Lai adekvātāk izvērtētu mūsdienu Krievijas ideoloģisko orientāciju un no tās izrietošo praksi, būtu jāaplūko kategorijas, naratīvus un sociālās prakses elementus, kas ilgstoši (brīžiem gadsimtu gaitā) ir bijuši nozīmīgi Krievijas kultūrā, nosakot tās savdabību un praktisko rīcību.

Negribēšana pārvērtēt pagātni un bailes rada bīstamas sekas. Mūsdienu pasaulē, sevišķi postkomunisma zemēs, it īpaši jaunajā paaudzē palielinās nelojālo cilvēku īpatsvars – iepretī tradicionālajām vērtībām – pret savu tautu, darba tikumu, ticību Dievam. Jaunie cilvēki nereti meklē jaunu utopiju, jaunu totalitāru ideoloģiju. Modernizētie slāņi ir sastopami ne tikai starp tautām, cilvēku grupām, bet arī dažkārt vienā cilvēkā.

Tā kā valdošais pasaules uzskats Rietumu pasaulē bija balstīts kristietībā, pirms sekulāras ideoloģijas rašanās progresīvisms izpaudās kristietībai ārēji līdzīgās formās. Tas atzina Dievu, izmantoja kristīgus simbolus un retoriku, bet pēc savas būtības nesa sevī topošās sekulārisma ideoloģijas aizmetņus un bija kristietībai un dabīgā likuma atziņām naidīgs.

Tur, kur trako ļaunums, kur līst asinis, kur cilvēki cieš, Kristus Vārdam ir tieša, burtiska nozīme. Ja Viņa Augšāmcelšanās ir patiesa, tad tas, kas rakstīts “Alepo Kronī” un arī tā vēlākajos, ar Jauno Derību papildinātajos izdevumos, ir patiesība. Tad Dievs ir upuru pusē, un Viņš ir dzirdējis Alepo zēna stāstu.

Patiesai brīvībai ir dziļāks ienaidnieks par Kremļa tirānu, un tas ir šīs pasaules valdnieks. Kā 1995. gadā brīdināja Jānis Pāvils II: “Katrai amerikāņu paaudzei ir jāzina, ka brīvība nozīmē nevis darīt to, kas mums patīk, bet gan būt tiesīgiem darīt to, ko pienākas.”

Dažu autoru centieni meklēt cilvēktiesību pirmsākumus Hamurapi likumos, Bībelē un citos senajos avotos ir aplami, jo cilvēktiesības ir tipiska jaunāko laiku parādība. Vēl līdz pavisam nesenam laikam Rietumu tautām pilnīgi pietika ar dabisko tiesību izpratni un ar saprātīgu juridisko domāšanu, lai ne tikai aizstāvētu cilvēku pamattiesības, bet arī šīs aizstāvības garantijas paplašinātu un pastiprinātu.

Modernā, pēc Otrā pasaules kara ieviestā cilvēktiesību koncepcija balstās uz ļoti vājiem vai pat aplamiem juridiskiem un filozofiskiem pamatiem. Un tās piemērošana noved pie katastrofiskām sekām: tiesiskās nedrošības, tiesību sistēmas ideoloģizācijas, valsts diktāta pastiprināšanās uz cilvēku personiskās brīvības rēķina, sabiedrības polarizācijas un atomizācijas.

Doktrīna sludināja, ka komunistiskā partija ir vienīgā antifašistiskā partija, bet visas pārējās partijas ir “fašistiskas”. Turklāt “fašismu” definēja nevis kā īpašu politisku kustību, bet galvenokārt kā kapitālisma beigu posmu. Līdz ar to “antifašisms” kļuva par sinonīmu “antikapitālismam”.

Cilvēka dzīve vienmēr tiek dzīvota uz bezdibeņa malas. Cilvēces kultūrai vienmēr ir nācies pastāvēt kaut kā par sevi bezgalīgi nozīmīgāka ēnā. Ja cilvēki būtu atlikuši zināšanu un skaistā meklējumus līdz brīdim, kad dzīvotu drošībā, šie meklējumi nekad nebūtu uzsākti. Mēs kļūdāmies, kad salīdzinām karu ar “normālu dzīvi”. Dzīve nekad nav bijusi normāla.

2021. gada 12. jūlijā Kremļa mājaslapā tika publicēts Putina raksts “Par krievu un ukraiņu vēsturisko vienotību”. Putins rakstīja: “Uzreiz pasvītrošu, ka sienu, kura radās būtībā starp vienas vēsturiskas un garīgas telpas divām daļām, uztveru kā lielas kopīgas bēdas, kā traģēdiju.”