Paradoksāli, bet A. Terpilovska veidotais bronzas milzis Kronvalda parkā visvairāk kaitē pašam Upītim – latviešu vārda mākslas meistaram, kura kreisi savrupā, allaž polemiski noskaņotā mūza pilnskanīgi spēja izpausties tikai paša nīstajos “buržuāziskās demokrātijas” apstākļos.

“Jau simtām reižu rādīts un pierādīts, kurp ved baudas izvirzīšana par galveno vērtību, un vēsture to jau ir daudzas reizes ar piemēriem parādījusi: atsevišķo cilvēku tā ved no cilvēcības atpakaļ pie dzīvnieciskuma, bet tautas pie sairšanas un pie pakļaušanas svaigākām tautām, kurām bauda vēl nav visaugstākais.”

Vērtējot Latvijas ekonomikas attīstību pēdējo 10 gadu laikā, jāatzīst, ka nodokļu politikas ziņā vērojama virzība no konservatīvas labējas ekonomikas centrisma virzienā, pakāpeniski iekļaujot nodokļu sistēmā arī dažādus kreisās ekonomikas elementus: piemēram, veicot vispārēju ienākuma un uzņēmuma nodokļu paaugstināšanu, ieviešot progresīvo nodokli, kapitāla pieauguma nodokli un palielinot sociālā nodokļa likmes pašnodarbinātajiem.

Mums nav sabiedriskas derības jeb līguma, ka būsim “iekļaujoši” kreiso partiju definētajā nozīmē. Iekļaušanu mēs neesam salīguši uzskatīt par svarīgu ne attiecībā uz svešiniekiem, ne savējiem, kas ir pārkāpuši mūsu normas un likumus. Mākslinieki un kultūras darbinieki ir daļa no Latvijas sabiedrības, bet sabiedrība kopumā nav devusi mandātu būt iekļaujošai.

Jau pirmajā Latvijas neatkarības posmā daudzi norādīja, ka dzimstības samazināšanās neizriet vienīgi no ekonomiskajām grūtībām. Piemēram, laikraksts Rīts secināja, ka dzimstības samazināšanās sākās jau 19. gadsimta beigās, kad notika latviešu vērtību pārorientācija uz labklājības un karjeras mērķiem.

Atzīmējot divu gadu jubileju, kopš dibināta biedrība “Peripatos”, kura izveidoja un uztur portālu Telos, par sākotnējām iecerēm, sasniegto un nākotnes plāniem sarunājas Raivis Bičevskis, Krišjānis Lācis un Agnese Irbe.

Tā kā luksusa preču industrija strādā uz šauru un elitāru sabiedrības slāni, tai ir jāstrādā arī uz šīs elites ideoloģiskajām sliecībām. Nicinājums pret neizglītoto ļaužu masu “konspirācijas teorijām”, “morālajām panikām”, “bailēm no pedofiliem” un grūtībām nošķirt priekšmetu funkciju no to estētiskajām kvalitātēm pieder pie šīs ideoloģijas.

Kā pirmie nelielajā laukumiņā iznāca baletdejotāji. Viņi mani maz iespaidoja. Es vairāk skatījos uz putekļaino, netīro grīdu, redzēju, kā viņus traucē ierobežotā telpa, un domāju, ka dabūs gan viņi mazgāt savas baltās kurpītes.

Bīskapa muižu kā lībiešu apdzīvotu vietu mēs sastopam jau ap 1210. gadu, un šai lībiešu sādžā uzceļ Doma baznīcu. Tomēr latvieši šo savu vecveco vietu nav atstājuši vēl 17. gs. Šī sīvā latviešu turēšanās pie viņu vecvecajām dzīves vietām dod mums iemeslu domāt, ka arī otrā vietā, kur Iekšrīgā dzīvo latvieši, tie dzīvo jau no seniem laikiem un arī tur ir dzīvojuši priekš vāciešu ienākšanas.

Kas gan bija pirmā dienā Latvijas valsts? Tikai vārds, elpa, kas sasilda gaisu. Tie, kas sapņoja par neatkarīgo Latviju, gan ticēja, ka šai elpā izplauks rozes. Bet papriekšu bija jāiztur grūti pārbaudījumi.

Būtiski arī atzīmēt, ka eitanizēšana garīgu un psihisku ciešanu dēļ pilnībā izmaina izpratni par to, kāds ir psihiatru un psihoterapeitu darbības mērķis. Visiem iespējamiem līdzekļiem atturēt depresīvos no pašdestrukcijas? Vai atturēt tikai līdz zināmai robežai?

Par ko tiek lietas asinis kara laukā? Par ekonomisko brīvību? Par vārda brīvību? Par eirointegrāciju? Svarīgākā brīvība ir būt tam, kas tu esi, realizējot savu iedabu un identitāti, – tā ir brīvība, kas pieejama ikvienam, kurš apzinās savas tautības vērtību. Tā ir arī brīvība, ko visvairāk ienīst gan Krievija, gan globālisma ideju rosinātāji.

Ņemot vērā “tiesību inflāciju” un pēdējā laikā pieaugošo tiesu aktīvismu kreisi progresīvā virzienā, man ir bažas, ka valsts un baznīcas Šķirtība var kļūt par nākamo Pandoras lādi. Šīs bažas stiprina arī apstāklis, ka mūsu valsts tiesas līdz šim par Šķirtību nav sniegušas itin nekādus skaidrojumus.

Šīs vēlēšanas providenciāli skaidri parādīja, kas notiek ar tādu pašpasludināti konservatīvu partiju, kura mēģina pilsoņiem notirgot oksimoronu vārdā “progresīvais konservatīvisms”, tā izpludinot jebkādu skaidru vārdu nozīmi un piesaisti objektīvai lietu kārtībai. Šādu partiju paši balsotāji aizsūta pa Lētas upi pretim aizmirstībai.