Šis jautājums nav par Liānu Langu. Šis jautājums ir par tevi. Un arī par mani, jo esmu tāds pats latvietis kā tu. Šis jautājums ir par mums visiem.
Gads: 1733562000
Mūsdienu liberālisma atklātais Jēzus dzīves mērķis nav reālā Jēzus dzīves mērķis, bet tikai atspoguļo tos Jēzus mācības elementus – izolētus un nepareizi interpretētus –, kas sakrīt ar mūsdienu programmu. Tātad nevis Jēzus ir īstā autoritāte, bet gan modernais princips, pēc kura ir veikta atlase dokumentētajā Jēzus mācībā. Daži izolēti ētiskie principi no Kalna sprediķa tiek pieņemti nevis tāpēc, ka tie ir Jēzus mācība, bet gan tāpēc, ka tie saskan ar modernajām idejām.
Ak mīļais Kungs Dievs un Pestītājs! Tu nu redzi manu ceļu un zini, ka es nebraucu vis, dzīdamies pēc pasaules goda un kārumiem, bet meklēju un lūdzu tik to, lai tu dotu mērnieciņa cienīgam tēvam tādu prātu, ka viņš man piešķirtu dziļās ielejas pļaviņu, zirņu kalna tīrumiņus un tās ataudziņas gar Slamstu un Šmakānu robežām.
Franču filozofs Aleksis de Tokvils, aprakstot revolūciju norises likumus, secināja, ka revolūcijas uzsāk viens sabiedrības slānis, turpina otrs, bet noslēdz trešais. Franču revolūcija ir spilgtākais piemērs, taču šādu pašu likumību var ievērot arī Dziesmotajā revolūcijā. Trešo atmodu uzsāka latviešu nacionālistu aktīvistu grupas. To turpināja jau daudz plašākas sabiedriskās grupas, piemēram, Latvijas Tautas fronte, kas bija krietni mērenāka savās prasībās, bet šo procesu noslēdza postkomunistiskā Latvijas Republikas politiskā elite, kuras vidū bija ne mazums bijušo komunistiskās partijas aktīvistu un ideologu, kā arī ar PSRS “čeku” saistīti politiķi.
Nogurdināja kuratoru uzmācīgi didaktiskie centieni “audzināt” skatītāju. Izstādes autori bija izdomājuši veselu evolucionāru ceļojumu mākslas un iekāres pasaulē, kā rezultātā skatītājam vajadzētu saprast, ka mēs sākām ar ko aizgājušu un nevēlamu, bet noslēdzām ar lielisko “jauno pasauli”, kurā visi svin seksuālo brīvību un dažādību, atmetot nosodījumu un aizspriedumus.
Pielūgsme, ko meitenes saņem no apkārtnes zēniem, viņas mulsina: ja reiz viņas ir tik ideālas, kāpēc vecāki viņas uzskata par tik nepilnīgām un bīstamām būtnēm? Un tad dzimumdzīves realitāte, piedzīvota pārāk agros gados, norauj plīvuru no nevainīgā ideālisma un atklāj šīs dzīves slepeno dzinējspēku, kas ir dzīvniecisks un brutāls, pilns iekāres un nicinājuma.
Iedams cauri tuksnesim, Kristofers ieraudzīja lielu pulku karavīru, no kuriem viens bija mežonīgs un baismīgs. Viņš piegāja pie šī karavīra, un tas viņam jautāja, kurp ejot. Kristofers atbildēja: “Es meklēju kungu velnu, lai tam pieteiktos par kalpu.” Karavīrs sacīja: “Es esmu tas, ko tu meklē.”
Herdera institūts Rīgā nebija tikai vācbaltiešu izglītības un kultūras vieta, un institūta radītā intelektuālā vide nebija totāli imanenti noslēgta vide. Par spīti delikātajām nacionālajām problēmām un sasāpējušajām finansēšanas problēmām, šīs institūcijas mērķis bija: būt par paraugu un piemēru eiropeiskai izglītībai Latvijā un Baltijā.
Es vēlos skaidri paust Argentīnas nostāju: lai gan ANO “Ilgtspējīgas attīstības dienaskārtības 2030” nolūki ir skaisti, tā nav nekas cits kā pārnacionālas valdības programma, kura būtībā ir sociālistiska un kuras mērķis ir atrisināt modernitātes problēmas tādā veidā, kas nerespektē nacionālo valstu suverenitāti un pārkāpj cilvēku tiesības uz dzīvību, brīvību un īpašumu.
Agnese Irbe un Krišjānis Lācis sarunājas ar politologu Andi Kudoru par Donalda Trampa atgriešanos ASV prezidenta amatā un tās nozīmi ASV, Eiropas un Latvijas konservatīvajiem.
Tagad vairs nekaro valdības, bet tautas, un karš izšķir tautu likteņus, tāpēc arī visai tautai bez izņēmuma jānes apsardzības dienests kā personīgi, tā materiāli. Izņēmumu še nedrīkst būt, jo ikviens izņēmums būs netaisns attiecībā uz tiem, kas nes šos pienākumus.
Krišjānis Lācis un Agnese Irbe sarunājas ar baznīcas vēsturnieku Uģi Sildegu par Baltijas vācu luterāņu mācītāja Johana Ernsta Glika dzīvi, darbību un devumu latviešu tautai, pieminot Glika jubilejas 360. gadu.
Sociālo mediju golems nav vienkārši viens no kavēkļiem, kas mums traucē pievērsties jēdzīgākām lietām. Drīzāk tas uzdodas par kalpu, kurš, ik dienas sniedzot iespēju sociālajos medijos izpaust sevi un tiekties pēc citu lietotāju atzinības, pamazām veido un nosaka to “es”, kas izprot “sevi”, un to, kā “es” izprot “sevi”, kā arī veidu, kā šis “es” uztver pārējo īstenību.
Ko īsti nozīmē Akvīnas Toma ideja, ka cilvēkam ir tikai viens mērķis un ka šis mērķis ir pārdabisks? Vai tas nozīmē, ka ilgas pēc pārdabiskās Dieva vīzijas cilvēkā ir aktuālas jau no paša iesākuma vai arī tās pastāv cilvēciskajā dabā tikai kā potenciāls un šī potenciāla aktualizācijai ir kādi priekšnoteikumi?
Aicinām noklausīties izdevniecības KODOKA un portāla Telos rīkoto diskusiju Rīgas Latviešu biedrības namā 2. oktobrī, kurā meklēta atbilde uz jautājumu: kas ved Latviju uz bankrotu un ko darīt, lai to novērstu?
Balstoties Eiropas un Latvijas politiķu ambīcijās, Latvijai piedāvāja būtībā unikālu ideoloģisku eksperimentu – izveidot paraugu pilsoniskajai sabiedrībai. Turklāt to piedāvāja valstī, kas, pirmkārt, dibināta uz etniskā nacionālisma pamatiem, otrkārt, saskārusies ar Eiropā nepieredzēta mēroga kolonizāciju, kas teju iznīcinājusi šīs nācijas pārsvaru savā etniskajā dzimtenē, un, treškārt, bijusi pakļauta Krievijas ģeopolitiskajām interesēm, kas pēc “Karaganova doktrīnas” šīs kolonizācijas sekas tiecās izmantot saviem imperiālistiskajiem mērķiem.
“Palīdzi man tīklu vilkt,” laumiņa saka un skatās viņā pār plecu, vilinādama ar acīm, kuŗas ir zilas kā jūŗa. Vējš izpūš viņas matus, un kaijas sviež gaisā kaislus kliedzienus.
Atzīmējot vācu filozofa Imanuela Kanta 300. jubilejas gadu, Krišjānis Lācis sarunājas ar Agnesi Irbi par Kanta ētiku, lasot 1785. gadā izdoto “Tikumu metafizikas pamatojumu”.
Gaiss vispār nekustas, un nav jaušama ne pūsmiņa. Lapas ir tik vieglas, ka, krītot lejup, tās aizslīd sāņus, tad pavilcinās, saduroties ar gaisa masām, un visbeidzot tik nemanāmi pieskaras zemei, ar kuru tām drīz būs jāsajaucas, ka šis žests ir liegāks par sveicienam paceltu roku un diskrētāks par diskrētāko glāstu.
Imigrantu darbaspēka trūkums nenozīmē, ka darbavietas netiks aizpildītas: darba devēji tā vietā pielāgos plānošanu, izvēloties vai nu paaugstināt atalgojumu, lai piesaistītu vietējos darbiniekus, vai arī ieguldīt līdzekļus ražotnēs un iekārtās, lai aizstātu strādniekus.