Nekrologs Kērkam

Nekrologs Kērkam

Kad Kērkam jautāja, kāpēc viņš rīko šīs sarunas, viņš atbildēja, ka jautājums nav tikai par gaidāmajām vēlēšanām vai par tām, kas būs vēl pēc četriem gadiem, bet par “Rietumu civilizācijas nākotni”, kuru noteiks jaunieši.

Šķērsojot Alpus

Viņi man iedeva karstu rumu ar cukuru, labu, siltu gultu, teica, ka esmu pirmais, kurš šogad pie viņiem piestājis, un atstāja mani gulēt ļoti dziļā miegā, taču mokošā – tādā, kādā guļ cilvēki, kas saņēmuši sitienu pa galvu. Un divreiz tajā naktī es pēkšņi atmodos, blenžot tumsā. Es biju nodeldējis to fizisko tīklu, no kura ir atkarīga dvēsele, un biju pilns šausmu.

Pilsēta kalnā

Pilsēta kalnā

Ignācijs runāja par to, ka cirka arēnā viņu saplosīs savvaļas zvēri – un tā tas arī notika –, taču viņa vārdi vispārīgāk attiecas uz kādu neatņemamu apņemšanos, kas ir pienākums visiem tiem, kuriem Baznīcā ir autoritātes kalpojums. Tā ir apņemšanās pakāpties malā, lai paliktu Kristus, sevi padarīt mazāku, lai Viņš tiktu iepazīts un pagodināts, un sevi iztērēt līdz galam, lai visiem būtu iespēja Viņu pazīt un mīlēt.

Brīvā laika slavinājums jeb Kur tu esi, Augustīn. 1. daļa

Es aizgriezos prom no loga un paraudzījos man priekšā esošajā ekrānā ar karti un lidojuma trajektoriju. Lūk – no lidmašīnas skatu punkta raugoties –, mēs patiešām lidojam virs Alžīrijas, tālu priekšā ir parādīta Vidusjūras krasta līnija un atzīmētas trīs pilsētas: galvaspilsēta Alžīra, Konstantina un Sūkahrāsa.

Par ticību un tās deformācijām. 1. daļa. Ticība un modernisms

Klasiskā ticības izpratne balstās filozofiskajā reālismā. Tas postulē, ka eksistē izzinošs subjekts un ka eksistē no viņa atšķirīga, objektīvi pastāvoša un izzināma realitāte, tai skaitā arī garīga, “neredzama” realitāte. Izejot no redzamā un jutekliski uztveramā, prāts var spriest par neredzamu, tikai ar prātu tveramu realitāti: lietu būtību, dvēseli, Dievu.

Par maldīgu sirdsapziņu

Cilvēka sirdsapziņas spriedumu uzdevums ir parādīt brīvajai gribai rīcību, kura būtu atbilstīga objektīvi labajam, lai brīvā griba varētu to attiecīgi izvēlēties un mobilizēt citas dvēseles spējas šīs rīcības īstenošanai. Viena no klasiskākajām patiesības definīcijām: “Veritas est adequatio rei et intellectus” (“Patiesība ir atbilstība starp intelektu un lietu”) paliek spēkā arī morāles jomā: pareizs sirdsapziņas spriedums ir tas, kurš ir atbilstīgs objektīvām morāles normām.

Vispārīgas ziņas par cilvēku

Cilvēks ir tikai niedrīte, pats vājākais dabas elements, bet viņš ir domājoša niedrīte. Nemaz nav nepieciešams visam Visumam sakopot spēkus, lai viņu salauztu. Pietiek ar vienu tvaika plūsmu, ar vienu ūdens pilienu, lai viņu nogalinātu. Bet, pat ja Visums viņu satriektu, cilvēks tik un tā būtu cēlāks par to, kas viņu nogalina; jo viņš zina, ka mirst.

Bībeles autoritāte

Mūsdienu liberālisma atklātais Jēzus dzīves mērķis nav reālā Jēzus dzīves mērķis, bet tikai atspoguļo tos Jēzus mācības elementus – izolētus un nepareizi interpretētus –, kas sakrīt ar mūsdienu programmu. Tātad nevis Jēzus ir īstā autoritāte, bet gan modernais princips, pēc kura ir veikta atlase dokumentētajā Jēzus mācībā. Daži izolēti ētiskie principi no Kalna sprediķa tiek pieņemti nevis tāpēc, ka tie ir Jēzus mācība, bet gan tāpēc, ka tie saskan ar modernajām idejām.

Dabiskais un pārdabiskais – joprojām nepieciešams nošķīrums

Ko īsti nozīmē Akvīnas Toma ideja, ka cilvēkam ir tikai viens mērķis un ka šis mērķis ir pārdabisks? Vai tas nozīmē, ka ilgas pēc pārdabiskās Dieva vīzijas cilvēkā ir aktuālas jau no paša iesākuma vai arī tās pastāv cilvēciskajā dabā tikai kā potenciāls un šī potenciāla aktualizācijai ir kādi priekšnoteikumi?

Kāpēc izgāzās kristietības dialogs ar liberālismu

Liberālā ideoloģija jau sen vairs nav atvērta (ja tāda vispār ir bijusi) un atrodas dogmatizācijas stadijā. Jo lielāki ir tās iekarojumi, jo mazāk uzvarētāji ir gatavi izrādīt iecietību pretiniekiem. Kristiešiem, kas rāda pazemīgas sejas un paziņo, ka ir gatavi meklēt kopīgu pamatu cīņā par labāku pasauli, nav izredžu izdzīvot – lai cik daudz viņi sevi noliegtu.