Tiesnesis, kuram hašiša reibums bija izgājis, nokrita uz ceļiem, lai lūgtu žēlastību par necienīgo izturēšanos, savukārt zvejnieks, kurš hašišu lietoja katru dienu, sultānam par uzjautrinājumu atbildēja: “Kas no tā? Jūs šorīt esat savā pilī, mēs vakar vakarā bijām savā pilī!” Sultānam atbilde iepatikās, un viņš sacīja zvejniekam: “Mēs abi esam šīs pilsētas sultāni.”

Feminisma jaunā viļņa uzbrukums dzimumu binaritātei ir radījis transseksuālisma mutantu, kurš draud aprīt pašas sievietes. Kultūrā, kurā nemitīgi apšauba evolucionāri adaptīvās atšķirības starp dzimumiem un transseksualitāti piedāvā kā mūsdienīga dzīvesstila izvēli, pusaudži neizbēgami sāk piedēvēt sev dažādas dzimumidentitātes patoloģijas. Objektīvi nekāda dzimuma disforijas pieauguma šajā demogrāfiskajā grupā nav.

Kā rāda līdzšinējā vēsture, lai cik ļoti cilvēks necenstos, viņš nekad nebūs pilnīgi nevainojams ne mijiedarbībā ar apkārtējo pasauli, ne pagātnes interpretācijā. Šāda atklāsme, protams, ir kaitinoša, jo gribas ticēt tam, ka ne tikai esošo, bet arī pagājušo iespējams izlabot un uzrādīt ar vienu unikālu māksliniecisku vēzienu.

Atskan komanda “Apkaklītes!”. Es padevīgi atpogāju āķīti un izplešu savu apkakli. Pienāk Mogiļenko. “Ā, tā jau domāju! Latvijas nacionālais varonis ir netīrelis”, viņš ņirdzot saka.

“Bil!” sauca žurnālists klusinātā balsī, kuru tūlīt apslāpēja milzīgās, bet tukšās baznīcas apgarotā atbalss. “Vai varat mūs dzirdēt?” Bils varēja un dāsni veltīja savu laiku, lai iezīmētu radikālās izmaiņas, ar kurām cilvēcei nāksies sadurties nākamajos trīsdesmit gados. To klausoties, man pamazām atausa, ka vietai, kurā saka sprediķi, tiešām ir liela nozīme.

Šī mēroga un ietekmes ziņā bezprecedenta kreisā aktīvisma idejiskie ciltsraksti ir ļoti raibi. Par daļēju teorētisko pamatu var uzskatīt sava veida 19./20. gadsimtu ideoloģiju zviedru galdu, kur apvienots postmoderns vērtību nihilisms, marksistisks vizionārisms, seksuālā emancipācija un reizē politkorekts puritānisms.

Ja nu liberālisms pats par sevi, pēc būtības, tiešām ir tikai utopisks, nesasniedzams projekts? Ja nu tas ir mēģinājums institucionalizēt beznosacījumu iecietību, atvērtību un iekļaušanu, kas kopumā ir ārējs, svešs, neliela ietekmīga “savējo” mazākuma īstenots naudas apgūšanas pasākums arī izslavētajās Rietumu sabiedrībās?