Kas ir mainījies 13. Saeimas darbības laikā, liekot atkāpties no savām vērtībām? Ja notiek atkāpes, vai nebūtu loģiskāk veikt manevrus pirms nākošajām parlamenta vēlēšanām, informējot par vērtību maiņu potenciālos vēlētājus? Atgādināšu, ka runas noslēgumā Krišjānis Feldmans apgalvo: “Mūsu vērtības ir nemainīgas.” Kā sauc tādu parādību, kad cilvēks saka vienu, bet rīkojas pretēji tam, ko teicis?

Rezumējot minētos muzejos un novados novēroto, jāliecina, ka baltu arheoloģiskai un etnogrāfiskai mākslai un kultūrai piemīt noteikta, īpatnēja seja ar dziļu zinātnisku un māksliniecisku vērtību. Šis kultūras aploks tālu pārsniedz tagadējās politiskās kartes nospraustās robežas dienvidu-austrumos un dienvidos, tas arī nesakrīt šajās vietās ar vēl dzīvo leišu un latviešu valodu robežām. Kamēr valoda daudzās senāk baltiskās vietās izmirusi, tikmēr citas dzīves tradīcijas turpina dzīvot.

Lai adekvātāk izvērtētu mūsdienu Krievijas ideoloģisko orientāciju un no tās izrietošo praksi, būtu jāaplūko kategorijas, naratīvus un sociālās prakses elementus, kas ilgstoši (brīžiem gadsimtu gaitā) ir bijuši nozīmīgi Krievijas kultūrā, nosakot tās savdabību un praktisko rīcību.

Agnese Irbe un Krišjānis Lācis sarunājas ar valststiesību ekspertu prof. Dr.iur. Ringoldu Balodi par Satversmes 99. pantu, kurā pasludināta reliģijas brīvība un valsts un baznīcas šķirtība. Balodis stāsta par šī panta pieņemšanas vēsturi atjaunotajā Latvijā, tā nepieņemšanu Satversmes sapulces laikos, šī panta anahronisko raksturu, atšķirībām starp to, kas rakstīts likumā, un kā notiek praksē, kā arī norāda uz baznīcu krišanu valsts struktūru slazdā.

Es tik gari stāstu par karu, jo vēlējos parādīt, ka esmu mēģinājusi iedziļināties un saprast, kas tajā notiek. Kad es saku, ka esmu pret abortu arī kara laikā veiktas izvarošanas gadījumā, tas nav tāpēc, ka runāju nedomājot un pavirši. Es arī esmu sašutusi un satriekta. Es saprotu sievietes, kas notriepa ar sarkanu krāsu kājas un, uzvilkušas galvā maisus, stāvēja pie Krievijas vēstniecības.

Negribēšana pārvērtēt pagātni un bailes rada bīstamas sekas. Mūsdienu pasaulē, sevišķi postkomunisma zemēs, it īpaši jaunajā paaudzē palielinās nelojālo cilvēku īpatsvars – iepretī tradicionālajām vērtībām – pret savu tautu, darba tikumu, ticību Dievam. Jaunie cilvēki nereti meklē jaunu utopiju, jaunu totalitāru ideoloģiju. Modernizētie slāņi ir sastopami ne tikai starp tautām, cilvēku grupām, bet arī dažkārt vienā cilvēkā.

Tā kā valdošais pasaules uzskats Rietumu pasaulē bija balstīts kristietībā, pirms sekulāras ideoloģijas rašanās progresīvisms izpaudās kristietībai ārēji līdzīgās formās. Tas atzina Dievu, izmantoja kristīgus simbolus un retoriku, bet pēc savas būtības nesa sevī topošās sekulārisma ideoloģijas aizmetņus un bija kristietībai un dabīgā likuma atziņām naidīgs.

Tur, kur trako ļaunums, kur līst asinis, kur cilvēki cieš, Kristus Vārdam ir tieša, burtiska nozīme. Ja Viņa Augšāmcelšanās ir patiesa, tad tas, kas rakstīts “Alepo Kronī” un arī tā vēlākajos, ar Jauno Derību papildinātajos izdevumos, ir patiesība. Tad Dievs ir upuru pusē, un Viņš ir dzirdējis Alepo zēna stāstu.

Patiesai brīvībai ir dziļāks ienaidnieks par Kremļa tirānu, un tas ir šīs pasaules valdnieks. Kā 1995. gadā brīdināja Jānis Pāvils II: “Katrai amerikāņu paaudzei ir jāzina, ka brīvība nozīmē nevis darīt to, kas mums patīk, bet gan būt tiesīgiem darīt to, ko pienākas.”

Krišjānis Lācis un Agnese Irbe sarunājas ar Baltijas Reformātu teoloģijas semināra direktoru Arti Celmiņu par pievēršanos kristietībai un apoloģētikas stratēģijām. Artis uzsver Augustīna atklāšanu filozofijas fakultātē un LU Teoloģijas fakultātes sekulārisma programmu, kritizē ticības psiholoģizēšanu un stāsta par presupozicionālo apoloģētiku, kas atsedz neitralitātes neiespējamību, cilvēktiesību humānisma nesakarīgumu un paaugstināšanos pār Dievu.