Pilnīga jeb pabeigta nekārtība ir tad, ja kārtību uzturošie spēki ne tikai nepilda savu uzdevumu, bet rīkojas tīši pretēji tam. Tā ir sava veida perversija: autoritāte aktīvi apvērš sev uzticēto kārtību, tā mēģina attālināt, nevis sasniegt mērķi, kura dēļ šī kārtība pastāv.

Tagad vēlreiz ar svaigu skatu pārlasot Stambulas konvenciju, šķiet grūti noliedzams, ka konvencijas teksts un tās mērķis lielā mērā tika pārprasti – un pārprasti gan tās dedzīgo atbalstītāju, gan aso kritiķu pusē.

Atkarībā no asi tverošā kritiskā prāta attīstības latvieši nepaļaujas uz autoritātēm, citos cilvēkos spilgti saskata viņu trūkumus un vājības un bieži padara tos par satīriskas vai humoristiskas kritikas priekšmetiem: savstarpēja izzobošanās un reizēm pārgalvīga joku taisīšana tad arī ir zīmīgas it sevišķi latviešu jauniešu sabiedrībai.

Tokalova filmas izraisīto liberāļu paššaustīšanos un savējo nīšanu varbūt var skaidrot socioloģiski – kā elites mēģinājumu ar visnotaļ apšaubāmu un ar realitāti arvien nesaistītāku “luksusa uzskatu” palīdzību sevi norobežot no pārējās neizglītotās tautas.

Arhaiskās sabiedrībās saprast mītu nozīmē zināt kādas realitātes izcelsmes noslēpumu. Mīts glabā lietas pastāvēšanas cēloni un mērķi, sniedzot iespēju atgriezties un to atjaunot, labot un attīstīt; tas ietver matricu rituāliem, kuri konstituē sabiedrības uzskatus un izpaužas dzīvē – darbā, izglītībā, laulībā, mākslā, dzimšanā un nāvē.

Ja islāmu praktizējošais Hamza Jusefs, kura vecāki Skotijā ieceļoja 1960. gados no Pakistānas Pendžabas apgabala, sevi nosauc par skotu, vai šis vārds tiek lietots tādā pašā nozīmē, kā to lietotu Makleods no Kinlohīvas, kura vecāki un vecvecāki jau paaudzēs bijuši skoti, kalnos ganījuši aitas, spēlējuši dūdas un apmeklējuši vietējo skotu kalvinistu baznīciņu?

Sieviešu ordinācijas (un jebkura cita jautājuma) sakarā nevar iztikt bez atrunas par “pareizu mācību” vai “pareizu Bībeles lasījumu”. Lai arī dzīvojam laikmetā, kurā katram ir sava patiesība, pati Bībele šajā lietā ir ļoti skaidra (un pat veselu 1. bausli tam ierakstījusi), ka attiecībām ar Dievu izšķiroša ir “pareiza” pieeja (pareizajam Dievam, pēc pieminētā 1. baušļa), un šo “pareizo” pieeju nekad nenosaka Bībeles skatījumā par grēcinieku definētais cilvēks.

Mūsu konservatīvismam trūkst ne tikai idejiskās skaidrības, bet arī sociālās bāzes. Latvijai nav aristokrātijas, un mūsu sīkburžuāzija ir smagi cietusi PSRS un vēlākajos “prihvatizācijas” gados, kas turklāt ir iedragājuši spēju solidarizēties un kooperēties. Tāpēc konservatīvisma ticība tradīcijai kā individuālās un kolektīvās integritātes avotam Latvijā atrodas teju ekskluzīvi reliģisko konservatīvo spārnā, turpretī nacionālistu nometnē valda idejisks apjukums.

Paradoksāli, bet A. Terpilovska veidotais bronzas milzis Kronvalda parkā visvairāk kaitē pašam Upītim – latviešu vārda mākslas meistaram, kura kreisi savrupā, allaž polemiski noskaņotā mūza pilnskanīgi spēja izpausties tikai paša nīstajos “buržuāziskās demokrātijas” apstākļos.

Rasa Jansone savā mākslā runā ne tikai par individuāliem pārdzīvojumiem, bet cenšas būt politiski izaicinoša, kā instrumentu izmantojot feminisma teoriju. Pat nezinot, ka māksliniece konsekventi darbojas šajā laukā, izstādes apmeklētājam ir skaidri nolasāms kritisks skatījums uz sievietes lomu sabiedrībā, konkrētajā tēmas apskatā ievelkot arī katolisko Dievmātes godināšanas tradīciju.