Šīs feministes savos izteikumos ir vēl radikālākas par vairumu kristiešu, jo viņas vēlas pilnīgu abortu aizliegumu bez izņēmumiem. Viņas lieto ļoti interesantu argumentāciju, kā šāds aizliegums varētu uzlabot, nevis pasliktināt sieviešu stāvokli. Kamēr vien aborts būs pieņemams, sabiedrība nekad neķersies pie patiesajiem dzimumu nevienlīdzības cēloņiem.

Zeme ir Dieva dāvana savai izredzētajai tautai. Tiesības apdzīvot doto zemi ir atkarīgas nevis no karaspēka un bruņošanās, kā sākumā likās, bet no kalpošanas Dievam “garā un patiesībā”. Tiesības apdzīvot zemi ir tā atspere, kas Vecās derības zemes naratīvu dzen uz priekšu. Kam pieder šīs tiesības? V. Brugemans nekļūdās, rakstīdams, ka zemes jautājums ir bibliskās teoloģijas centrālā tēma.

Vārdi nogalina. It īpaši melu vārdi. 8. bauslis nav izšķīdināms relatīvismā, tas ir viennozīmīgs un nepārprotams: “Tev nebūs nepatiesu liecību dot pret savu tuvāku.” Starptautiskās ierēdniecības veltīgie solījumi un dažādu žurnālistu sistemātiskie meli ir iespējami tikai tādā sociālajā klimatā, kur pret vārdiem attiecas ļoti vieglprātīgi un bezatbildīgi; kur par nekrietnu apiešanos ar vārdiem vairs neprasa taisnīgu norēķinu.

Nekas tik ļoti netraucē panākt vienošanos, kā mazo padošanos ķēde. Mūs no visām pusēm mulsina politiķi, kuri atbalsta sekulāro izglītību, bet uzskata, ka strādāt tās labā ir bezcerīgi; kuri vēlas dažu lietu pilnīgu aizliegumu, bet ir pārliecināti, ka to nevajadzētu pieprasīt; kuri nožēlo obligāto izglītību, bet rezignēti turpina to atbalstīt; vai kuri vēlas zemniekiem īpašumtiesības un tāpēc balso par kaut ko citu. Tas ir šis apstulbinātais un tizlais oportūnisms, kas traucē pilnīgi visam.

Attieksme pret zemi un tās traktējums ir pamats visām pārmaiņām uzskatos un sabiedriskajos institūtos. Vēl vairāk, tas ir pamatā arī personības izpratnei. Attieksme pret zemi bija tas klupšanas akmens, pret kuru Vecās derības praviešu skatījumā krita birokratizētā izraēļu monarhija.

No tā, ka tiesneši vai kādi jaunā laikmeta vēsmu nesēji ņem un pārdefinē visai sabiedrībai nozīmīgu jēdzienu tā, lai tas iekļautu parādības un sociālās realitātes daļas, kuras senāk tur neietilpa, pats koncepts un normatīvā realitāte, ko tas atspoguļo, neizzūd. Tas tikai meklē sev jaunu nosaukumu.

Pilsoņu labumam, jo īpaši labumam, kas ir pirmējs pilsoniskās sabiedrības pastāvēšanai, ir tiesības uz pašsaglabāšanos pilsoniskās sabiedrības ietvaros. Nacionalitāte ir pilsoņu labums, kas ir pirmējs pilsoniskās sabiedrības pastāvēšanai.

Par to, ka zemes pārvaldības tiesības faktiski ir arī cilvēka tiesības šī vārda plašākajā nozīmē, liecina politiskās kustības Indijā, Dienvidāfrikā, Brazīlijā, Meksikā un Dienvidaustrumāzijā. Tās skar gan individuālās īpašumtiesības, gan arī plašākus sociālā taisnīguma un kultūras jautājumus. Tas ir viens no cēloņiem plašākai migrācijai, kas rada daudzmiljonu cilvēku masu bez vēstures apziņas, bez savas zemes un bez dzimtenes. Šī procesa iesākums ir redzams arī Vecajā derībā.

Administratīvā darba jomā problēma ar sankcijām par nolaidību parādās citādā, bet ne mazāk nopietnā veidā. Ir trāpīgi teikts, ka konkurences ekonomikā pēdējais līdzeklis ir tiesu izpildītājs, turpretī plānveida ekonomikas galējā sankcija ir karātavas.

Pirms vairākiem gadiem neirozinātnieks Čaks Roselli no Oregonas Veselības un zinātnes universitātes pētīja aunus, kuri deva priekšroku sava dzimuma sugasbrāļiem. Viņa pētījuma rezultātu publicēšana izraisīja bažas (tās izprovocēja dzīvnieku tiesību aizstāvji, mēģinot iesaistīt savā kampaņā geju aktīvistus), ka tos varēs izmantot kā pamatu eigēniskiem centieniem izskaust homoseksualitāti. Roselli darba devējs saņēma desmitiem tūkstošus sūdzību ar prasību atlaist zinātnieku; sabiedrībā pazīstami geji un lesbietes, to vidū tenisa zvaigzne Martina Navratilova, vērsās pret Roselli un viņa darba devēju masu medijos. Pētniekam, protams, nebija šādu tālejošu nodomu, bet, ja cilvēki tā reaģē uz aunu homoseksualitātes pētījumu, kāda būtu reakcija uz geju gēna atklāšanu cilvēku DNS?

Ja jau ir tā, ka pirmās kopības pastāv no dabas, arī ikviena valsts pastāv no dabas. Valsts ir šo kopību mērķis, jo [katras lietas] iedaba ir tās mērķis. To, kas katrs ir, kad tā attīstība ir pilnīgojusies, mēs arī saucam par tā iedabu – vienalga, cilvēka, zirga vai saimes. Turklāt tas, kā dēļ [katra lieta] pastāv, proti, tās mērķis, ir arī tās lielākais labums; un pašpietiekamība ir gan mērķis, gan arī lielākais labums. No teiktā ir skaidrs, ka valsts pieder pie dabiski pastāvošā un cilvēks no dabas ir valstiska būtne.

Tieši šīs ir liberālisma lielās derības: viena nevienlīdzīga un netaisnīga sistēma tiek aizstāta ar citu nevienlīdzīgu sistēmu. To panāk nevis ar apspiešanu un vardarbību, bet gan ar sabiedrības piekrišanu, kas balstīta nerimstošā materiālās labklājības palielināšanā un teorētiskā iespējā kļūt par augstākas šķiras locekli.

Tā kā grūtniecības pārtraukšanā nenovēršami iet bojā auglis, kas nav ne sievietes, ne vīrieša ķermeņa daļa, bet ir dzīvs, pie cilvēku sugas un attiecīgi pie sabiedrības piederošs īpatnis agrīnā attīstības stadijā, aborta procedūra, visdrīzāk, nepieder pie indivīdu vai ģimeņu privātās sfēras. Līdz ar to šis jautājums ir kopienas – demokrātiskā vairākuma vai tiesu varas rokās.

Spriedums lietā Roe v. Wade bija ārkārtīgi revolucionārs un radikāls akts, kas nebūt neatspoguļoja visām ASV pavalstīm kopīgu tendenci vai pavalstu vairākuma nostāju. Šā sprieduma pasludināšanas brīdī trīsdesmit pavalstīs no piecdesmit (tātad absolūtajā vairākumā) aborts bija aizliegts jebkurā grūtniecības stadijā, bet apmēram trešdaļā pavalstu iepriekšējos gados bija notikusi likumu liberalizācija lielākas aborta pieļaujamības virzienā. AT spriedums visas šīs tendences un atšķirības ar vienu vēzienu “aizslaucīja atkritumos” un uzspieda visai amerikāņu nācijai ārkārtīgi radikālu proabortu režīmu, kas joprojām ir viens no radikālākajiem visas pasaules mērogā.

2022. gada 24. jūnijā ASV Augstākā tiesa pasludināja ilgi gaidīto spriedumu lietā Dobbs v. Jackson Women’s Health Organization jeb, vienkāršoti sakot, kārtējā “abortu lietā”. Saskaņā ar šo spriedumu, ASV federālā Konstitūcija negarantē nekādas “tiesības uz abortu”; šis jautājums līdz ar to ir izlemjams atsevišķu pavalstu jeb štatu līmenī.

Saimnieku ikdienas darba piederumi Jāņu laikā dievišķā spēka iespaidā pārvēršas. Tas tiek izteikts ar parasti Dievam resp. numinozai pasaulei piederīgiem epitetiem. Jāņa mātes svārki ir no zelta, viņai ir zelta kronis ar sudraba lapām vai vispār zelta rota, kas spīd un viz, zelta kurpes, kaut arī tās atrodas zemnieku mājas pagultē. Saimniekam – Jāņa tēvam – ir zelta josta, zelta gredzens, spīdoša cepure, zelta pīpe.

Cik tālu parlaments ļaus tiesai darboties tā ekskluzīvajā teritorijā un pieļaus, ka tiesa pieņem pēc būtības politiskus lēmumus? Tiesu vara ir labāk intelektuāli organizēta, hierarhiska un spēcīgāka par kārtējo parlamenta sasaukumu. Ja tiesā juristi strādā gadu desmitiem, slīpēdami savas prasmes, tad ar Saeimu ir citādi. Visu nosaka attiecīgās Saeimas tā brīža politiskais “salikums”, sabiedriskā aktualitāte un programmatiskie uzstādījumi (ja tādi vispār ir!). Savukārt tiesu tās intelektuālais pārākums un šis cikliskais “haoss” mudina “iekāpt likumdevēja kurpēs”. Spiediens kardināli mainīt izpratni par ģimeni ir šādas aktivitātes piemērs.

Aizvien biežāk filozofiskie jēdzieni un koncepcijas, kuri attaisno konkrētu mākslas tendenču popularitāti jeb haipu, tiek lietoti šarma pēc, nezinot vai neņemot vērā to jēgu, rašanās kontekstu un attiecības ar Rietumu filozofisko tradīciju. Tomēr teorētiski sarežģītā un filozofiski sofisticētā laikmetīgās mākslas valoda ir vienkārši atkodējama, ja to apskata informētās attiecībās ar Rietumu filozofijas un reliģijas tradīciju un it sevišķi ar 20. gadsimta politisko kontekstu.

Runā, ka vandālisms jau ir piespriedis nāvessodu mūsu vecajai un nerestaurējamajai Senžermēlokseruā baznīcai. Vandālismam ir pašam savi mērķi. Tas grib cauri visai Parīzei izdzīt garu, garu, garu ielu. Ielu, kas ir vesela ljē garumā! Kādus brīnišķīgus postījumus, to darot, tam būs iespēja veikt!