Ja man būtu jāraksturo situācija, es teiktu, ka no prasītāju puses tas ir izmisums, kas radies no nekad nesaņemtas mīlestības, nezinot, ko vēl paprasīt, lai to beidzot sajustu. No atbildētāja puses tās ir bailes izrādīties aizvainojošiem vai pat nežēlīgiem, atklāti pasakot, ka to nespēj sniegt. Turklāt šo prasību formāla izpildīšana, manuprāt, tomēr neatrisinās dziļāku problēmu, jo tā ir tikai īslaicīgs plāksteris fundamentālākai nemīlestības problēmai, kas mēdz pieņemt aizvien jaunas formas – gluži tāpat kā prasības. Tā ir tiesa, ka mums katram vajag vismaz kādu, kas mūs mīlētu bez nosacījumiem, taču mums vajag arī sabiedrību, kas ļauj izaugt par patstāvīgiem un atbildīgiem indivīdiem, kuru rīcība nav saistīta tikai ar vajadzību pēc pastiprinātas uzmanības un līdzjūtības.
ideoloģija
Lai kā mēs dažkārt to gribētu, cilvēciskās eksistences traģēdijas nespēj un nedrīkst risināt valsts. Mēs esam pieauguši un pilngadīgi – un, pat ja mēs savā garā neesam, mums jābūt. Nav citas izvēles. Valsts nav mūsu mamma, un mēs neesam tās mazie bērni.
1990. gados un 2000. gadu sākumā Rietumu arheoloģija lielākoties lepojās ar to, ka savu disciplīnu ir attīrījusi no rasu, nacionālisma, patriarhālisma un koloniālisma teorijām un retorikas. Taču tad šajā komfortablajā vienprātībā ielauzās divas satricinošas kustības.
Rietumi, tāpat kā iepriekš sovjeti, šim svešajam citam mēģināja iemācīt labāko un destilētāko “sevis” versiju – tīru, realitātes neaptraipītu ideoloģiju, kas pašos Rietumos 21. gadsimta sākumā un jo īpaši šodien vairs īsti nedarbojās vai, līdzīgi kā komunisms Padomju Savienībā 1980. gados, jau bija mirusi un pārvērtusies par ritualizētu simulakru.
Agnese Irbe sarunājas ar Krišjāni Lāci par Patrika Denīna grāmatu “Kāpēc liberālisms cieta neveiksmi?”, ko pamatoti uzskata par pēdējo gadu spilgtāko darbu politiskajā teorijā un krīzes laika zīmi.
Pēdējos gados Kalifornijā progresīvie demokrāti ir faktiski dekriminalizējuši arī zādzības. Tos mazumtirgotājus, kas aiztur zagļus, var iesūdzēt tiesā. Rezultātā vairākus pavalsts mazumtirgotājus ir iesūdzējuši cilvēki, kas pieķerti zādzībās veikalā. Viņi apgalvoja, ka esot rasu diskriminācijas upuri.
Demokrātu pārstāvji norādīja, ka tieši “balto privilēģija” ir patiesais Džordža Floida nāves cēlonis. Tieši Floida šokējošā nāve esot likusi baltajiem cilvēkiem atklāt viņu neredzamās, nepelnītās privilēģijas sabiedrībā. Tādā veidā miljoniem indivīdu esot kļuvuši “sociāli atmodināti”.
Pēc ASV rasu segregācijas likumu atcelšanas Padomju Savienība zaudēja iespēju izmantot šo amerikāņu sabiedrības netaisnību savām propagandas vajadzībām un ietekmes palielināšanai. Tas mudināja padomju ārpolitikas veidotājus radīt teoriju, kas pierādītu, ka rasu segregācijas likvidēšana ir tikai simboliska, bet praksē diskriminācija joprojām turpinās.
Nav pamata uzskatīt, ka legālo narkotiku sabiedrība būs pilnīgas brīvības sabiedrība. Gluži pretēji, vēsturiskā pieredze un medicīnas zinātne liecina, ka universāla, trivializēta marihuānas lietošana nenovedīs pie vispārējas “apgaismības”. Tā drīzāk aizvedīs cilvēkus prom no reālās pasaules lēta viltojuma ilūzijā.
Tiesnesis, kuram hašiša reibums bija izgājis, nokrita uz ceļiem, lai lūgtu žēlastību par necienīgo izturēšanos, savukārt zvejnieks, kurš hašišu lietoja katru dienu, sultānam par uzjautrinājumu atbildēja: “Kas no tā? Jūs šorīt esat savā pilī, mēs vakar vakarā bijām savā pilī!” Sultānam atbilde iepatikās, un viņš sacīja zvejniekam: “Mēs abi esam šīs pilsētas sultāni.”
Feminisma jaunā viļņa uzbrukums dzimumu binaritātei ir radījis transseksuālisma mutantu, kurš draud aprīt pašas sievietes. Kultūrā, kurā nemitīgi apšauba evolucionāri adaptīvās atšķirības starp dzimumiem un transseksualitāti piedāvā kā mūsdienīga dzīvesstila izvēli, pusaudži neizbēgami sāk piedēvēt sev dažādas dzimumidentitātes patoloģijas. Objektīvi nekāda dzimuma disforijas pieauguma šajā demogrāfiskajā grupā nav.
Kā rāda līdzšinējā vēsture, lai cik ļoti cilvēks necenstos, viņš nekad nebūs pilnīgi nevainojams ne mijiedarbībā ar apkārtējo pasauli, ne pagātnes interpretācijā. Šāda atklāsme, protams, ir kaitinoša, jo gribas ticēt tam, ka ne tikai esošo, bet arī pagājušo iespējams izlabot un uzrādīt ar vienu unikālu māksliniecisku vēzienu.
Atskan komanda “Apkaklītes!”. Es padevīgi atpogāju āķīti un izplešu savu apkakli. Pienāk Mogiļenko. “Ā, tā jau domāju! Latvijas nacionālais varonis ir netīrelis”, viņš ņirdzot saka.
“Bil!” sauca žurnālists klusinātā balsī, kuru tūlīt apslāpēja milzīgās, bet tukšās baznīcas apgarotā atbalss. “Vai varat mūs dzirdēt?” Bils varēja un dāsni veltīja savu laiku, lai iezīmētu radikālās izmaiņas, ar kurām cilvēcei nāksies sadurties nākamajos trīsdesmit gados. To klausoties, man pamazām atausa, ka vietai, kurā saka sprediķi, tiešām ir liela nozīme.
Šī mēroga un ietekmes ziņā bezprecedenta kreisā aktīvisma idejiskie ciltsraksti ir ļoti raibi. Par daļēju teorētisko pamatu var uzskatīt sava veida 19./20. gadsimtu ideoloģiju zviedru galdu, kur apvienots postmoderns vērtību nihilisms, marksistisks vizionārisms, seksuālā emancipācija un reizē politkorekts puritānisms.
Ja nu liberālisms pats par sevi, pēc būtības, tiešām ir tikai utopisks, nesasniedzams projekts? Ja nu tas ir mēģinājums institucionalizēt beznosacījumu iecietību, atvērtību un iekļaušanu, kas kopumā ir ārējs, svešs, neliela ietekmīga “savējo” mazākuma īstenots naudas apgūšanas pasākums arī izslavētajās Rietumu sabiedrībās?