Sešos izmērāmos laika cēlienos Dievs bara, ‘rada’ no nekā jeb sevis matēriju, dzīvību un apziņu. Dievs ‘amar, ‘saka’ – nosprauž, formulē likumus, pēc kuriem radība attīstās pretī tai nospraustajam mērķim. Un Dievs asa, ‘veido’ – pavērš nepieciešamajā virzienā, piešķir papildus raksturojošās īpašības.

Kā rāda līdzšinējā vēsture, lai cik ļoti cilvēks necenstos, viņš nekad nebūs pilnīgi nevainojams ne mijiedarbībā ar apkārtējo pasauli, ne pagātnes interpretācijā. Šāda atklāsme, protams, ir kaitinoša, jo gribas ticēt tam, ka ne tikai esošo, bet arī pagājušo iespējams izlabot un uzrādīt ar vienu unikālu māksliniecisku vēzienu.

Atskan komanda “Apkaklītes!”. Es padevīgi atpogāju āķīti un izplešu savu apkakli. Pienāk Mogiļenko. “Ā, tā jau domāju! Latvijas nacionālais varonis ir netīrelis”, viņš ņirdzot saka.

“Mani satrauc, ka vairākas lielas, ilgstošas sociālās inženierijas programmas, kuras ir pretrunā ar realitāti, drīz vienlaicīgi saskarsies ar realitāti. Un šīs sociālās inženierijas programmas ir arī gādājušas par to, lai cilvēki, kuri saskarsies ar šīm milzīgajām problēmām, būtu vissliktāk sagatavotie cilvēki, kādi jebkad saskārušies ar problēmām.”

Mirsusnehums dzīvo kopā ar saviem vecākiem, līdz viņam ir izaugusi gara bārda. Taču viņš ļoti vēlas izzināt pasauli, jo īpaši – atrast zemi ar daudzām sievietēm. Apspriežoties ar saviem vecākiem, viņš no tēva saņem šādu padomu: “Dodies uz sabrukušā staļļa stūri un roc tur. Ko tu tur ņem, to ņem, ko neņem, to neņem.”

Ne visas pretējā dzimuma laulības rada bērnus, taču šī laulības struktūra nodrošina, ka katrs bērns piedzimst savu bioloģisko vecāku mājās. Izjaucot šo struktūru, tiek pārkāptas bērnu tiesības uz identitāti un attiecībām. Viendzimuma savienības strukturāli nošķir bērnu vai nu no bioloģiskā tēva, vai arī mātes.

Pēc kara pāri Alsungas ezera dumbrainajam augšgalam veda posmaina, veca, gara laipa, ko veidoja divas blakus uzliktas biezas koka plankas. To gali balstījās uz šķēršļiem, kas turējās pie dažādu garumu pāļiem. Dievs vien zina, kā tie dzīti. Laipa meta cilpas.

Baznīcas un zinātnes attiecības atklāj daudzslāņainu raksturu, kas pazīstams arī citās cilvēka darbības jomās. Tur redzams konflikts, kompromiss, sapratne, pārpratumi, piemērošanās, dialogs, atsvešināšanās, vienota mērķa rašana un katram sava ceļa iešana. No šīm sarežģītajām attiecībām izauga renesanses un agrīnā modernā laika zinātne.

Otrā Telos aplāde par runas brīvību, kurā Agnese Irbe grib dot vārdu visiem, bet ne visās vietās, Raivis Bičevskis uzsver dažādas brīvības un runas pretrunas, savukārt Krišjānis Lācis aicina izslēgt mikrofonu pelagiāņiem un donātistiem.

Citkārt vienkāršais, praktiski bez domāšanas paveicamais uzdevums šoreiz bija tālu pāri iespēju robežām. Vēl vienreiz, nu jau drīzāk, lai pārbaudītu nepielūdzamo, Zigis pamēģināja pacelt plecus, atbalstoties uz labās rokas elkoņa, – lai vēlreiz atskārstu, ka viņam vairs nemaz nav labā elkoņa. Ja gribētos būt ļoti godīgam un precīzam, tad varētu sacīt, ka nebija visas labās rokas.

“Bil!” sauca žurnālists klusinātā balsī, kuru tūlīt apslāpēja milzīgās, bet tukšās baznīcas apgarotā atbalss. “Vai varat mūs dzirdēt?” Bils varēja un dāsni veltīja savu laiku, lai iezīmētu radikālās izmaiņas, ar kurām cilvēcei nāksies sadurties nākamajos trīsdesmit gados. To klausoties, man pamazām atausa, ka vietai, kurā saka sprediķi, tiešām ir liela nozīme.

Sistēmu struktūras indivīdu gadījumā ir kā magnētiskais lauks tērauda kniepadatai. Indivīdi neko par sistēmu “nezina”, tomēr seko sistēmas iezīmētajiem maršrutiem. Svarīgākās norises sistēmā netiek vadītas un ir gandrīz teorētiski netveramas.

Visbeidzot nonāku pēdējā no muzeja galerijas istabām, pie vitrīnas, kurā apskatei izlikta… Mocarta matu šķipsna. Mana sirds viegli iedrebas. Atceros, ka turpat no šīs muzeja telpas zvanīju Sandrai Amerikai uz Rīgu un stāstīju par savu dīvaino pieredzi Prāgā, par šīm neizskaidrojamajām sakritībām, kas mani aizveda pie Mocarta matu šķipsnas. Kā kas tāds vispār iespējams? Bet ir!

Savā grāmatā Toms Vudss vienu pēc otras aplūko dažādas Rietumu pasaules dzīves jomas un struktūras, par kuru veidolu mums ir jāpateicas Katoļu baznīcai: universitātes, eksaktās un dabas zinātnes, māksla un arhitektūra, starptautiskās tiesības, ekonomikas un finanšu teorija, žēlsirdības un labdarības iestādes, tiesības un tieslietas un, visbeidzot, morāle un ētika.

Šī mēroga un ietekmes ziņā bezprecedenta kreisā aktīvisma idejiskie ciltsraksti ir ļoti raibi. Par daļēju teorētisko pamatu var uzskatīt sava veida 19./20. gadsimtu ideoloģiju zviedru galdu, kur apvienots postmoderns vērtību nihilisms, marksistisks vizionārisms, seksuālā emancipācija un reizē politkorekts puritānisms.