Protestu kultūra Latvijā

Ja atskatāmies uz protestu vēsturi atjaunotajā Latvijā, tad par aktīvāko un zīmīgāko posmu uzskatāms laiks no 2007. līdz 2010. gadam, kurā iegūtās mācības atspoguļojas turpmāko gadu sabiedrības attieksmē pret protestiem. Šo periodu aizsākošais notikums bija tā dēvētā “Lietussargu revolūcija”.

Baznīca nedrīkst atbalstīt latviešu tautas bojāeju

Kamēr Eiropā nebūs atjaunojusies spēcīga tautu nacionālās un kristīgās identitātes apziņa, kamēr nebūs atcelti likumi, kas vērsti uz individuālu un kolektīvu sevis iznīcināšanu, kamēr Eiropa atkal nebūs lepna par savām saknēm, savu vēsturi, savu mantojumu, tikmēr tās atvērtība uz “citādo”, mīlestība uz svešinieku un sevis aizliegšana būs nevis kristīgās mīlestības, bet gan pašnāvniecisku tieksmju izpausme.

Demogrāfiskā bedre

Arī tie, kuri šodien uzskata, ka pasaule ir pārapdzīvota, pēc dažām desmitgadēm būs spiesti konstatēt, ka miljardu populācijas Āzijā automātiski nenozīmēs lielas pensijas Latvijā. Tādēļ labāk savu ego mazliet pieklusināt un padomāt par visas sabiedrības interesēm vai arī rēķināties, ka par ērto dzīvi būs jāmaksā. Nav svarīgi – ar mazākām pensijām, vēlāku pensionēšanos, lielākiem nodokļiem vai citā veidā, taču vājās demogrāfijas negatīvā ietekme uz tautsaimniecību būs jākompensē.

Runas brīvība, tās mērķi un robežas

Grūtības noorientēties cenzūras jautājumos, pretēju argumentācijas stratēģiju sajaukšanās, selektīva apelēšana pie vārda brīvības (“tiem, kuriem piekrītu, tādai jābūt vairāk; oponentiem – pēc iespējas maz”), mainīgi “karstie” jautājumi, kas gan palēnina, gan pazemina cenzūras prasību temperatūru, rodas tāpēc, ka vienlaicīgi pastāv divas teorijas par brīvību un attiecīgi ne tikai cilvēka, bet arī valsts prerogatīvām.

Šādi tādi

Šādi tādi

Ir citi cilvēki, kam taisni pretēja daba. Grozīt savus uzskatus īsā laikā, noliegt šodien to, kas vakar sacīts un kam vakar ticēts, – tas tiem ir pavisam vienkārša lieta. Tas viņiem nedara nekādas “galvas sāpes”, nekādu kaunu, nekādus sirdsapziņas pārmetumus. Tie ir – nepastāvīgas un svārstīgas dabas cilvēki. Tauta viņus neciena, bet gan savās parunās nikni kritizē, piezobo un izsmej.

Pilsēta kalnā

Pilsēta kalnā

Ignācijs runāja par to, ka cirka arēnā viņu saplosīs savvaļas zvēri – un tā tas arī notika –, taču viņa vārdi vispārīgāk attiecas uz kādu neatņemamu apņemšanos, kas ir pienākums visiem tiem, kuriem Baznīcā ir autoritātes kalpojums. Tā ir apņemšanās pakāpties malā, lai paliktu Kristus, sevi padarīt mazāku, lai Viņš tiktu iepazīts un pagodināts, un sevi iztērēt līdz galam, lai visiem būtu iespēja Viņu pazīt un mīlēt.

Lielbritānijā sieviete oficiāli atzīta par bioloģisku būtni

Bet nodevība nebeidzās tikai ar Kīru Stārmeru. Britu lielākajā LGBTQ+ izdevumā “Pink News” parādījās raksts, kas vēstīja, ka no 59 aptaujātajiem leiboristu partijas pārstāvjiem, kas piederīgi varavīksnes kopienai, uz jautājumu “Vai transsieviete ir sieviete?” pozitīvi atbildējuši tikai četri. Interesanti vērot, kā partija, kura vēl nesen šo saukli skaitīja gluži kā mantru, tagad no tā strauji distancējas, dziļajai pārliecībai mainoties reizē ar politisko klimatu.

Vīrišķības ideāls, tā krīze un atjaunošana

Pēc Trešās atmodas Latvijā saplūda kopā divas vīrišķības krīzes – komunisma mantojums un Rietumu kreiso ideoloģiju ietekme. Atjaunotajā valstī vīrišķība netika virzīta kā ideāls; tā pastāvēja izkropļotā formā vai arī to aktīvi apkaroja akadēmiskajā un kultūras vidē, kur dominēja postmodernas un dzimumu dekonstrukcijai atvērtas pieejas.

Kas ir nihilisms

Kas ir nihilisms

Civilizācija ir apzināta prāta kultivēšana. Tas nozīmē, ka civilizācija nav identiska ar cilvēka dzīvi vai cilvēka eksistenci. Vienmēr ir pastāvējuši un arī tagad pastāv daudzi cilvēki, kuri nepieder pie civilizācijas. Civilizācijai ir dabisks pamats, kuru tā atrod, kuru tā pati nerada, no kura tā ir atkarīga un kuru tā ietekmē ļoti nelielā mērā.

Par ticību un tās deformācijām. 1. daļa. Ticība un modernisms

Klasiskā ticības izpratne balstās filozofiskajā reālismā. Tas postulē, ka eksistē izzinošs subjekts un ka eksistē no viņa atšķirīga, objektīvi pastāvoša un izzināma realitāte, tai skaitā arī garīga, “neredzama” realitāte. Izejot no redzamā un jutekliski uztveramā, prāts var spriest par neredzamu, tikai ar prātu tveramu realitāti: lietu būtību, dvēseli, Dievu.

Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģijas kritika

Stratēģijā pieņemtajam ilgtspējīgas attīstības modelim ir grūti noteikt konkrētu mērķi. Vai šo mērķi var identificēt ar paaudžu taisnīguma nodrošināšanu? Varbūt tā ir sabiedrības vai cilvēka labklājība, vai, visbeidzot, dabas saglabāšana? Stratēģijā šis jautājums, šķiet, tiek izlemts, pieņemot “kapitālu pieeju”, kas nozīmē, ka sabiedrības galvenais mērķis ir ekonomiskā izaugsme