Atbilstoši mūsu globālās kultūras svētvēsturei Dievs, radot visu, kas ir zem saules, deva cilvēkam iespēju valdīt pār visu radību. Runājot ekonomikas profānajā valodā, valdīt ar vienu noteikumu: cilvēks nedrīkst būt pašpietiekams. Tas nozīmē pienākumu dzīvības spēku sev smelt no Dieva.

Lauvas rīkli šeit saprotam labi. Bet kā ir ar medu? Tas jau ir grūtāk. To vērojam arī pirmajos mācekļos, kuru sirdis šajos notikumos bija satriektas un sarūgtinātas. “Rijējs bija aprijis” viņu skolotāju. Salduma un mierinājuma tur nebija nekāda.

Sešos izmērāmos laika cēlienos Dievs bara, ‘rada’ no nekā jeb sevis matēriju, dzīvību un apziņu. Dievs ‘amar, ‘saka’ – nosprauž, formulē likumus, pēc kuriem radība attīstās pretī tai nospraustajam mērķim. Un Dievs asa, ‘veido’ – pavērš nepieciešamajā virzienā, piešķir papildus raksturojošās īpašības.

Baznīcas un zinātnes attiecības atklāj daudzslāņainu raksturu, kas pazīstams arī citās cilvēka darbības jomās. Tur redzams konflikts, kompromiss, sapratne, pārpratumi, piemērošanās, dialogs, atsvešināšanās, vienota mērķa rašana un katram sava ceļa iešana. No šīm sarežģītajām attiecībām izauga renesanses un agrīnā modernā laika zinātne.

Savā grāmatā Toms Vudss vienu pēc otras aplūko dažādas Rietumu pasaules dzīves jomas un struktūras, par kuru veidolu mums ir jāpateicas Katoļu baznīcai: universitātes, eksaktās un dabas zinātnes, māksla un arhitektūra, starptautiskās tiesības, ekonomikas un finanšu teorija, žēlsirdības un labdarības iestādes, tiesības un tieslietas un, visbeidzot, morāle un ētika.