Paradoksāli, bet A. Terpilovska veidotais bronzas milzis Kronvalda parkā visvairāk kaitē pašam Upītim – latviešu vārda mākslas meistaram, kura kreisi savrupā, allaž polemiski noskaņotā mūza pilnskanīgi spēja izpausties tikai paša nīstajos “buržuāziskās demokrātijas” apstākļos.

Ja persona, kas ir netīši apvainota, nevēlas pieņemt atvainošanos, tad viņa zaudē visas apvainotās personas privilēģijas un divkaujas nosacījumus izšķir sekundanti vai izloze.

Nekad es nebiju vairāk mīlējis mūsu veco zemi kā šajos pēdējos gados pirms Pirmā pasaules kara. Nekad es nebiju vairāk cerējis uz Eiropas apvienošanos. Nekad es nebiju vairāk ticējis tās nākotnei kā šajā laikā, kad mēs domājām, ka uzaust jauna rītausma.

Postideoloģiskajā Krievijā pēc 1991. gada ģeopolitisko pretrunu starp jūras civilizāciju ASV un kontinentālo civilizāciju Krieviju bija vieglāk pamatot nekā senāko pretrunu starp kapitālismu un sociālismu. Pēc eirāzistu domām, jūras civilizācijas ir tās, kas virza modernitāti, bet sauszemes varas pārstāv konservatīvismu.

Kad svešinieks pēkšņi parādās šajā mežonīgajā nekurienē, dvēsele burtiski alkst viņu iztaujāt: kas viņš ir, no kurienes nāk, cik tālu atrodas šī vieta, vai ceļš ir grūts, vai viņš ir makšķerējis vai nošāvis briedi un visu pārējo. Tas ir dabiski. Taču šai vēlmei nevajag sekot.

Bīskapa muižu kā lībiešu apdzīvotu vietu mēs sastopam jau ap 1210. gadu, un šai lībiešu sādžā uzceļ Doma baznīcu. Tomēr latvieši šo savu vecveco vietu nav atstājuši vēl 17. gs. Šī sīvā latviešu turēšanās pie viņu vecvecajām dzīves vietām dod mums iemeslu domāt, ka arī otrā vietā, kur Iekšrīgā dzīvo latvieši, tie dzīvo jau no seniem laikiem un arī tur ir dzīvojuši priekš vāciešu ienākšanas.

Kas gan bija pirmā dienā Latvijas valsts? Tikai vārds, elpa, kas sasilda gaisu. Tie, kas sapņoja par neatkarīgo Latviju, gan ticēja, ka šai elpā izplauks rozes. Bet papriekšu bija jāiztur grūti pārbaudījumi.

Būtiski arī atzīmēt, ka eitanizēšana garīgu un psihisku ciešanu dēļ pilnībā izmaina izpratni par to, kāds ir psihiatru un psihoterapeitu darbības mērķis. Visiem iespējamiem līdzekļiem atturēt depresīvos no pašdestrukcijas? Vai atturēt tikai līdz zināmai robežai?

“Prišļi latiši” (“atnāca latvieši”) – ar šo vārdkopu Toļiks apzīmēja Latvijas neatkarības atjaunošanas procesu. Izklausījās tā, it kā latvieši būtu pēkšņi no kaut kurienes izniruši – kā kaut kāda klejotāju orda no tālām un nezināmām Āzijas stepēm –, nelietīgi sagrābuši Latvijā varu un izmainījuši dzīvi līdz nepazīšanai. Konjaka glāzītes iespaidā jutos možs un enerģijas pilns, un nolēmu šoreiz pastrīdēties pretī.

Tā kā pēc Vatikāna II koncila bija mainījušies arī bīskapu atlases un iecelšanas kritēriji, pavisam atšķirīgas bija arī bīskapu attiecības ar saviem semināriem. Tagad pats svarīgākais jauno bīskapu iecelšanas kritērijs bija viņu “konciliārisms”, ko, protams, varēja saprast visai dažādi. Daudzviet Baznīcā ar “konciliārismu” saprata kritisku vai negatīvu attieksmi pret senāk pastāvošo tradīciju, kuras vietā tagad bija jānāk jaunām, radikāli atvērtām attiecībām ar pasauli. Kāds bīskaps, kurš iepriekš bija bijis semināra rektors, semināristiem bija noorganizējis pornogrāfisku filmu seansu – it kā ar nolūku viņus padarīt neuzņēmīgus pret uzvedību, kas nav savienojama ar ticību.

Vilciena “plackartes” nodalījumā pabāzu zem sola savu čemodānu ar dokumentiem. “Lai skatās, ja kādam vajag! Lai kaut nosper, man vienalga!” – nodomāju pie sevis. Nodalījuma kaimiņi arī brauca uz Rīgu. Tā bija kāda krievu ģimene. Māte, tēvs virsnieks un ne visai izteiksmīga jaunākā meita. Vilciens vēl nebija sakustējies, kad mazais galdiņš pie loga jau bija noklāts ar ēdieniem.

Slavofilisma idejas 19. gadsimtā nogāja zināmu attīstības ceļu. No reliģiskas filozofijas pirmo slavofilu darbos tās ir virzījušās uz ģeopolitisku domāšanu, pakāpeniski atsakoties no kristīgā satura. Lai gan slavofilu idejas pilnībā netika ieviestas dzīvē, tās atstāja nozīmīgu iespaidu uz krievu nacionālās pašapziņas attīstību. Slavofiliem bija viedoklis par to, kādai ir jābūt valsts uzbūvei. Viņi atbalstīja monarhiju, bet ne despotisku monarhiju. Caram jābūt uzticīgam pareizticībai. Ārpolitikā jāsadarbojas ar slāviem un zemēm, kur ir daudz pareizticīgo (piemēram, Grieķiju). Izglītībai jābūt balstītai nevis racionālismā, bet garīgumā.

Konstitucionālais likumdevējs, kurš Satversmē iekļāva valsts un baznīcas šķirtību Satversmes 99. panta otrā teikuma veidolā, pats to uztvēra kā “cerības normu”, t. i., juridiski nenoteiktu konstitucionālu jēdzienu, vispārīgu vadlīniju vai metaforu, kas neļaus valstij iejaukties reliģisko organizāciju lietās.

Tas ir naratīvs, kas visdrīzāk iederas FDD izstrādātajā refleksīvās kontroles paņēmienā, kad pretinieks (šajā gadījumā Latvija) izmanto tādu argumentāciju, kas nāk par labu ienaidniekam. Proti, pats sevi padara pasīvu un nespējīgu pretoties vai īstenot savus plānus. “Nevajag kaitināt Krieviju” – šo refrēnu esam dzirdējuši gadiem ilgi no daudzu politiķu, lēmumu pieņēmēju un sabiedrisko darbinieku mutēm.

Armijas nāk no tautas, tādēļ armijā var būt tikai tas, kas ir tautā. Kad miera laikā ģenerālštābiem bija jāievāc ziņas par kaimiņu armijām, tad šīs ziņas tika vāktas ne tikai par armiju, bet par visu tautu. Tautas dzīve pilnīgi rakstu­ro armijas kara darbību. Ja armijā ir izplatītas netikumības, tad tas pierāda, ka tautā morāle ir sadrupējusi – tādas tautas armija nekad nesasniegs spožas uzvaras.

Attieksme pret zemi un tās traktējums ir pamats visām pārmaiņām uzskatos un sabiedriskajos institūtos. Vēl vairāk, tas ir pamatā arī personības izpratnei. Attieksme pret zemi bija tas klupšanas akmens, pret kuru Vecās derības praviešu skatījumā krita birokratizētā izraēļu monarhija.

Pirms vairākiem gadiem neirozinātnieks Čaks Roselli no Oregonas Veselības un zinātnes universitātes pētīja aunus, kuri deva priekšroku sava dzimuma sugasbrāļiem. Viņa pētījuma rezultātu publicēšana izraisīja bažas (tās izprovocēja dzīvnieku tiesību aizstāvji, mēģinot iesaistīt savā kampaņā geju aktīvistus), ka tos varēs izmantot kā pamatu eigēniskiem centieniem izskaust homoseksualitāti. Roselli darba devējs saņēma desmitiem tūkstošus sūdzību ar prasību atlaist zinātnieku; sabiedrībā pazīstami geji un lesbietes, to vidū tenisa zvaigzne Martina Navratilova, vērsās pret Roselli un viņa darba devēju masu medijos. Pētniekam, protams, nebija šādu tālejošu nodomu, bet, ja cilvēki tā reaģē uz aunu homoseksualitātes pētījumu, kāda būtu reakcija uz geju gēna atklāšanu cilvēku DNS?