Galējais risinājums

Nevienam no dažādajiem “valodas noteikumiem”, kas bija rūpīgi izdomāti, lai maskētu un maldinātu, nebija izšķirošākas ietekmes uz slepkavu mentalitāti kā šim pirmajam Hitlera kara rīkojumam, kurā vārdu “slepkavot” aizstāja ar frāzi “nodrošināt žēlsirdīgu nāvi”.

Novēršamie ļaunumi

Diskusija par nākotnes nopietnajiem, bet, tūlītēji pieliekot pūles, novēršamajiem ļaunumiem ir pati nepopulārākā un vienlaikus pati nepieciešamākā politiķa nodarbe. Tie, kas apzināti no tās izvairās, ir pelnījuši – un nereti arī saņem – pēcāko paaudžu lāstus.

Tiesības uz nāvi

2016. gada februārī Nīderlandes valsts televīzija pārraidīja stundu garu dokumentālo filmu Levenseindekliniek par ikdienas darbu eitanāzijas klīnikā Hāgā. Šai filmai nebija nekādu māksliniecisku, filozofisku vai sabiedrības procesus vērtējošu ambīciju. To pat varētu nosaukt par neizteiksmīgu un gandrīz garlaicīgu. Tomēr tās pēdējās desmit minūtes ietvēra vienus no pašiem nepatīkamākajiem, nomācošākajiem un traumējošākajiem jebkad dzīvē redzētiem dokumentāliem kadriem.

Ceļā uz karu

Ceļā uz karu

Un nākamā bija vēl viena laimes diena. Laikraksti jūsmoja vienā balsī, biržas cenas uzlēca debesīs, no Vācijas pirmo reizi pēc vairākiem gadiem atskanēja draudzīgas balsis, Francijā ierosināja uzcelt Čemberlenam pieminekli.

Senās dievbijības dārgakmens

Bija arī bēguļotāji-skalinieki (бѣгуны-лучинковцы). Viņi uzskatīja, ka Antikrists ir apgānījis visus dievkalpojuma priekšmetus un visus apgaismes ķermeņus – sveces, petrolejas lampas, – izņemot vienu: parastos skalus, ar kādiem agrāk nabadzīgie zemnieki apgaismoja savus mājokļus. Tātad tikai skals ir tīrs un Dievam tīkams.

Atgriešanās Austrijā

“Reāla manta, jebkas, kas nav nauda” kļuva par jauno saukli. Dažiem nācās novilkt no pirksta laulības gredzenu vai no biksēm izvilkt ādas jostu, lai tikai nenomirtu badā. Galu galā varas iestādes iejaucās, lai apturētu šo melno tirgu, no kura praksē guva labumu tikai turīgie. No apgabala uz apgabalu tika izveidoti veseli kordoni, lai “kāmjiem” konfiscētās preces, kuras veda ar velosipēdiem un vilcieniem, nogādātu pašvaldību pārtikas punktos.

No Rendas līdz Kurzemes Šveicei

Paskataties – lūk, tur pašā lejas vidū, guļ Abava – guļ patiešām! Jo teitan ūdens tik apbrīnojami rāms un mierīgs, ka ne nojaust, uz kuru pusi upīte īsteni dodas. Kupli plašie, zalokšņie kārklu puduri apklāj no vienas vietas neaugstos, zālainos krastus, atspoguļojas ūdenī, un Abava pazib un pamirdz brīžam viņu starpā kā sudrabota josta zaļa samta ielokos.