Šogad Varšavā uzsāka darbu jauna privāta augstākās izglītības mācību iestāde, kas specializējas tieslietās – Collegium Intermarium jeb Trīsjūru koledža. Koledžas dibinātāji un patroni ir poļu Ordo Iuris institūts. Mācību programmas virzienu, spriežot pēc bukleta, es aprakstītu šādi: mācīt tieslietas atbilstoši klasiskajai Rietumu tradīcijai, kas attiecīgi ir klasiskais teisms un kopīgā labuma mācība, tradicionālā morāle un sokratiskā izglītības metode.

Mazās saimniecības bija vislabākās: tur vienmēr varēja dabūt krūzi tējas un papļāpāšanu ar “vecajiem puišiem”, kuri izjautrinājās, smejoties paši par sevi. Tie bija tādi smiekli – piedodiet par iztēles lidojumu –, kurus varēja dzirdēt gudzinām lejup pa laika trepju spraišļiem. Tiem bija gan ritms, gan vietējie gramatikas likumi (“He do do that dut he?”), ko radījusi tauta, kas nav izkustējusies no sava zemes gabala kā kuģis bezvēja laikā.

Agnese Irbe sarunājas ar Krišjāni Lāci un juristu Juri Rudevski par integrālismu – publiskajā diskusijā no jauna izceltu vecu politisko mācību, kas, kritizējot liberālismam raksturīgo vienaldzību jautājumā par valstslietu saistību ar cilvēka augstāko labumu un mērķi, aicina laicīgo varu pakārtot garīgajai varai.

Noris patiesības inflācija: daudzums devalvē vērtību arī patiesībai. Tā ir sabiedriska mēroga atziņa. Ja reiz patiesības ir daudzas un tātad tām nav diži lielas vērtības, tad par patiesību nav vērts uztraukties. Patiesības meklējumi kļūst īslaicīgi, nestabili, un tādējādi kritiskā domāšana palīdz vien iekļauties mirkļa patiesības vēstījumos.

Eloiza pret laulībām kategoriski iebilda. Iebildumi bija vairāki. Jaunajai sievietei, šķiet, piemita pareģes spējas, viņa nojauta, ka laulību sekas būs traģiskas. Tāpēc viņa argumentēja, atsaucoties uz Seneku un apustuli Pāvilu, ka patiess filozofs un/vai patiess kristietis nekad nedrīkst pārstāt filozofēt un/vai lūgties.

Klaidonis, Votana pazudusī acs, Nornas un viņu virve, Mīmira galva, daudzie dzērieni, kas pagatavoti un tad neizdzerti vai arī noglabāti un tad izdzerti, Gredzens, Tārnhelms, zobens vārdā Notungs, šķēps, meža putns – te ir tik daudz šķietami neskaidru simbolu, kas Heizes lasījumā kļūst skaidri un caurspīdīgi.

Lai jēdzienu “sociāls konstrukts” lietotu sakarīgi un saprātīgi, tas ir jāatbrīvo no vispārinājuma un ar to jāapzīmē tikai nepamatotie priekšstati vai pieņēmumi par kopu, kas noteiktā laika posmā vai kultūrā ir izplatījušies un var būt kaitīgi vai netaisni. Kopas reāli pastāv, kopu raksturojumi lielākoties izriet no tām pašām iezīmēm, kas tieši definē vai nosaka kopu; taču kopu raksturojumus var pārspīlēt, ar tiem manipulēt, no tiem izdarīt aplamus secinājumus un jo īpaši – visas kopas raksturlielumus nepamatoti attiecināt uz katru atsevišķo kopas locekli, neņemot vērā dažādās variācijas un nianšu iespējas.     

Cits cilvēks, izgājis tādu elli, nebūtu vairāk nekad dzīvē sitis otru cilvēku. Bet tādi nederēja paaugstināšanai. Derēja tikai tādi, kas paši kļuva nikni kā suņi. Žurku iznīcinātāju audzināšana bija devusi savus rezultātus. Pietiek nodauzīt, pazemot cilvēku savus sešus mēnešus, lai pēc tam, to nedaudz izceļot, iegūtu uzticīgu sišanas sistēmas turpinātāju.

Tādējādi Ticības apliecības formulējums izrādās precīzs. Jēzu sista krustā “zem Poncija Pilāta”, nevis “Poncija Pilāta laikā”. Taču šī atziņa tikai saasina jautājumu – kāpēc tieši Pilāts? –, zinot, ka visi kanoniskie evaņģēliji Jēzus nāvē iesaista jūdu varas pārstāvjus. Marks, Matejs un Jānis vispirms parāda Jēzu, kas tiek atvilkts Jeruzalemes augsto priesteru tiesas – Sinedrija priekšā, un tikai pēc tam stāsta par pazemojošo izturēšanos, ko viņš saņēma no Pilāta un viņa vīriem. Lūka stāstā iekļauj arī epizodi, kurā Jēzu pratina Jūdejas vasaļķēniņš Hērods Antipa. Evaņģēlijos Jēzum ir ļoti daudz tiesnešu. Romiešu Jūdejā nebija neviena tiesas orgāna – neviena tribunāla, kura esamību varētu iztēloties, –, kurš nebūtu iesaistīts Jēzus nāvē. Tad kāpēc Ticības apliecībā nav pieminēts ne Sinedrijs, ne Hērods?

Krišjānis Lācis sarunājas ar Agnesi Irbi par Roda Drēera 2017. gada grāmatu “Benedikta izvēle”. Grāmata joprojām raisa plašas diskusijas, vai kristiešiem nepieciešama “stratēģiska atkāpšanās” no arvien naidīgākas kultūras un Rietumu ideālu izšķīšanas, lai veidotu nelielas tikumu kopienas, kas sekotu agrīnā monasticisma ideāliem.

Poļiem visvairāk patīk skābenas garšas un maize, kura ir visur. Uz katra otrā ielas stūra no zilas krāsas ratiem tiek tirgoti kliņģeri – līdzīgi kā pie mums vasarās tirgo saldējumu.

Liberālisms tērē pirmsliberālā laikmeta mantojumu un resursus, kuri to reiz uzturēja, bet kurus tas nespēj atjaunot. Sociālo saikņu iziršana gandrīz visās dzīves jomās – ģimenē, kaimiņu attiecībās, vietējā kopienā, reliģijā un pat nacionālajā līmenī – uzrāda liberālisma iekšējās loģikas progresējošo vektoru un ir tā dziļākās nestabilitātes avots.

Rietumi, tāpat kā iepriekš sovjeti, šim svešajam citam mēģināja iemācīt labāko un destilētāko “sevis” versiju – tīru, realitātes neaptraipītu ideoloģiju, kas pašos Rietumos 21. gadsimta sākumā un jo īpaši šodien vairs īsti nedarbojās vai, līdzīgi kā komunisms Padomju Savienībā 1980. gados, jau bija mirusi un pārvērtusies par ritualizētu simulakru.