Agnese Irbe sarunājas ar organizācijas “Asociācija Ģimene” valdes locekļiem sociālo darbinieci Elīnu Kārklu un juristu Kasparu Herbstu par biedrības pirmsākumiem pirms 14 gadiem, idejisko platformu ar četriem neatdalāmiem jēdzieniem, sociālo liberālismu kā sistēmu, kas nedarbojas ne tikai teorijā, bet arī praksē, pozīciju un opozīciju, tiesvedību ar Sabiedrības Integrācijas fondu un ģimenes jēdziena šībrīža apdraudējumu.
Latvija
Uzvara vai zaudējums Ukrainā gan tik ātri neizglābs ielaisto un grūti dziedināmo Rietumu morāles krīzi. Šajās dienās runā par paātrinātu Ukrainas iestāšanās procedūru Eiropas Savienībā. Mēs nevaram zināt, kāda būs Eiropas Savienība pēc 10 gadiem, bet šobrīd ir zināms, ka Eiropas judikatūra ir viens no galvenajiem demokrātiju un nacionālo suverenitāti graujošajiem cēloņiem Rietumu pasaulē.
Pēc kāda laika viņa aizbrauca uz Izraēlu. Tas bija pašā “perestroikas” sākumā. Es jau biju laukos, strādāju jaunā darbā, sāku jaunu dzīvi. Viss kapitāls bija viens lietusmētelis un hūte. Bet jutos brīvs. Kādu nakti redzēju spilgtu sapni. Es stāvu Šeremetjevas lidostā. Uz iekāpšanu ved garš koridors. Durvīs, kas ved uz šo koridoru, stāv Sofija.
Vēsturiskā taisnīguma atjaunošana, pārvietojot atpakaļ dokumentus un grāmatas uz to rašanās vietām, radītu neiedomājamas jukas un nelietderīgu birokrātisku rosību starp valstīm un to iekšienē. Stingri ņemot, liela daļa izcilu vēsturisko bibliotēku radušās, likvidējot iestādes vai organizācijas vai varmācīgi atņemot grāmatas citiem. Tā notika arī pie mums. Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas kodols veidojās no reformācijas laikā sagrauto katoļu klosteru grāmatu krājumiem, savukārt LNB integrēja pamestās vācbaltiešu organizāciju un privātpersonu bibliotēkas.
Lai kā mēs dažkārt to gribētu, cilvēciskās eksistences traģēdijas nespēj un nedrīkst risināt valsts. Mēs esam pieauguši un pilngadīgi – un, pat ja mēs savā garā neesam, mums jābūt. Nav citas izvēles. Valsts nav mūsu mamma, un mēs neesam tās mazie bērni.
Pēc vācu iebrukuma Pēteris iekārtojās darbā uz dzelzceļa un iesaukums viņu neskāra. Bet Vladislavu 1943. gada vasarā paaicināja uz pagastmāju un piedāvāja “brīvprātīgi pieteikties cīņai pret žīdisko boļševismu lielā vācu vadoņa Adolf Hitler vadībā”. Dižā vadoņa vārdu nedrīkstēja locīt kaut kādā tur bauru mēlē, un tā arī bija jāsaka “dižais vadonis Adolf Hitler”.
Bioloģisko vecāku un bērnu savstarpējā saistība balstās unikālās īpašībās. Bioloģiskie vecāki (caur viņu saplūdušajām gametām) ir cēloņsakarīgi piesaistīti bērniem – viņi ir bērnu eksistences un identitātes bioloģiskais cēlonis. Vecāku un bērnu attiecības ir tādas, kurās personas viena ar otru ir saistītas unikāli personīgā veidā.
Saujiņai bruņinieku un mūku nebija un nevarēja būt koloniālisma jēgpamata, proti, metropoles, uz kuru vest salaupīto. Tādas nebija arī vēlāko gadsimtu mācītājiem, kuri izveidoja latviešu rakstu valodu, un visam tam Latvijas iedzīvotāju kopumam, kurš ar laiku sevi apzinājās kā vācbaltiešus.
Dažs slavēja mūsu Avīzes, dažs atkal turēja par nevajadzīgu nelietību; viens gribēja lai tā rakstām, otrs atkal citādi, tā ka mēs nezinādami kuram būs klausīt un par prātu darīt, savu lietu augstam Debesu Tēvam un saviem mīļiem lasītājiem gribam pavēlēt un savu ceļu staigāt, kā paši zinām un protam, prātā turēdami ko vienā labā grāmatiņā esam lasījuši.
Debatēs ar starpsaucienu “Kur tad latgalieši “minoritātes”?!” izcēlās latviešu dzejnieks, žurnālists un literatūras klasiķis Kārlis Skalbe, kurš pēc brīža jau no Satversmes sapulces tribīnes pie latgaliešiem vērsās ar tiešu aicinājumu “neapgrūtināt mūs ar tādām blēņām”.
Domājot par Gunāra Astras likteņa atbalsi šodien, atceros, kādas izjūtas pārņēma mūs, tā sauktos neformāļus, kad Atmodas izskaņā arvien uzstājīgāk tika spriests, kādās politiskās partijās pārveidosies Vides aizsardzības klubs, Neformālā tautas fronte un Nacionālās neatkarības kustība. Toreiz šķita, ka tiek piedāvāts kaut kas zaimojošs, pēc būtības pretējs Atmodas garam.
Par kritēriju ņemot Jura Rubeņa filozofisko izteiksmes stilu, var droši sacīt, ka jau ļoti agri viņš piesaistīja daudz plašāku lasītāju un klausītāju loku, nekā parasti izdodas luterāņu (vai kādas citas kristīgās konfesijas) garīdzniekiem. Viņa alūzijas uz teātri Vai migla klīdīs? noteikti bija tuvas un saprotamas okupācijas laika teātra mīļotājiem. Viņa psiholoģiskais saturs grāmatā Viņa un viņš noteikti piesaistīja šīs literatūras cienītājus, kas, šķiet, pārsvarā ir sieviešu kārtas.
Par patiesības iespaidu Padomju Savienībā Astra sacīja: “Jāņtārpiņi dod nojēgu, ka tumsā ir gaisma. Ja ir tumsa un nav nekādas gaismas, tad arī nav nojēgas par to. Tāpat ir ar disidentiem.[12] Disidenti ir tāpēc, lai radītu nojēgu, ka nav viss tā, kā mums saka, nav vienīgais tā sauktais padomju tautas viedoklis.”
Vislabāk to, kādas faktiskās iespējas ir tautai Satversmes un vispārējā likumdošanā, parāda bilance, kas skarbi un lakoniski norāda uz radušos tālākas attīstības strupceļu. Tauta (0) : Saeima (15), jo neviena no Satversmes normām nav pieņemta tautas nobalsošanas ceļā. Tās visas ir grozītas Saeimā 76. panta kārtībā.
Dienu pēc dienas es vienmēr dzirdu un lasu dārgo tautiešu un godājamo valstsvīru spriešanu par visvisādām reformām pārvaldīšanā, tiesā, Baznīcā, skolā, satiksmē, saimniecībā, ģimenē un tā tālāk bez gala. Viss tas ir svarīgs un vajadzīgs. Bet viss tas ir ārējs. Galvenā tik un tā ir un paliek personības reforma. Bez šās reformas visi citi reformu pasākumi ir mazvērtīgi. Ievadiet Padomijā slavenās varones Anglijas iekārtas, Padomija tomēr netaps par Angliju, jo viņai nav angļiem līdzīgu pilsoņu.
Es nepiedzimu vispirms kā abstrakta cilvēciska būtne, kura vēlāk socializējoties ir ieguvusi savu nacionālo identitāti. Ar pašu savas piedzimšanas faktu, brīdi un vietu es jau esmu vai nu latvietis, vai lietuvietis, vai igaunis. Te mani senči ir dzīvojuši un apglabāti, te arī mani pašu (es ceru) apglabās. Pastarā dienā Kristus mani augšāmcels no Latvijas zemes.
Ieviešot jaunas ministrijas, lai it kā atbildētu “modernā laika izaicinājumiem”, vienmēr vispirms jāuzdod sev jautājums: kā nākas, ka valsts kontrolē un pārrauga tik daudz, un tomēr tā ir tik bezspēcīga, ka allaž ir vajadzīgas jaunas ministrijas un jauni specializēti ierēdņi?
Ļoti negribētos, lai Valodas diena klusi ierindotos kaut kur starp Policijas, Medicīnas darbinieku, Robežsargu, Viņa Svētības pāvesta Franciska pastorālās vizītes, Sieviešu, Tēva, Zinību, Jūras un daudzām citām “kalendārā likuma” dienām. Valodas dienai vajadzētu kļūt par dinamisku pārdomu dienu, kurā dažādu nozaru zinātnieki, jo īpaši valodnieki, valsts ierēdņi, diasporas pārstāvji un arī Latvijas mazākumtautību pārstāvji atklātās debatēs veidotu pozitīvu attieksmi pret latviešu valodu.
Ziemassvētkos ķoniņi devās medīt savā svētā mežā, kur visu gadu nemedī, ne arī ko cērt. Samedītās stirnas, briežus un zaķus viņi nodīrāja, izcepa, salika uz gara galda un apsprauda ar vaska svecēm, lai mielotu savu vecāku, vecvecāku, bērnu un radinieku dvēseles, pēc tam arī paši ēzdami, dzerdami un mūs aicinādami piedalīties. Vēlāk atnesa tukšu alus mucu, uz kuras sita ar divām nūjām. Vīri, sievas un bērni dejoja visu nakti ap galdu.
Savā mācību pieredzē vismaz divas reizes esmu bijusi lekcijās, kur telpā atrodas suņi. Taču ieteikums liegt atrašanos augstskolās no 11. oktobra ir izdots par cilvēkiem.