Napoleons neko nezināja par Lietuvu, un viņam nebija ne mazākā priekšstata, kā šī province tika pievienota Polijai; es biju spiests viņam to paskaidrot. Visā visumā viņš gandrīz neko nezināja par mūsu vēsturi, un no Prūsijas vēstures zināja vienīgi Frīdriha Lielā laiku. Tāpēc viņš bija pārsteigts, kad es viņam pastāstīju, ka Lestoka korpuss sastāvēja vienīgi no lietuviešiem un žemaišiem, nevis no poļiem; es piemetināju, ka, lai gan šīs divas tautas slikti zina poļu valodu, abas dedzīgi atbalsta Poliju un ka tādas pašas simpātijas vērojamas arī tajās lietuviešu provincēs, kas pieder krievu valdībai.

Ja man jāapraksta sajūtas, kas “ierauj iekšā līdz pat asinīm,” tad varētu teikt, ka nepilnu stundu atrados mūziķa spēles un skaņu uzģenerētā bišu stropa iekšpusē, kurā par bitēm strādā zvaigznes, stariem švīkstot kaut kādā zumēšanas kopkorī, kad viens ir viss un viss ir viens, un kurā tas, ko tu dzirdi, ir tas, kas dzird tevi, un viss šķiet medains un plūstošs šeit un tagad, kā atrodoties mātes miesās starp dažādiem laikiem un pasaulēm.

Pēc kāda laika viņa aizbrauca uz Izraēlu. Tas bija pašā “perestroikas” sākumā. Es jau biju laukos, strādāju jaunā darbā, sāku jaunu dzīvi. Viss kapitāls bija viens lietusmētelis un hūte. Bet jutos brīvs. Kādu nakti redzēju spilgtu sapni. Es stāvu Šeremetjevas lidostā. Uz iekāpšanu ved garš koridors. Durvīs, kas ved uz šo koridoru, stāv Sofija.

Pēc vācu iebrukuma Pēteris iekārtojās darbā uz dzelzceļa un iesaukums viņu neskāra. Bet Vladislavu 1943. gada vasarā paaicināja uz pagastmāju un piedāvāja “brīvprātīgi pieteikties cīņai pret žīdisko boļševismu lielā vācu vadoņa Adolf Hitler vadībā”. Dižā vadoņa vārdu nedrīkstēja locīt kaut kādā tur bauru mēlē, un tā arī bija jāsaka “dižais vadonis Adolf Hitler”.

Kamēr dažiem puišiem, kam jāpaliek, tiek kārtoti dokumenti, pienāk divi latvieši. Viņiem drīz “dembelis” (demobilizācija). Vai Gunārs negribētu samainīt brūno somu pret mazāku? Viņam tāpat vēlāk atņemšot. Labāk lai tiekot latviešiem, kam ar tādu nebūs kauns braukt mājās. Puisis ar mieru. Dembeļi atnes mazāku. Gunārs pārkrāmē mantas. Tikmēr letiņi pamana “graždankas” (civilās) peldbiksītes, ko arī neļaušot valkāt.

Biju tiešām nobijies. Bet netaisījos lūgt nekādu žēlastību. Vienkārši sabāzu rokas kabatās, skatījos ugunī un domāju: kas notiks, lai notiek! Zeki iznāca krietnā pulkā, arī sastājās ap ugunskuru. Es stāvēju un gaidīju naža dūrienu. Zeki stāvēja man aiz muguras, jutu viņu elpas. Nemēģināju lūgties. Kas būs, tas būs. Valdīja baigs klusums.

Mazās saimniecības bija vislabākās: tur vienmēr varēja dabūt krūzi tējas un papļāpāšanu ar “vecajiem puišiem”, kuri izjautrinājās, smejoties paši par sevi. Tie bija tādi smiekli – piedodiet par iztēles lidojumu –, kurus varēja dzirdēt gudzinām lejup pa laika trepju spraišļiem. Tiem bija gan ritms, gan vietējie gramatikas likumi (“He do do that dut he?”), ko radījusi tauta, kas nav izkustējusies no sava zemes gabala kā kuģis bezvēja laikā.

Cits cilvēks, izgājis tādu elli, nebūtu vairāk nekad dzīvē sitis otru cilvēku. Bet tādi nederēja paaugstināšanai. Derēja tikai tādi, kas paši kļuva nikni kā suņi. Žurku iznīcinātāju audzināšana bija devusi savus rezultātus. Pietiek nodauzīt, pazemot cilvēku savus sešus mēnešus, lai pēc tam, to nedaudz izceļot, iegūtu uzticīgu sišanas sistēmas turpinātāju.

Es būtu viņu ļoti mīlējis, ja vien nebūtu tās nevajadzīgās nežēlības. Es nebiju dumjš un visu jau sapratu tāpat – kur es biju kļūdījies un ko izdarījis nepareizi. Visumā es biju prātīgs un paklausīgs zēns.

Kečvaijo nekad neaizmirsa, kādā veidā bija kāpis tronī viņa tēvs Mpande: gāžot no troņa un nogalinot savu pusbrāli Dingani. Un pats Dingane pirms tam bija ieguvis varu tieši tāpat: nogalinot viņu abu kopīgo pusbrāli, dižo un briesmīgo Šaku. To Kečvaijo vienmēr paturēja prātā. Tautu var turēt paklausībā, taču, lai tauta pakļautos, tai ir vajadzīgas skaidras atbildes. Un atbilde šobrīd bija skaidra: ļauns burvis, umthakathi.

Pirms nedēļas biju mēģinājis paskaidrot tēvocim Hendrikam un citiem fermas iemītniekiem, kādēļ es – latvietis no Rīgas, cilvēks no pretējās puslodes – biju pēkšņi tā iemīlējis Dienvidāfriku un it īpaši afrikāneru kultūru. Taču noformulēt to precīzos vārdos bija visai grūti – tikpat grūti, cik racionāli pamatot, piemēram, kādēļ esmu iemīlējis tieši šo meiteni un nevis kādu citu.

Negaidīti grūts izrādījās karoga jautājums. Nevienam mājās nebija ne šūšanas, ne krāsošanas darbnīcas. Rajona centra apģērbu veikaliņā nepārdeva līdzīgu drēbi, neko īpašu pasūtīt nebija iespējams un, ja es to mēģinātu, par to rajonā centrā zinātu visi. Sapratu, ka būs jāiztiek ar purpursarkano padomju karogu. Pie tā arī palikām.

Aiznesu āpsi līdz upei un uzliku viņa sastingušo ķermeni uz plosta. Pārcēlāmies uz Salu, un tur es apglabāju viņu kādā krūmu malā. Aizbērdams bedri, domāju, cik neglīti esmu izrīkojies un svēti nosolījos nekad vairāk neaiztikt nevienu dzīvnieku. Aizkustinājumā gribēju pat atdot militāro godu, bet tad atcerējos, ka to nedara bez cepures.

Sieviete bēg – tāds kauns! Kontrolieris ar palīdzi skrien viņai nopakaļ. Vagons atdzīvojas. Kāds izvelk fotoaparātu. Cits grābj tvarstītāju aiz formas šineļa stērbeles. Dūšīgs vīrs ar zīmuli un papīru cenšas noskaidrot kontroliera uzvārdu. Viss velti. Sieviete noķerta.

Atskan komanda “Apkaklītes!”. Es padevīgi atpogāju āķīti un izplešu savu apkakli. Pienāk Mogiļenko. “Ā, tā jau domāju! Latvijas nacionālais varonis ir netīrelis”, viņš ņirdzot saka.

Visbeidzot nonāku pēdējā no muzeja galerijas istabām, pie vitrīnas, kurā apskatei izlikta… Mocarta matu šķipsna. Mana sirds viegli iedrebas. Atceros, ka turpat no šīs muzeja telpas zvanīju Sandrai Amerikai uz Rīgu un stāstīju par savu dīvaino pieredzi Prāgā, par šīm neizskaidrojamajām sakritībām, kas mani aizveda pie Mocarta matu šķipsnas. Kā kas tāds vispār iespējams? Bet ir!

Tētis nomira 2020. gada 26. oktobrī. Viņam bija deviņdesmit divi gadi. Viņš nebija runīgs. Izrādījās, ka astoņdesmit gadu vecumā viņš sācis rakstīt dzejas un nevienam tās nerādīt.