Atšķirībā no statiskās un pelēki garlaicīgās nominālistu pasaules, Aristotels redz Visumu kā kaut ko dinamisku un spriedzes pilnu. Visas lietas tiecas uz savu pilnību; katra lieta ir spriedzes stāvoklī starp to, kāda tā ir, un to, kādai tai jābūt, – līdzīgi uzvilktai atsperei vai loka stiegrai. No otras puses, lietu spējības var tikt īstenotas un kļūt aktuālas, un šīm lietām ir noteikta, skaidra iedaba – “galapunkts”, uz kuru tās tiecas.
Gan individuālās lietas, gan universālās idejas ir vienlīdz reāli pastāvošas Esības sastāvdaļas, turklāt lietas ir “primārās substances” (jo tās mūsu saprāts uztver pirmām kārtām), bet idejas – “sekundārās substances”. Var teikt arī tā: Platonam no “Rozes” izriet roze, bet Aristotelam no rozes izriet “Roze”. Īstu zenītu Rietumu pasaulē reālisms sasniedza 13. gadsimta otrajā pusē, pateicoties sv. Akvīnas Tomam un tomismam.
Atbilstoši mūsu globālās kultūras svētvēsturei Dievs, radot visu, kas ir zem saules, deva cilvēkam iespēju valdīt pār visu radību. Runājot ekonomikas profānajā valodā, valdīt ar vienu noteikumu: cilvēks nedrīkst būt pašpietiekams. Tas nozīmē pienākumu dzīvības spēku sev smelt no Dieva.
Piedienības aspektā ir saikne ar taisnīgumu, jo pareizie rīcības iemesli ietvers tās darbības, kuras morāli nepieciešams veikt, lai izpildītu savus pienākumus pret citiem. Proti, dodot citiem to, kas viņiem pienākas vai ko es esmu viņiem parādā.
Šajā aplādē Krišjānis Lācis sarunājas ar Agnesi Irbi vispirms par tulkojuma tapšanas ieceri, grāmatas uzbūvi, galvenajiem argumentiem, izceļot laulības revizionisma iespējamos kaitējumus un valsts lomu, savukārt sarunas otrajā daļā abi iztirzā grāmatas filozofiskākos aspektus – autoru uzsvaru uz laulību kā visaptverošu savienību un izvairīšanos no t.s. “perversās funkcijas” argumenta.
Personīgas problēmas ved pie personīgiem risinājumiem, turpretī laulība (kā jebkurš sociāls iedibinājums) pievēršas vajadzībām, kuras var risināt vienīgi sociālā veidā. Vispārējā sociālā vajadzība pēc attiecībām, kuras rada jaunus, mazus un no aprūpes atkarīgus cilvēkus, izskaidro, kāpēc gandrīz visas sabiedrības cilvēces vēsturē, atzīstot laulību, ir regulējušas vīrieša un sievietes seksuālās attiecības.
“Vācu ekspresionisms, kuru redzēju arī kādā Berlīnes izstādē, nav brīvs no salkanības un ārišķuma, efekti viņā pazudina formas problēmas. Lielajā izstādē nevar spriest, kurp glezniecība varētu iet turpmāk, nekādi jauni atradumi te nav redzami. Sevišķi neizdevīga pozīcija tādai izstādei ir Itālijā, kur tik vareni sevī ierauj renesanses mākslas bagātās krātuves.”
Kad pēc Pirmā pasaules kara visiem kļuva skaidrs, ka multietniskās Austroungārijas un Krievijas impērijas vairs nepastāvēs, nacionālās kultūras pašnoteikšanās kustības atsevišķu Urālu tautu vidū pārtapa par saucienu pēc valstiskās pašnoteikšanās. Dažas tautas, piemēram, somi, igauņi un ungāri ieguva pilnīgu pašnoteikšanos. Vairākas austrumu tautas Krievijā 20. gadsimta 20. gados ieguva savas tautu republikas Padomju Savienības etniskā plurālisma īsajā periodā.
Feminisma jaunā viļņa uzbrukums dzimumu binaritātei ir radījis transseksuālisma mutantu, kurš draud aprīt pašas sievietes. Kultūrā, kurā nemitīgi apšauba evolucionāri adaptīvās atšķirības starp dzimumiem un transseksualitāti piedāvā kā mūsdienīga dzīvesstila izvēli, pusaudži neizbēgami sāk piedēvēt sev dažādas dzimumidentitātes patoloģijas. Objektīvi nekāda dzimuma disforijas pieauguma šajā demogrāfiskajā grupā nav.
Sieviete bēg – tāds kauns! Kontrolieris ar palīdzi skrien viņai nopakaļ. Vagons atdzīvojas. Kāds izvelk fotoaparātu. Cits grābj tvarstītāju aiz formas šineļa stērbeles. Dūšīgs vīrs ar zīmuli un papīru cenšas noskaidrot kontroliera uzvārdu. Viss velti. Sieviete noķerta.
Ņemot vērā pašreizējās izglītības sistēmas koncepciju, kurai sekojot augstskolas vairs nepilda cēlo izglītošanas misiju, bet gan apkalpo klientus, aptauju prakse vēl vairāk pastiprina vispārējo izdabāšanas un pielāgošanās tendenci. Tā pazemina izglītības kvalitāti. Nožēlojams ir pasniedzējs, kurš spiests izdabāt studentiem, un nožēlojami ir studenti, kuri to pieprasa.
Jauno cilvēku vēršanās pret Baznīcu izriet arī no plašākas autoritātes krīzes. Kamēr poļiem bija tādas personības kā kardināls Stefans Višinskis vai pāvests Jānis Pāvils II, pat tie cilvēki, kuri viņiem nepiekrita, cienīja viņu viedokli. Šobrīd katoļu Baznīcai Polijā vairs nav nedz tāda kalibra personību, nedz arī iekšējās vienotības, kuru nodrošināja šie garīgie līderi.
Pats interesantākais notiek tad, kad ar šādu dilemmu saskaras mūsdienu liberālis, kurš sevi pozicionē kā “skeptisku” vai “mērenu”. Viņš varētu teikt: “Tas ir sarežģīts jautājums, kurš ir jāapskata no visām pusēm. Ir jāciena ticības brīvība, bet Latvijā ir problēma ar homofobiju.” Vērīgs klausītājs ievēros, ka viņš neatbildēja pēc būtības.
Raivis Bičevskis, Agnese Irbe un Krišjānis Lācis sarunājas par dabas aizsardzību, mēģinot uztaustīt sociāli konservatīvu atbildi bieži piesauktajai šodienas krīzei. Saruna par apokaliptismu, globālismu, lokālismu, cilvēka uztveres un rūpju loka mērogu, kristīgajām ķecerībām un citām lielām idejām. Prof. Bičevskis visiem piekodina nemest atkritumus Strenču mežā.
Viss jau būtu lieliski, bet pašā vidū bija liels zars, kuru jāteniski nu nekādi neapiet. Nācās vien celties uz trīcošajām kājelēm un, piekļaujoties zaram kā mammītei, lēnām pārrāpties otrā pusē. Stāvokli vēl pasliktināja lielā slaucene, kura visu laiku pinās pa kājām.
Lai arī nekad ar to neaizrāvos, man nācās aiziet “līdz galam” un visu iemācīties pašai, lai beigu beigās saprastu un ieraudzītu to, kas valdīja manā dzīvē. Tā bija nāve.
Lauvas rīkli šeit saprotam labi. Bet kā ir ar medu? Tas jau ir grūtāk. To vērojam arī pirmajos mācekļos, kuru sirdis šajos notikumos bija satriektas un sarūgtinātas. “Rijējs bija aprijis” viņu skolotāju. Salduma un mierinājuma tur nebija nekāda.
Ir priekšā smaga un ilga cīņa ar augstām likmēm, un mēs tajā varam arī zaudēt. Mēs arī bieži nezinām, ko darīt. Saeimas deputātu pasivitāte visā šajā lietā ir diezgan biedējoša. Konservatīvo politisko partiju laipošana ir patiesi biedējoša. Satversmes Tiesas uzņemto kursu būs ļoti grūti mainīt. Lai gan pastāv cerības sacelt kājās Saeimu, referendums šī jautājuma risināšanai, mūsuprāt, būtu nopietnākā un spēcīgākā atbilde, kaut skaidrs, ka jautājuma nodošanai tautas nobalsošanai pretosies visiem spēkiem.
Filozofiem – un to ir svarīgi saprast – nav daļas gar to, kas būs “pēc tam”. Jo tur var būt visādi. Bet viņiem ir liela daļa gar to, kas ir. Un ir nāve. Reāluma izjūta, ko tās apzināšanās dod, ir tā, kas filozofiem ir pats dārgākais.
Sešos izmērāmos laika cēlienos Dievs bara, ‘rada’ no nekā jeb sevis matēriju, dzīvību un apziņu. Dievs ‘amar, ‘saka’ – nosprauž, formulē likumus, pēc kuriem radība attīstās pretī tai nospraustajam mērķim. Un Dievs asa, ‘veido’ – pavērš nepieciešamajā virzienā, piešķir papildus raksturojošās īpašības.