Klasiskā ticības izpratne balstās filozofiskajā reālismā. Tas postulē, ka eksistē izzinošs subjekts un ka eksistē no viņa atšķirīga, objektīvi pastāvoša un izzināma realitāte, tai skaitā arī garīga, “neredzama” realitāte. Izejot no redzamā un jutekliski uztveramā, prāts var spriest par neredzamu, tikai ar prātu tveramu realitāti: lietu būtību, dvēseli, Dievu.
kristietība
Cilvēka sirdsapziņas spriedumu uzdevums ir parādīt brīvajai gribai rīcību, kura būtu atbilstīga objektīvi labajam, lai brīvā griba varētu to attiecīgi izvēlēties un mobilizēt citas dvēseles spējas šīs rīcības īstenošanai. Viena no klasiskākajām patiesības definīcijām: “Veritas est adequatio rei et intellectus” (“Patiesība ir atbilstība starp intelektu un lietu”) paliek spēkā arī morāles jomā: pareizs sirdsapziņas spriedums ir tas, kurš ir atbilstīgs objektīvām morāles normām.
Cilvēks ir tikai niedrīte, pats vājākais dabas elements, bet viņš ir domājoša niedrīte. Nemaz nav nepieciešams visam Visumam sakopot spēkus, lai viņu salauztu. Pietiek ar vienu tvaika plūsmu, ar vienu ūdens pilienu, lai viņu nogalinātu. Bet, pat ja Visums viņu satriektu, cilvēks tik un tā būtu cēlāks par to, kas viņu nogalina; jo viņš zina, ka mirst.
Logoss ir jēdzīgs – tas darbojas saskaņā ar sevi un izplata ap sevi jēgu, tādējādi piešķirdams esamībai mērķi. Ja zūd jēga, zūd arī mērķis – un vārds kļūst par tukšu skaņu.
Latvijas kristiešu kopienu reliģiskā dzīve ir bagāta un daudzveidīga, ietverot gan vēsturisko tradīciju kopšanu, gan pretošanos mūsdienu sekulārās sabiedrības normām. Šajā rakstā apkopoti gan pozitīvie, gan negatīvie notikumi Latvijas kristiešu kopienu dzīvē pagājušajā gadā.
Agnese Irbe un Krišjānis Lācis sarunājas ar Ventu Zvaigzni par brāļu Reiņa un Matīsa Kaudzīšu 1879. g. romānu “Mērnieku laiki” – pirmo mākslinieciski augstvērtīgi nostrādāto latviešu lielapjoma romānu.
Mūsdienu liberālisma atklātais Jēzus dzīves mērķis nav reālā Jēzus dzīves mērķis, bet tikai atspoguļo tos Jēzus mācības elementus – izolētus un nepareizi interpretētus –, kas sakrīt ar mūsdienu programmu. Tātad nevis Jēzus ir īstā autoritāte, bet gan modernais princips, pēc kura ir veikta atlase dokumentētajā Jēzus mācībā. Daži izolēti ētiskie principi no Kalna sprediķa tiek pieņemti nevis tāpēc, ka tie ir Jēzus mācība, bet gan tāpēc, ka tie saskan ar modernajām idejām.
Iedams cauri tuksnesim, Kristofers ieraudzīja lielu pulku karavīru, no kuriem viens bija mežonīgs un baismīgs. Viņš piegāja pie šī karavīra, un tas viņam jautāja, kurp ejot. Kristofers atbildēja: “Es meklēju kungu velnu, lai tam pieteiktos par kalpu.” Karavīrs sacīja: “Es esmu tas, ko tu meklē.”
Krišjānis Lācis un Agnese Irbe sarunājas ar baznīcas vēsturnieku Uģi Sildegu par Baltijas vācu luterāņu mācītāja Johana Ernsta Glika dzīvi, darbību un devumu latviešu tautai, pieminot Glika jubilejas 360. gadu.
Ko īsti nozīmē Akvīnas Toma ideja, ka cilvēkam ir tikai viens mērķis un ka šis mērķis ir pārdabisks? Vai tas nozīmē, ka ilgas pēc pārdabiskās Dieva vīzijas cilvēkā ir aktuālas jau no paša iesākuma vai arī tās pastāv cilvēciskajā dabā tikai kā potenciāls un šī potenciāla aktualizācijai ir kādi priekšnoteikumi?
Agnese Irbe un Krišjānis Lācis iztaujā Latvijas Evaņģēliski Luteriskās Baznīcas (LELB) ilggadēju arhibīskapu Jāni Vanagu.
Cik skaistas ir tavas Mīlestības, mana Māsa, mīļa Brūte, cik labakas ir tavas Mīlestības nekā Vīns, un tavas Eļjes Smarša nekā visas Kvēpja-Zāles.
Liberālā ideoloģija jau sen vairs nav atvērta (ja tāda vispār ir bijusi) un atrodas dogmatizācijas stadijā. Jo lielāki ir tās iekarojumi, jo mazāk uzvarētāji ir gatavi izrādīt iecietību pretiniekiem. Kristiešiem, kas rāda pazemīgas sejas un paziņo, ka ir gatavi meklēt kopīgu pamatu cīņā par labāku pasauli, nav izredžu izdzīvot – lai cik daudz viņi sevi noliegtu.
Runājot par sengrieķu Olimpa dievībām, parasti piemin, ka tās bija ļoti antropomorfiskas. Daudzas savas īpašības cilvēki piedēvēja dievībām, tikai daudz pilnīgākā mērā. Šos dievus veidoja pēc cilvēka tēla un līdzības. Tādā veidā attiecīgās sabiedrības ieguva ļoti spēcīgus, gudrus un reizē greizsirdīgus un izvirtušus dievus.
Tradicionālā latīņu Mise ar saviem žestiem, kustībām, dziedājumiem, vīraku un orientāciju pret Dievu tabernākulā ļoti labi atgādina jaunajai Misei, ja tā var teikt, ka liturģija ir darbs Dievam – tā ir Dieva tautas kalpošana Dievam.
Aizliegts ir viss, kas domās, vārdos vai darbos lauž, pārkāpj vai apgāna laulības dievišķo kārtību – gan laulībā, gan ārpus tās (piemēram, pirmslaulību attiecības, kopdzīve laulībai līdzīgās savienībās). Ievēro: Dievam tīk dzimumattiecības, bet Viņš nevēlas, lai tās būtu pretrunā ar Viņa iedibināto kārtību, tādēļ Viņš tās pieļauj tikai laulībā
Šie ļaudis nešķita sveši vai no senas pagātnes; tie bija cilvēki no manas paaudzes. Tā kā viņi bija kaili, viņus neierobežoja attiecīgais laikmets ar pārejošām apģērba modes tendencēm. Tieši pretēji, viņu mati un sejas pilnībā atbilda mana laikmeta stilam. Viņi bija – es un man pazīstamie cilvēki.
Uz vāka izmantotās baznīcu interjera detaļas izaug no tumsas, it kā tās negaidīti tiktu izceltas no aizmirstības. Aizmugurējais vāks, kuru rotā apzeltītie Valdnieka vārti ikonostasā no Ludzas Vissvētās Dievmātes Aizmigšanas pareizticīgo baznīcas, uzrāda pavisam citādu, daudz krāšņāku realitāti, kāda varētu atvērties lasītājam pēc visa uzzinātā.
Lūk, mana balss, drūms un melīgs troksnis.
Tevi, Dievs, kas visā sniedz mierinājumu un mūsos neatrodi neko, ko pats nebūtu devis, es piesaucu