes 99. panta otrā teikuma veidolā, pats to uztvēra kā “cerības normu”, t. i., juridiski nenoteiktu konstitucionālu jēdzienu, vispārīgu vadlīniju vai metaforu, kas neļaus valstij iejaukties reliģisko organizāciju lietās.
2022. gada jūlijā izdevniecība Kodoka laida klajā ievērojamā ekonomista, Nobela prēmijas laureāta Frīdriha fon Hajeka grāmatas “Ceļš uz kalpību” tulkojumu latviešu valodā. Grāmatas atklāšanā uzstājās un debatēja Raivis Bičevskis, Ivars Ījabs, Artis Svece un savus komentārus no zāles piedāvāja arī Agnese Irbe.
Vārdi nogalina. It īpaši melu vārdi. 8. bauslis nav izšķīdināms relatīvismā, tas ir viennozīmīgs un nepārprotams: “Tev nebūs nepatiesu liecību dot pret savu tuvāku.” Starptautiskās ierēdniecības veltīgie solījumi un dažādu žurnālistu sistemātiskie meli ir iespējami tikai tādā sociālajā klimatā, kur pret vārdiem attiecas ļoti vieglprātīgi un bezatbildīgi; kur par nekrietnu apiešanos ar vārdiem vairs neprasa taisnīgu norēķinu.
Nekas tik ļoti netraucē panākt vienošanos, kā mazo padošanos ķēde. Mūs no visām pusēm mulsina politiķi, kuri atbalsta sekulāro izglītību, bet uzskata, ka strādāt tās labā ir bezcerīgi; kuri vēlas dažu lietu pilnīgu aizliegumu, bet ir pārliecināti, ka to nevajadzētu pieprasīt; kuri nožēlo obligāto izglītību, bet rezignēti turpina to atbalstīt; vai kuri vēlas zemniekiem īpašumtiesības un tāpēc balso par kaut ko citu. Tas ir šis apstulbinātais un tizlais oportūnisms, kas traucē pilnīgi visam.
Ja jau ir tā, ka pirmās kopības pastāv no dabas, arī ikviena valsts pastāv no dabas. Valsts ir šo kopību mērķis, jo [katras lietas] iedaba ir tās mērķis. To, kas katrs ir, kad tā attīstība ir pilnīgojusies, mēs arī saucam par tā iedabu – vienalga, cilvēka, zirga vai saimes. Turklāt tas, kā dēļ [katra lieta] pastāv, proti, tās mērķis, ir arī tās lielākais labums; un pašpietiekamība ir gan mērķis, gan arī lielākais labums. No teiktā ir skaidrs, ka valsts pieder pie dabiski pastāvošā un cilvēks no dabas ir valstiska būtne.
Tieši šīs ir liberālisma lielās derības: viena nevienlīdzīga un netaisnīga sistēma tiek aizstāta ar citu nevienlīdzīgu sistēmu. To panāk nevis ar apspiešanu un vardarbību, bet gan ar sabiedrības piekrišanu, kas balstīta nerimstošā materiālās labklājības palielināšanā un teorētiskā iespējā kļūt par augstākas šķiras locekli.
2022. gada 22. jūnijā notika izdevniecības KODOKA rīkotā Patrika Denīna grāmatas Kāpēc liberālisms cieta neveiksmi (Patrick Deneen, Why Liberalism Failed) atklāšana, kurā piedalījās divi biedrības “Peripatos” dibinātāji. Raivis Bičevskis stāstīja par KODOKA uzsākto grāmatu sēriju “Konservatīvās domas bibliotēka”, savukārt Agnese Irbe ieskicēja Denīna grāmatas priekšvēsturi, negaidītos panākumus, galvenās idejas un izteica dažus iebildumus pret tekstu. Jautājumu un atbilžu sadaļā dzirdami vairāki labi jautājumi, kā arī grāmatas tulkotājs Ēriks Heinsbergs.
Cik tālu parlaments ļaus tiesai darboties tā ekskluzīvajā teritorijā un pieļaus, ka tiesa pieņem pēc būtības politiskus lēmumus? Tiesu vara ir labāk intelektuāli organizēta, hierarhiska un spēcīgāka par kārtējo parlamenta sasaukumu. Ja tiesā juristi strādā gadu desmitiem, slīpēdami savas prasmes, tad ar Saeimu ir citādi. Visu nosaka attiecīgās Saeimas tā brīža politiskais “salikums”, sabiedriskā aktualitāte un programmatiskie uzstādījumi (ja tādi vispār ir!). Savukārt tiesu tās intelektuālais pārākums un šis cikliskais “haoss” mudina “iekāpt likumdevēja kurpēs”. Spiediens kardināli mainīt izpratni par ģimeni ir šādas aktivitātes piemērs.
Lācis jautā, cik patiesa ir modernistu tēze, ka tautība ir salīdzinoši nesens konstrukts, kam Priedīte-Kleinhofa pretstata etnosimbolismu, ilgā laika teoriju un atziņu, ka sabiedrības elite var darboties tikai tautas kultūras kontekstā, kas neļauj pārcirst nācijas vēsturisko nabassaiti ar etnosu.
Satversmes preambulā ir viennozīmīgi skaidri uzrakstīts, ka valsts pastāvēšanas primārais mērķis ir latviešu valodas un kultūras pastāvēšana. Tātad tā ietver prasību, lai Latvijā dzīvojošs, integrēts krievs vai citas tautības cilvēks atzītu, kas ir Latvijas pastāvēšanas virsuzdevums. Tā nav īpaši liela prasība. Tieši tāda pati prasība būtu pret ikvienu cilvēku, kas ierastos un apmestos uz dzīvi, piemēram, Krievijā.