Vai, klausoties debatēs starp pieaugušiem un, domājams, atbildīgiem cilvēkiem, jūs kādreiz ir aizkaitinājusi vidusmēra debatētāja satriecošā nespēja runāt par uzstādīto jautājumu vai saprast un atspēkot oponentu argumentus?

Kā ilgstošākā liberālisma varas sistēmas blakne Latvijā ir birokrātisms un formālisms. Valsts ir zaudējusi savu augstāko misiju, kas formāli ir ierakstīta Satversmes ievadā, bet praktiski netiek īstenota, jo jebkura augstāka misija ir neliberāla, “autoritāra” un indivīda negatīvo brīvību “ierobežojoša”.

Neilgi pēc tam, kad 2014. gadā Lielbritānijā tika legalizētas viendzimuma laulības, seksuālo minoritāšu tiesību aizstāvju organizācija Stonewall nāca klajā ar paziņojumu, ka savā darbībā kļūs iekļaujošāka un tagad aizstāvēs arī transpersonu tiesības. Viens no šīs aizstāvības mērķiem bija padarīt dzimtes identitāti primāru, savukārt bioloģisko dzimumu – sekundāru.

Tradicionālajā un bibliskajā kristietībā mācība par morāli neklasificē cilvēciskas būtnes kā heteroseksuālas vai homoseksuālas personas – un to nedara arī Bībele. Līdzīgi Dievam, tradicionālā Baznīcas doktrīna uzskata cilvēkus par vīriešiem un sievietēm. Mācot par seksualitāti, Bībele koncentrē uzmanību uz to, ko cilvēki seksuāli dara un kā rīkojas.

Latviešu dvēsele ir bagāta ar to, ko sauc par “sastrēgumiem”, tas ir, ar daudz neapmierinātām vēlēšanām, nerealizētiem nodomiem un līdz ar to ar daudz neizteiktām jūtām – kas arī vairāk nekā saprotams, ja ņem vērā latviešu dzīves vēsturiskos apstākļus. Novesta uz ārējo pasivitāti, latviskā dvēsele atviegloja sevi, razdama savām jūtām izpausmi vismaz dzejā.

Pilnīga jeb pabeigta nekārtība ir tad, ja kārtību uzturošie spēki ne tikai nepilda savu uzdevumu, bet rīkojas tīši pretēji tam. Tā ir sava veida perversija: autoritāte aktīvi apvērš sev uzticēto kārtību, tā mēģina attālināt, nevis sasniegt mērķi, kura dēļ šī kārtība pastāv.

Tagad vēlreiz ar svaigu skatu pārlasot Stambulas konvenciju, šķiet grūti noliedzams, ka konvencijas teksts un tās mērķis lielā mērā tika pārprasti – un pārprasti gan tās dedzīgo atbalstītāju, gan aso kritiķu pusē.

Atkarībā no asi tverošā kritiskā prāta attīstības latvieši nepaļaujas uz autoritātēm, citos cilvēkos spilgti saskata viņu trūkumus un vājības un bieži padara tos par satīriskas vai humoristiskas kritikas priekšmetiem: savstarpēja izzobošanās un reizēm pārgalvīga joku taisīšana tad arī ir zīmīgas it sevišķi latviešu jauniešu sabiedrībai.

Tokalova filmas izraisīto liberāļu paššaustīšanos un savējo nīšanu varbūt var skaidrot socioloģiski – kā elites mēģinājumu ar visnotaļ apšaubāmu un ar realitāti arvien nesaistītāku “luksusa uzskatu” palīdzību sevi norobežot no pārējās neizglītotās tautas.

Arhaiskās sabiedrībās saprast mītu nozīmē zināt kādas realitātes izcelsmes noslēpumu. Mīts glabā lietas pastāvēšanas cēloni un mērķi, sniedzot iespēju atgriezties un to atjaunot, labot un attīstīt; tas ietver matricu rituāliem, kuri konstituē sabiedrības uzskatus un izpaužas dzīvē – darbā, izglītībā, laulībā, mākslā, dzimšanā un nāvē.