Tāpat kā teorētiskajās zinātnēs, piemēram, matemātikā, pastāv zināmi vispārēji principi jeb kopējas atziņas un pieņēmumi (kā, piemēram, tas, ka veselais ir lielāks par tā daļu), tā arī morāles jomā pastāv zināmi vispārēji principi un vispārpieņemti secinājumi, kas kalpo par mērauklu visiem cilvēku darbiem.
dabīgās tiesības
Kā lai atpazīst, kas ir taisnīgi? Vēstures gaitā tiesības ir gandrīz vienmēr bijušas reliģiski motivētas: pamatojoties ar atsauci uz dievību, tika lemts, kas cilvēku starpā ir taisnīgi. Pretēji citām lielajām reliģijām, kristietība nekad nav uzspiedusi valstij un sabiedrībai tiesības kā atklāsmi, t. i., tiesību normas, kas tieši balstītos uz dievišķo atklāsmi. Gluži otrādi, tā norādīja uz dabu un prātu kā īstajiem tiesību avotiem.
Atzīmējot divu gadu jubileju, kopš dibināta biedrība “Peripatos”, kura izveidoja un uztur portālu Telos, par sākotnējām iecerēm, sasniegto un nākotnes plāniem sarunājas Raivis Bičevskis, Krišjānis Lācis un Agnese Irbe.
Tā kā luksusa preču industrija strādā uz šauru un elitāru sabiedrības slāni, tai ir jāstrādā arī uz šīs elites ideoloģiskajām sliecībām. Nicinājums pret neizglītoto ļaužu masu “konspirācijas teorijām”, “morālajām panikām”, “bailēm no pedofiliem” un grūtībām nošķirt priekšmetu funkciju no to estētiskajām kvalitātēm pieder pie šīs ideoloģijas.
Lugā Sofokla spriedums šķiet skaidrs: priekšroka dodama nerakstītajiem likumiem un ir kļūdaini Antigonei liegt apglabāt radinieku, lai kāda arī nebūtu bijusi viņa rīcība dzīves laikā. Luga izskan arī kā brīdinājums varas pārstāvjiem – nenostājieties pret dieviem, par to būs dārgi jāmaksā.
Būtiski arī atzīmēt, ka eitanizēšana garīgu un psihisku ciešanu dēļ pilnībā izmaina izpratni par to, kāds ir psihiatru un psihoterapeitu darbības mērķis. Visiem iespējamiem līdzekļiem atturēt depresīvos no pašdestrukcijas? Vai atturēt tikai līdz zināmai robežai?
Tautas un juristu apziņā ir jābūt dziļi iesakņotai šai atziņai: Var būt likumi, kas ir tik netaisnīgi un sabiedrībai kaitīgi, ka tiem ir jāatņem ne tikai likuma spēks, bet pat likuma raksturs.
No tā, ka tiesneši vai kādi jaunā laikmeta vēsmu nesēji ņem un pārdefinē visai sabiedrībai nozīmīgu jēdzienu tā, lai tas iekļautu parādības un sociālās realitātes daļas, kuras senāk tur neietilpa, pats koncepts un normatīvā realitāte, ko tas atspoguļo, neizzūd. Tas tikai meklē sev jaunu nosaukumu.
Pilsoņu labumam, jo īpaši labumam, kas ir pirmējs pilsoniskās sabiedrības pastāvēšanai, ir tiesības uz pašsaglabāšanos pilsoniskās sabiedrības ietvaros. Nacionalitāte ir pilsoņu labums, kas ir pirmējs pilsoniskās sabiedrības pastāvēšanai.
Ja jau ir tā, ka pirmās kopības pastāv no dabas, arī ikviena valsts pastāv no dabas. Valsts ir šo kopību mērķis, jo [katras lietas] iedaba ir tās mērķis. To, kas katrs ir, kad tā attīstība ir pilnīgojusies, mēs arī saucam par tā iedabu – vienalga, cilvēka, zirga vai saimes. Turklāt tas, kā dēļ [katra lieta] pastāv, proti, tās mērķis, ir arī tās lielākais labums; un pašpietiekamība ir gan mērķis, gan arī lielākais labums. No teiktā ir skaidrs, ka valsts pieder pie dabiski pastāvošā un cilvēks no dabas ir valstiska būtne.
Viena no smagākajām realitātēm ir tāda, ka, lai gan es mīlu savu mammu un tēti, nepietiek ar to, ka pieņemu viņu izvēli un daru visu iespējamo, lai viņus mīlētu tajā dzīves posmā, kurā viņi tobrīd ir. Es bieži esmu izpelnījies nicinājumu par to, ka nepielāgojos un neslavēju savu vecāku jaunās seksuālās identitātes. Ar pieņemšanu nepietiek, man ir “jāpiekrīt”, pat jāpriecājas par to, ka mamma identificējas kā lesbiete, bet tētis – kā transseksuālis. Tas ir tāpat kā prasīt, lai es slavētu nazi, kurš mani ievainojis.
Tā kā valdošais pasaules uzskats Rietumu pasaulē bija balstīts kristietībā, pirms sekulāras ideoloģijas rašanās progresīvisms izpaudās kristietībai ārēji līdzīgās formās. Tas atzina Dievu, izmantoja kristīgus simbolus un retoriku, bet pēc savas būtības nesa sevī topošās sekulārisma ideoloģijas aizmetņus un bija kristietībai un dabīgā likuma atziņām naidīgs.
Ja likumdošanas priekšlikums par labu homoseksuālu savienību atzīšanai tiek pirmo reizi ierosināts likumdevēju kopsapulcē, katoļu likumdevējam ir morāls pienākums skaidri un publiski paust savu opozīciju un balsot pret to. Balsot par likumu, kas tik lielā mērā kaitē kopīgajam labumam, ir ārkārtīgi amorāli.
Mišels Villē pirmais pamanīja un skaidri noformulēja it kā acīmredzamo: modernās cilvēktiesības nebūt nav drošības, stabilitātes un savstarpējas saskaņas rīks. Gluži otrādi: “katra no tā saucamajām cilvēktiesībām ir citu cilvēktiesību noliegums.”
Dažu autoru centieni meklēt cilvēktiesību pirmsākumus Hamurapi likumos, Bībelē un citos senajos avotos ir aplami, jo cilvēktiesības ir tipiska jaunāko laiku parādība. Vēl līdz pavisam nesenam laikam Rietumu tautām pilnīgi pietika ar dabisko tiesību izpratni un ar saprātīgu juridisko domāšanu, lai ne tikai aizstāvētu cilvēku pamattiesības, bet arī šīs aizstāvības garantijas paplašinātu un pastiprinātu.
Modernā, pēc Otrā pasaules kara ieviestā cilvēktiesību koncepcija balstās uz ļoti vājiem vai pat aplamiem juridiskiem un filozofiskiem pamatiem. Un tās piemērošana noved pie katastrofiskām sekām: tiesiskās nedrošības, tiesību sistēmas ideoloģizācijas, valsts diktāta pastiprināšanās uz cilvēku personiskās brīvības rēķina, sabiedrības polarizācijas un atomizācijas.
Agnese Irbe sarunājas ar organizācijas “Asociācija Ģimene” valdes locekļiem sociālo darbinieci Elīnu Kārklu un juristu Kasparu Herbstu par biedrības pirmsākumiem pirms 14 gadiem, idejisko platformu ar četriem neatdalāmiem jēdzieniem, sociālo liberālismu kā sistēmu, kas nedarbojas ne tikai teorijā, bet arī praksē, pozīciju un opozīciju, tiesvedību ar Sabiedrības Integrācijas fondu un ģimenes jēdziena šībrīža apdraudējumu.
Pirmajā sarunā par tautsaimniecības jeb ekonomikas pamatiem Agnese Irbe un Krišjānis Lācis definē dažus kodola jēdzienus, skaidro, kāpēc tautsaimniecība ir humanitāra, nevis eksakta zinātne, apraksta privātīpašuma nojēgumu un pamatojumu dabīgo tiesību teorijā, uzsver saimnieciskās darbības pamata vienību – ģimeni jeb saimi un apskata apmaiņas darījumu pirmsmorālo būtību. Irbe uzsver darījumu objektīvo loģiku, bet Lācis satraucas par krāpšanos un uzcenojumiem.
Lai kā mēs dažkārt to gribētu, cilvēciskās eksistences traģēdijas nespēj un nedrīkst risināt valsts. Mēs esam pieauguši un pilngadīgi – un, pat ja mēs savā garā neesam, mums jābūt. Nav citas izvēles. Valsts nav mūsu mamma, un mēs neesam tās mazie bērni.
Daži saka, ka vājināta reliģiozitāte ir vēlama sociālā parādība – tauta kļūstot iecietīgāka un atvērtāka. Taču, ja atceramies amerikāņu “autohtono” filozofijas tradīciju, proti, pragmatismu, kas kāda apgalvojumu patiesumu izvērtē, uzdodot jautājumu “Vai tas strādā?” – tad pragmatiķim uzreiz būtu jāsecina, ka lielais fentanila nāvju skaits un jaunatnes bezcerības līmenis skaidri parāda, ka kaut kas valdošajās patiesībās īsti nestrādā.