Daudzi cilvēki biblisko ētiku nosoda kā skarbu un aizspriedumainu. Bet patiesībā tā ir balstīta cieņā pret mūsu bioloģiju kā neatņemamu daļu no tā, kas mēs esam. Tā piedāvā bagātīgu, daudzšķautņainu skatījumu uz to, ko nozīmē būt par cilvēku.
kristietība
Es jutu, ka viņa “brāļi”, ar kuriem es domāju citus priesterus, iespējams, viņu nepazina un nezināja, ko viņš dara. Varbūt daži zināja, bet citi nezināja. Man nebija ne jausmas. Bet es gribēju viņus visus Amerikas Savienotajās Valstīs brīdināt par to, kas notiek.
Zeme ir Dieva dāvana savai izredzētajai tautai. Tiesības apdzīvot doto zemi ir atkarīgas nevis no karaspēka un bruņošanās, kā sākumā likās, bet no kalpošanas Dievam “garā un patiesībā”. Tiesības apdzīvot zemi ir tā atspere, kas Vecās derības zemes naratīvu dzen uz priekšu. Kam pieder šīs tiesības? V. Brugemans nekļūdās, rakstīdams, ka zemes jautājums ir bibliskās teoloģijas centrālā tēma.
Neskatoties uz plaši izplatīto uzskatu, ka Raganu veseris ir klasisks katoļu teksts par burvestībām un raganu medībām, Romas Katoļu baznīca nekad to oficiāli nav izmantojusi. To aizliedza izmantot un izplatīt jau 1490. gadā.
Minētajā bioloģijas mācību grāmatā teikts, ka dažādās pieejas dzīvības izcelšanās problēmas izpratnē ir “principiāli atšķirīgas”, kreacionisms ir nodēvēts par “teoriju”, tādējādi pielīdzinot to zinātniskai hipotēzei, kura tad nākotnē varētu tikt pārbaudīta ar dabaszinātņu metodēm. Atbilstoši šādam izklāstam viegli var rasties iespaids, ka ideju par Dievu var uzturēt spēkā vienīgi neatrisinātu dabaszinātņu “balto plankumu” vai “spraugu” aizpildīšanai.
“Nams” un “namturība” Bībeles laikos bija gan ģimenes, gan arī ekonomikas jēdziens. Vienlaikus “namturība” bija arī teoloģisks jēdziens, un šādā nozīmē pazīstams daudz retāk. Mūsdienās mēs sliecamies uzskatīt, ka ģimenes saites un ekonomiskās attiecības ir nošķirtas. Taču mēs maldāmies.
Agnese Irbe un Krišjānis Lācis sarunājas ar valststiesību ekspertu prof. Dr.iur. Ringoldu Balodi par Satversmes 99. pantu, kurā pasludināta reliģijas brīvība un valsts un baznīcas šķirtība. Balodis stāsta par šī panta pieņemšanas vēsturi atjaunotajā Latvijā, tā nepieņemšanu Satversmes sapulces laikos, šī panta anahronisko raksturu, atšķirībām starp to, kas rakstīts likumā, un kā notiek praksē, kā arī norāda uz baznīcu krišanu valsts struktūru slazdā.
Tur, kur trako ļaunums, kur līst asinis, kur cilvēki cieš, Kristus Vārdam ir tieša, burtiska nozīme. Ja Viņa Augšāmcelšanās ir patiesa, tad tas, kas rakstīts “Alepo Kronī” un arī tā vēlākajos, ar Jauno Derību papildinātajos izdevumos, ir patiesība. Tad Dievs ir upuru pusē, un Viņš ir dzirdējis Alepo zēna stāstu.
Kungs, kad Jūs mirāt, priekškars pāršķēlās,
Un teicis nav vēl it neviens, kas redzams bij aiz tā.
Atcerieties, ko jūs apsolījāt Dievam savās kristībās; jūs apsolījāt atteikties no velna visos viņa darbos.
Krišjānis Lācis un Agnese Irbe sarunājas ar Baltijas Reformātu teoloģijas semināra direktoru Arti Celmiņu par pievēršanos kristietībai un apoloģētikas stratēģijām. Artis uzsver Augustīna atklāšanu filozofijas fakultātē un LU Teoloģijas fakultātes sekulārisma programmu, kritizē ticības psiholoģizēšanu un stāsta par presupozicionālo apoloģētiku, kas atsedz neitralitātes neiespējamību, cilvēktiesību humānisma nesakarīgumu un paaugstināšanos pār Dievu.
Ja likumdošanas priekšlikums par labu homoseksuālu savienību atzīšanai tiek pirmo reizi ierosināts likumdevēju kopsapulcē, katoļu likumdevējam ir morāls pienākums skaidri un publiski paust savu opozīciju un balsot pret to. Balsot par likumu, kas tik lielā mērā kaitē kopīgajam labumam, ir ārkārtīgi amorāli.
Kristiešu tradīcijā Vissvētā Dievmāte vienmēr tikusi uzskatīta par Pilsētas Aizstāvi, tāpēc šī uzraksta un visas pilsētas gramatiskā jēga ir: “Dievs ir tās vidū”. Tā izsmalcinātajā Bizantiskajā kultūrā tika apliecināta Dieva attieksme pret Kijivas izredzētību.
Cilvēka dzīve vienmēr tiek dzīvota uz bezdibeņa malas. Cilvēces kultūrai vienmēr ir nācies pastāvēt kaut kā par sevi bezgalīgi nozīmīgāka ēnā. Ja cilvēki būtu atlikuši zināšanu un skaistā meklējumus līdz brīdim, kad dzīvotu drošībā, šie meklējumi nekad nebūtu uzsākti. Mēs kļūdāmies, kad salīdzinām karu ar “normālu dzīvi”. Dzīve nekad nav bijusi normāla.
Visvarenais Dievs, Tu vienīgais esi mūsu stiprais Aizstāvis un vienmēr klātesošs palīgs bēdu laikā. Pielūko un aizsargā mūsu karavīrus un visus citus, kas aizstāv mūsu dzīvību un brīvību, lai viņi taisnīgi un godīgi kalpotu, cenšoties panākt mieru.
Vēsturiskā taisnīguma atjaunošana, pārvietojot atpakaļ dokumentus un grāmatas uz to rašanās vietām, radītu neiedomājamas jukas un nelietderīgu birokrātisku rosību starp valstīm un to iekšienē. Stingri ņemot, liela daļa izcilu vēsturisko bibliotēku radušās, likvidējot iestādes vai organizācijas vai varmācīgi atņemot grāmatas citiem. Tā notika arī pie mums. Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas kodols veidojās no reformācijas laikā sagrauto katoļu klosteru grāmatu krājumiem, savukārt LNB integrēja pamestās vācbaltiešu organizāciju un privātpersonu bibliotēkas.
Lai kā mēs dažkārt to gribētu, cilvēciskās eksistences traģēdijas nespēj un nedrīkst risināt valsts. Mēs esam pieauguši un pilngadīgi – un, pat ja mēs savā garā neesam, mums jābūt. Nav citas izvēles. Valsts nav mūsu mamma, un mēs neesam tās mazie bērni.
Man nav zināms neviens labāks vārda Māksla skaidrojums kā šis – māksla ir cilvēks, pievienots dabai, – daba, īstenība, patiesība, bet ar jēgu, ar viedokli, ar raksturu, ko mākslinieks atklāj un kuram piešķir izteiksmi, kuru viņš palaiž brīvībā, kuru viņš atšķetina, atbrīvo, apgaismo.
Krievijā laikā pēc Tolstoja ētikas, kas balstījās šajā nepareizi citētajā pantā, lielā mērā tika iedragāta tautas apņēmība stāties pretī policejiskai valstij. Sekojošie notikumi ir ļoti labi zināmi: sešas desmitgades otra vaiga griešanas tautas seju ir pārvērtušas par vienu vienīgu zilumu, tā ka šodien Krievijas valsts, pati nogurusi no savas vardarbības, šajā sejā vienkārši spļauj. Tāpat tā spļauj arī pasaules sejā. Citiem vārdiem sakot, ja vēlaties sekularizēt kristietību, ja vēlaties Kristus mācību pārtulkot politiskos terminos, jums nepietiks ar moderno politisko vervelēšanu un muldēšanu.
Visu saprātīgo būtņu personīgais kontakts ar Dievu, kā arī viņu personīgā pakļautība Dievam nekādā gadījumā nedrīkst tikt traucētas. Visam pārējam – katrai sociālajai institūcijai – galu galā ir jākalpo šim nolūkam. Visam ir jāveicina, jāstiprina un jāaizsargā katras dvēseles vienotība ar Dievu.