Ņemot vērā pašreizējās izglītības sistēmas koncepciju, kurai sekojot augstskolas vairs nepilda cēlo izglītošanas misiju, bet gan apkalpo klientus, aptauju prakse vēl vairāk pastiprina vispārējo izdabāšanas un pielāgošanās tendenci. Tā pazemina izglītības kvalitāti. Nožēlojams ir pasniedzējs, kurš spiests izdabāt studentiem, un nožēlojami ir studenti, kuri to pieprasa.

Jauno cilvēku vēršanās pret Baznīcu izriet arī no plašākas autoritātes krīzes. Kamēr poļiem bija tādas personības kā kardināls Stefans Višinskis vai pāvests Jānis Pāvils II, pat tie cilvēki, kuri viņiem nepiekrita, cienīja viņu viedokli. Šobrīd katoļu Baznīcai Polijā vairs nav nedz tāda kalibra personību, nedz arī iekšējās vienotības, kuru nodrošināja šie garīgie līderi.

Pats interesantākais notiek tad, kad ar šādu dilemmu saskaras mūsdienu liberālis, kurš sevi pozicionē kā “skeptisku” vai “mērenu”. Viņš varētu teikt: “Tas ir sarežģīts jautājums, kurš ir jāapskata no visām pusēm. Ir jāciena ticības brīvība, bet Latvijā ir problēma ar homofobiju.” Vērīgs klausītājs ievēros, ka viņš neatbildēja pēc būtības.

Raivis Bičevskis, Agnese Irbe un Krišjānis Lācis sarunājas par dabas aizsardzību, mēģinot uztaustīt sociāli konservatīvu atbildi bieži piesauktajai šodienas krīzei. Saruna par apokaliptismu, globālismu, lokālismu, cilvēka uztveres un rūpju loka mērogu, kristīgajām ķecerībām un citām lielām idejām. Prof. Bičevskis visiem piekodina nemest atkritumus Strenču mežā.

Viss jau būtu lieliski, bet pašā vidū bija liels zars, kuru jāteniski nu nekādi neapiet. Nācās vien celties uz trīcošajām kājelēm un, piekļaujoties zaram kā mammītei, lēnām pārrāpties otrā pusē. Stāvokli vēl pasliktināja lielā slaucene, kura visu laiku pinās pa kājām.

Lai arī nekad ar to neaizrāvos, man nācās aiziet “līdz galam” un visu iemācīties pašai, lai beigu beigās saprastu un ieraudzītu to, kas valdīja manā dzīvē. Tā bija nāve.

Lauvas rīkli šeit saprotam labi. Bet kā ir ar medu? Tas jau ir grūtāk. To vērojam arī pirmajos mācekļos, kuru sirdis šajos notikumos bija satriektas un sarūgtinātas. “Rijējs bija aprijis” viņu skolotāju. Salduma un mierinājuma tur nebija nekāda.

Ir priekšā smaga un ilga cīņa ar augstām likmēm, un mēs tajā varam arī zaudēt. Mēs arī bieži nezinām, ko darīt. Saeimas deputātu pasivitāte visā šajā lietā ir diezgan biedējoša. Konservatīvo politisko partiju laipošana ir patiesi biedējoša. Satversmes Tiesas uzņemto kursu būs ļoti grūti mainīt. Lai gan pastāv cerības sacelt kājās Saeimu, referendums šī jautājuma risināšanai, mūsuprāt, būtu nopietnākā un spēcīgākā atbilde, kaut skaidrs, ka jautājuma nodošanai tautas nobalsošanai pretosies visiem spēkiem.

Filozofiem – un to ir svarīgi saprast – nav daļas gar to, kas būs “pēc tam”. Jo tur var būt visādi. Bet viņiem ir liela daļa gar to, kas ir. Un ir nāve. Reāluma izjūta, ko tās apzināšanās dod, ir tā, kas filozofiem ir pats dārgākais.

Sešos izmērāmos laika cēlienos Dievs bara, ‘rada’ no nekā jeb sevis matēriju, dzīvību un apziņu. Dievs ‘amar, ‘saka’ – nosprauž, formulē likumus, pēc kuriem radība attīstās pretī tai nospraustajam mērķim. Un Dievs asa, ‘veido’ – pavērš nepieciešamajā virzienā, piešķir papildus raksturojošās īpašības.

Kā rāda līdzšinējā vēsture, lai cik ļoti cilvēks necenstos, viņš nekad nebūs pilnīgi nevainojams ne mijiedarbībā ar apkārtējo pasauli, ne pagātnes interpretācijā. Šāda atklāsme, protams, ir kaitinoša, jo gribas ticēt tam, ka ne tikai esošo, bet arī pagājušo iespējams izlabot un uzrādīt ar vienu unikālu māksliniecisku vēzienu.

Atskan komanda “Apkaklītes!”. Es padevīgi atpogāju āķīti un izplešu savu apkakli. Pienāk Mogiļenko. “Ā, tā jau domāju! Latvijas nacionālais varonis ir netīrelis”, viņš ņirdzot saka.

“Mani satrauc, ka vairākas lielas, ilgstošas sociālās inženierijas programmas, kuras ir pretrunā ar realitāti, drīz vienlaicīgi saskarsies ar realitāti. Un šīs sociālās inženierijas programmas ir arī gādājušas par to, lai cilvēki, kuri saskarsies ar šīm milzīgajām problēmām, būtu vissliktāk sagatavotie cilvēki, kādi jebkad saskārušies ar problēmām.”

Mirsusnehums dzīvo kopā ar saviem vecākiem, līdz viņam ir izaugusi gara bārda. Taču viņš ļoti vēlas izzināt pasauli, jo īpaši – atrast zemi ar daudzām sievietēm. Apspriežoties ar saviem vecākiem, viņš no tēva saņem šādu padomu: “Dodies uz sabrukušā staļļa stūri un roc tur. Ko tu tur ņem, to ņem, ko neņem, to neņem.”

Ne visas pretējā dzimuma laulības rada bērnus, taču šī laulības struktūra nodrošina, ka katrs bērns piedzimst savu bioloģisko vecāku mājās. Izjaucot šo struktūru, tiek pārkāptas bērnu tiesības uz identitāti un attiecībām. Viendzimuma savienības strukturāli nošķir bērnu vai nu no bioloģiskā tēva, vai arī mātes.

Pēc kara pāri Alsungas ezera dumbrainajam augšgalam veda posmaina, veca, gara laipa, ko veidoja divas blakus uzliktas biezas koka plankas. To gali balstījās uz šķēršļiem, kas turējās pie dažādu garumu pāļiem. Dievs vien zina, kā tie dzīti. Laipa meta cilpas.

Baznīcas un zinātnes attiecības atklāj daudzslāņainu raksturu, kas pazīstams arī citās cilvēka darbības jomās. Tur redzams konflikts, kompromiss, sapratne, pārpratumi, piemērošanās, dialogs, atsvešināšanās, vienota mērķa rašana un katram sava ceļa iešana. No šīm sarežģītajām attiecībām izauga renesanses un agrīnā modernā laika zinātne.

Otrā Telos aplāde par runas brīvību, kurā Agnese Irbe grib dot vārdu visiem, bet ne visās vietās, Raivis Bičevskis uzsver dažādas brīvības un runas pretrunas, savukārt Krišjānis Lācis aicina izslēgt mikrofonu pelagiāņiem un donātistiem.