Tā kā Latvijas (vismaz formāli) ir demokrātiska tiesiska valsts, nevis diktatūra, tad arī Satversmes tiesa ir pakļauta likumam. Tā nevar darboties un lemt, kā pašai patīk un kā ienāk prātā.
ideoloģija
Negribēšana pārvērtēt pagātni un bailes rada bīstamas sekas. Mūsdienu pasaulē, sevišķi postkomunisma zemēs, it īpaši jaunajā paaudzē palielinās nelojālo cilvēku īpatsvars – iepretī tradicionālajām vērtībām – pret savu tautu, darba tikumu, ticību Dievam. Jaunie cilvēki nereti meklē jaunu utopiju, jaunu totalitāru ideoloģiju. Modernizētie slāņi ir sastopami ne tikai starp tautām, cilvēku grupām, bet arī dažkārt vienā cilvēkā.
Tā kā valdošais pasaules uzskats Rietumu pasaulē bija balstīts kristietībā, pirms sekulāras ideoloģijas rašanās progresīvisms izpaudās kristietībai ārēji līdzīgās formās. Tas atzina Dievu, izmantoja kristīgus simbolus un retoriku, bet pēc savas būtības nesa sevī topošās sekulārisma ideoloģijas aizmetņus un bija kristietībai un dabīgā likuma atziņām naidīgs.
Patiesai brīvībai ir dziļāks ienaidnieks par Kremļa tirānu, un tas ir šīs pasaules valdnieks. Kā 1995. gadā brīdināja Jānis Pāvils II: “Katrai amerikāņu paaudzei ir jāzina, ka brīvība nozīmē nevis darīt to, kas mums patīk, bet gan būt tiesīgiem darīt to, ko pienākas.”
Mišels Villē pirmais pamanīja un skaidri noformulēja it kā acīmredzamo: modernās cilvēktiesības nebūt nav drošības, stabilitātes un savstarpējas saskaņas rīks. Gluži otrādi: “katra no tā saucamajām cilvēktiesībām ir citu cilvēktiesību noliegums.”
Kristiešu tradīcijā Vissvētā Dievmāte vienmēr tikusi uzskatīta par Pilsētas Aizstāvi, tāpēc šī uzraksta un visas pilsētas gramatiskā jēga ir: “Dievs ir tās vidū”. Tā izsmalcinātajā Bizantiskajā kultūrā tika apliecināta Dieva attieksme pret Kijivas izredzētību.
Dažu autoru centieni meklēt cilvēktiesību pirmsākumus Hamurapi likumos, Bībelē un citos senajos avotos ir aplami, jo cilvēktiesības ir tipiska jaunāko laiku parādība. Vēl līdz pavisam nesenam laikam Rietumu tautām pilnīgi pietika ar dabisko tiesību izpratni un ar saprātīgu juridisko domāšanu, lai ne tikai aizstāvētu cilvēku pamattiesības, bet arī šīs aizstāvības garantijas paplašinātu un pastiprinātu.
2021. gada 12. jūlijā Kremļa mājaslapā tika publicēts Putina raksts “Par krievu un ukraiņu vēsturisko vienotību”. Putins rakstīja: “Uzreiz pasvītrošu, ka sienu, kura radās būtībā starp vienas vēsturiskas un garīgas telpas divām daļām, uztveru kā lielas kopīgas bēdas, kā traģēdiju.”
Tie, kuri ar cerībām raugās uz Putina Krieviju un uzskata Kremļa stila autoritārismu par adekvātu alternatīvu Fukujamas proponētajai liberālajai demokrātijai, smagi un traģiski alojas. Pirmkārt, Vladimirs Putins pilnīgi noteikti nav nekāds “kristīgs valstsvīrs”, kur nu vēl “Kārlis Lielais” vai “Konstantīns”. Otrkārt, mūsdienu Krievija nav nekāds “kristietības atdzimšanas” etalons; tie, kuri uzskata Krieviju par “kristīgā konservatīvisma” citadeli, vienkārši uzdod vēlamo par esošo.
Ja man būtu jāraksturo situācija, es teiktu, ka no prasītāju puses tas ir izmisums, kas radies no nekad nesaņemtas mīlestības, nezinot, ko vēl paprasīt, lai to beidzot sajustu. No atbildētāja puses tās ir bailes izrādīties aizvainojošiem vai pat nežēlīgiem, atklāti pasakot, ka to nespēj sniegt. Turklāt šo prasību formāla izpildīšana, manuprāt, tomēr neatrisinās dziļāku problēmu, jo tā ir tikai īslaicīgs plāksteris fundamentālākai nemīlestības problēmai, kas mēdz pieņemt aizvien jaunas formas – gluži tāpat kā prasības. Tā ir tiesa, ka mums katram vajag vismaz kādu, kas mūs mīlētu bez nosacījumiem, taču mums vajag arī sabiedrību, kas ļauj izaugt par patstāvīgiem un atbildīgiem indivīdiem, kuru rīcība nav saistīta tikai ar vajadzību pēc pastiprinātas uzmanības un līdzjūtības.
Lai kā mēs dažkārt to gribētu, cilvēciskās eksistences traģēdijas nespēj un nedrīkst risināt valsts. Mēs esam pieauguši un pilngadīgi – un, pat ja mēs savā garā neesam, mums jābūt. Nav citas izvēles. Valsts nav mūsu mamma, un mēs neesam tās mazie bērni.
1990. gados un 2000. gadu sākumā Rietumu arheoloģija lielākoties lepojās ar to, ka savu disciplīnu ir attīrījusi no rasu, nacionālisma, patriarhālisma un koloniālisma teorijām un retorikas. Taču tad šajā komfortablajā vienprātībā ielauzās divas satricinošas kustības.
Rietumi, tāpat kā iepriekš sovjeti, šim svešajam citam mēģināja iemācīt labāko un destilētāko “sevis” versiju – tīru, realitātes neaptraipītu ideoloģiju, kas pašos Rietumos 21. gadsimta sākumā un jo īpaši šodien vairs īsti nedarbojās vai, līdzīgi kā komunisms Padomju Savienībā 1980. gados, jau bija mirusi un pārvērtusies par ritualizētu simulakru.
Agnese Irbe sarunājas ar Krišjāni Lāci par Patrika Denīna grāmatu “Kāpēc liberālisms cieta neveiksmi?”, ko pamatoti uzskata par pēdējo gadu spilgtāko darbu politiskajā teorijā un krīzes laika zīmi.
Pēdējos gados Kalifornijā progresīvie demokrāti ir faktiski dekriminalizējuši arī zādzības. Tos mazumtirgotājus, kas aiztur zagļus, var iesūdzēt tiesā. Rezultātā vairākus pavalsts mazumtirgotājus ir iesūdzējuši cilvēki, kas pieķerti zādzībās veikalā. Viņi apgalvoja, ka esot rasu diskriminācijas upuri.
Demokrātu pārstāvji norādīja, ka tieši “balto privilēģija” ir patiesais Džordža Floida nāves cēlonis. Tieši Floida šokējošā nāve esot likusi baltajiem cilvēkiem atklāt viņu neredzamās, nepelnītās privilēģijas sabiedrībā. Tādā veidā miljoniem indivīdu esot kļuvuši “sociāli atmodināti”.
Pēc ASV rasu segregācijas likumu atcelšanas Padomju Savienība zaudēja iespēju izmantot šo amerikāņu sabiedrības netaisnību savām propagandas vajadzībām un ietekmes palielināšanai. Tas mudināja padomju ārpolitikas veidotājus radīt teoriju, kas pierādītu, ka rasu segregācijas likvidēšana ir tikai simboliska, bet praksē diskriminācija joprojām turpinās.
Nav pamata uzskatīt, ka legālo narkotiku sabiedrība būs pilnīgas brīvības sabiedrība. Gluži pretēji, vēsturiskā pieredze un medicīnas zinātne liecina, ka universāla, trivializēta marihuānas lietošana nenovedīs pie vispārējas “apgaismības”. Tā drīzāk aizvedīs cilvēkus prom no reālās pasaules lēta viltojuma ilūzijā.
Tiesnesis, kuram hašiša reibums bija izgājis, nokrita uz ceļiem, lai lūgtu žēlastību par necienīgo izturēšanos, savukārt zvejnieks, kurš hašišu lietoja katru dienu, sultānam par uzjautrinājumu atbildēja: “Kas no tā? Jūs šorīt esat savā pilī, mēs vakar vakarā bijām savā pilī!” Sultānam atbilde iepatikās, un viņš sacīja zvejniekam: “Mēs abi esam šīs pilsētas sultāni.”
Feminisma jaunā viļņa uzbrukums dzimumu binaritātei ir radījis transseksuālisma mutantu, kurš draud aprīt pašas sievietes. Kultūrā, kurā nemitīgi apšauba evolucionāri adaptīvās atšķirības starp dzimumiem un transseksualitāti piedāvā kā mūsdienīga dzīvesstila izvēli, pusaudži neizbēgami sāk piedēvēt sev dažādas dzimumidentitātes patoloģijas. Objektīvi nekāda dzimuma disforijas pieauguma šajā demogrāfiskajā grupā nav.