Kamēr Eiropā nebūs atjaunojusies spēcīga tautu nacionālās un kristīgās identitātes apziņa, kamēr nebūs atcelti likumi, kas vērsti uz individuālu un kolektīvu sevis iznīcināšanu, kamēr Eiropa atkal nebūs lepna par savām saknēm, savu vēsturi, savu mantojumu, tikmēr tās atvērtība uz “citādo”, mīlestība uz svešinieku un sevis aizliegšana būs nevis kristīgās mīlestības, bet gan pašnāvniecisku tieksmju izpausme.
Sadaļas arhīvs: Izklāsti
Būt audzinātam liberālās sociālās kārtības kultūrā tipiski nozīmē kļūt par tādu cilvēku, kuram šķiet normāli, ka ir jācenšas sasniegt dažādus labumus, katru atbilstoši savai sfērai, un ka neviens vispārīgs labums nenodrošina vispārēju cilvēka dzīves vienotību.
Arī tie, kuri šodien uzskata, ka pasaule ir pārapdzīvota, pēc dažām desmitgadēm būs spiesti konstatēt, ka miljardu populācijas Āzijā automātiski nenozīmēs lielas pensijas Latvijā. Tādēļ labāk savu ego mazliet pieklusināt un padomāt par visas sabiedrības interesēm vai arī rēķināties, ka par ērto dzīvi būs jāmaksā. Nav svarīgi – ar mazākām pensijām, vēlāku pensionēšanos, lielākiem nodokļiem vai citā veidā, taču vājās demogrāfijas negatīvā ietekme uz tautsaimniecību būs jākompensē.
Vēl viena seksuālās revolūcijas īpatnība ir tās neauglība. Jo vaļīgāka kļūst attieksme pret seksualitāti, jo vairāk tās dabiskais vainagojums – bērns – tiek nostumts malā.
Grūtības noorientēties cenzūras jautājumos, pretēju argumentācijas stratēģiju sajaukšanās, selektīva apelēšana pie vārda brīvības (“tiem, kuriem piekrītu, tādai jābūt vairāk; oponentiem – pēc iespējas maz”), mainīgi “karstie” jautājumi, kas gan palēnina, gan pazemina cenzūras prasību temperatūru, rodas tāpēc, ka vienlaicīgi pastāv divas teorijas par brīvību un attiecīgi ne tikai cilvēka, bet arī valsts prerogatīvām.
Šķiet, ka kurši 9. gadsimtā maksāja meslus zviedriem, bet jau krietni pirms 1100. gada gan viņi, gan prūši bija kļuvuši par bijātiem jūrasbraucējiem, kas paši tirgojās un veica uzbrukumus ar kuģiem, kuri bija līdzīgi vikingu kuģiem.
Ir citi cilvēki, kam taisni pretēja daba. Grozīt savus uzskatus īsā laikā, noliegt šodien to, kas vakar sacīts un kam vakar ticēts, – tas tiem ir pavisam vienkārša lieta. Tas viņiem nedara nekādas “galvas sāpes”, nekādu kaunu, nekādus sirdsapziņas pārmetumus. Tie ir – nepastāvīgas un svārstīgas dabas cilvēki. Tauta viņus neciena, bet gan savās parunās nikni kritizē, piezobo un izsmej.
Tiem, kas aklu paklausību cilvēkiem izvēlas aiz gļēvulības, vēlmes izpatikt vai iegūt kādus laicīgus labumus, kā arī aiz kūtruma un nolaidības mācīties Dieva Likumu, nav attaisnojuma.
Ignācijs runāja par to, ka cirka arēnā viņu saplosīs savvaļas zvēri – un tā tas arī notika –, taču viņa vārdi vispārīgāk attiecas uz kādu neatņemamu apņemšanos, kas ir pienākums visiem tiem, kuriem Baznīcā ir autoritātes kalpojums. Tā ir apņemšanās pakāpties malā, lai paliktu Kristus, sevi padarīt mazāku, lai Viņš tiktu iepazīts un pagodināts, un sevi iztērēt līdz galam, lai visiem būtu iespēja Viņu pazīt un mīlēt.
Bet nodevība nebeidzās tikai ar Kīru Stārmeru. Britu lielākajā LGBTQ+ izdevumā “Pink News” parādījās raksts, kas vēstīja, ka no 59 aptaujātajiem leiboristu partijas pārstāvjiem, kas piederīgi varavīksnes kopienai, uz jautājumu “Vai transsieviete ir sieviete?” pozitīvi atbildējuši tikai četri. Interesanti vērot, kā partija, kura vēl nesen šo saukli skaitīja gluži kā mantru, tagad no tā strauji distancējas, dziļajai pārliecībai mainoties reizē ar politisko klimatu.
Poļu kardināla Karola Vojtilas ievēlēšana par pāvestu 1978. gadā nebija tikai formāls vēsturisks notikums – pirmais ne-itālis amatā kopš 1523. gada. Svarīgākais, manuprāt, bija kas cits. Nākošais pāvests bija piedzīvojis gan nacistu, gan boļševiku okupāciju un skaidri zināja, kurai pasaulei ir piederīgs.
Pēc Trešās atmodas Latvijā saplūda kopā divas vīrišķības krīzes – komunisma mantojums un Rietumu kreiso ideoloģiju ietekme. Atjaunotajā valstī vīrišķība netika virzīta kā ideāls; tā pastāvēja izkropļotā formā vai arī to aktīvi apkaroja akadēmiskajā un kultūras vidē, kur dominēja postmodernas un dzimumu dekonstrukcijai atvērtas pieejas.
Civilizācija ir apzināta prāta kultivēšana. Tas nozīmē, ka civilizācija nav identiska ar cilvēka dzīvi vai cilvēka eksistenci. Vienmēr ir pastāvējuši un arī tagad pastāv daudzi cilvēki, kuri nepieder pie civilizācijas. Civilizācijai ir dabisks pamats, kuru tā atrod, kuru tā pati nerada, no kura tā ir atkarīga un kuru tā ietekmē ļoti nelielā mērā.
Klasiskā ticības izpratne balstās filozofiskajā reālismā. Tas postulē, ka eksistē izzinošs subjekts un ka eksistē no viņa atšķirīga, objektīvi pastāvoša un izzināma realitāte, tai skaitā arī garīga, “neredzama” realitāte. Izejot no redzamā un jutekliski uztveramā, prāts var spriest par neredzamu, tikai ar prātu tveramu realitāti: lietu būtību, dvēseli, Dievu.
Stratēģijā pieņemtajam ilgtspējīgas attīstības modelim ir grūti noteikt konkrētu mērķi. Vai šo mērķi var identificēt ar paaudžu taisnīguma nodrošināšanu? Varbūt tā ir sabiedrības vai cilvēka labklājība, vai, visbeidzot, dabas saglabāšana? Stratēģijā šis jautājums, šķiet, tiek izlemts, pieņemot “kapitālu pieeju”, kas nozīmē, ka sabiedrības galvenais mērķis ir ekonomiskā izaugsme
Neko nezinot par ģenētikas aspektu, visi diskusijā iesaistītie ātri pārlēca uz stāstiem par vīriešu gribas uzspiešanu sievietēm un bērniem un patriarhātu. Patiesais iemesls, kāpēc bērniem ir labi, pareizi un, galvenais, tālredzīgi likt tēva uzvārdu, ir diegan vienkāršs un sausi zinātnisks.
Telos piektais darbības gads sākas ar atziņu, ka portāls ir pilnībā izstumts no Latvijas Kultūras Ministrijas pārvaldītajām institūcijām, kurās konkursa kārtībā ir iespējams iegūt finansiālu atbalstu.
Muļķa runai tautas acīs piekrīt tik negativas īpašības un tauta viņu tik zemu vērtē, ka tādos gadījumos, kad kāda cilvēka runu vajag nonievāt, šo runu salīdzina ar muļķa runu.
Liela daļa darbu, kas stāsta par zemgaliešiem, tapuši 20. gadsimtā, īpaši 20. un 30. gados. Tajos uzsvērts Zemgales plašums, kas rada vērienu darbos un cīņās, kurās vilktas paralēles starp seno zemgaļu varoņiem un viņu garu pārmantojušajiem strēlniekiem. Strēlnieku apdzejotājs Jānis Akuraters savos poētiskajos darbos piešķir Zemgalei un tās ļaudīm pat dievišķu oreolu.
Daudz runā par visaptverošo valsts aizsardzību un valsts lomu, taču pašas sabiedrības brīvprātības loma arvien šķiet neizvērtēta, jo tās pamats ir jau šobrīd. Tā ir pilsoniskā kustība Ukrainas atbalstam, kas pārvar sabiedrības grupu, ideoloģiju un partiju robežas.