Vēstures mācību grāmatu, kas pilnībā ignorētu reliģiju vēsturi, šķiet, vēl nevienam nav izdevies uzrakstīt, un, galu galā, nevajadzētu “uzspiest” arī zināšanu trūkumu par reliģiju.
vēsture
Prātojums par taupību
23.01.2025Tiem, kurus ziņa par 2003. gada kalendāra noderību šogad sasniegusi novēloti, par mierinājumu lai ir doma, ka atkal šis pats dienu musturis būs jau pēc sešiem gadiem, 2031., kad derēs vēl gan šīgada, gan 2014. gada kalendāri.
Baltu ciltis agrīnajos vēstures avotos
18.12.2024Hērodota minētie boudinoi – budini, jādomā, arī ir austrumbalti. Viņa vārdiem runājot, budini ir “daudzskaitlīga un varena tauta, cilvēki zilacaini, bruneti. Viņi no laika gala tur dzīvo un nodarbojas ar lopkopību”.
Sabiedrības saliedēšanas jeb integrācijas centieni, kurus mēģina nodrošināt ar valsts programmu palīdzību, būs un paliks nesekmīgi, ja tie neizpratīs dabīgo kopību centrālo nozīmi un nepāries uz daudz ticamāku un daudz cilvēciskāku – klasiskās politiskās teorijas modeli.
Saruna par Mērnieku laikiem
09.12.2024Agnese Irbe un Krišjānis Lācis sarunājas ar Ventu Zvaigzni par brāļu Reiņa un Matīsa Kaudzīšu 1879. g. romānu “Mērnieku laiki” – pirmo mākslinieciski augstvērtīgi nostrādāto latviešu lielapjoma romānu.
Franču filozofs Aleksis de Tokvils, aprakstot revolūciju norises likumus, secināja, ka revolūcijas uzsāk viens sabiedrības slānis, turpina otrs, bet noslēdz trešais. Franču revolūcija ir spilgtākais piemērs, taču šādu pašu likumību var ievērot arī Dziesmotajā revolūcijā. Trešo atmodu uzsāka latviešu nacionālistu aktīvistu grupas. To turpināja jau daudz plašākas sabiedriskās grupas, piemēram, Latvijas Tautas fronte, kas bija krietni mērenāka savās prasībās, bet šo procesu noslēdza postkomunistiskā Latvijas Republikas politiskā elite, kuras vidū bija ne mazums bijušo komunistiskās partijas aktīvistu un ideologu, kā arī ar PSRS “čeku” saistīti politiķi.
Svētais Kristofers pārcēlājs
22.11.2024Iedams cauri tuksnesim, Kristofers ieraudzīja lielu pulku karavīru, no kuriem viens bija mežonīgs un baismīgs. Viņš piegāja pie šī karavīra, un tas viņam jautāja, kurp ejot. Kristofers atbildēja: “Es meklēju kungu velnu, lai tam pieteiktos par kalpu.” Karavīrs sacīja: “Es esmu tas, ko tu meklē.”
Herdera institūts Rīgā nebija tikai vācbaltiešu izglītības un kultūras vieta, un institūta radītā intelektuālā vide nebija totāli imanenti noslēgta vide. Par spīti delikātajām nacionālajām problēmām un sasāpējušajām finansēšanas problēmām, šīs institūcijas mērķis bija: būt par paraugu un piemēru eiropeiskai izglītībai Latvijā un Baltijā.
Glika Bībeles valoda un stils
30.08.2024Cik skaistas ir tavas Mīlestības, mana Māsa, mīļa Brūte, cik labakas ir tavas Mīlestības nekā Vīns, un tavas Eļjes Smarša nekā visas Kvēpja-Zāles.
Trīs konvencijas, kas ir galvenie starptautiskie instrumenti cīņā pret narkotisko vielu nelikumīgu apriti un to ļaunprātīgu izmantošanu, nesniedz skaidru formulējumu, vai nepieciešams kriminalizēt narkotiku glabāšanu nelielos apmēros personiskai lietošanai. Pretrunīgās iespējas interpretēt tur rakstīto novedušas pie stāvokļa, ka konvencijas parakstījušajām valstīm var būt diametrāli pretēja narkotiku aprites politika.
Juzdams, ka izredzes iegūt kādu amatu padomju sistēmā sarūk, A. Karčevskis bija piedāvājis A. Kirhenšteina valdības Ārlietu ministra biedram Andrejam Jablonskim sagādāt kompromitējošus materiālus par autoritārā perioda valstvīriem, bet jo sevišķi – par K. Ulmani. Pulkvedis Jānis Vītols par šo nodevīgo rīcību esot izsacījies ļoti lakoniski: “Izvelc suni no ūdens, un viņš tev iekož rokā!”
19. gadsimta beigās 40 miljoni cilvēku jeb 10% Ķīnas iedzīvotāju bija atkarīgi no opija. Vietām atkarīgo koncentrācija bija vēl lielāka – dažos Ķīnas apgabalos pat 80% ciematu iedzīvotāju bija regulāri opija lietotāji. Šajos apgabalos pārtikas kultūras tika izskaustas, lai atbrīvotu vietu opijam, tā veicinot badu, kā arī pārtikas deficītu citos apgabalos.
Tradicionālā latīņu Mise ar saviem žestiem, kustībām, dziedājumiem, vīraku un orientāciju pret Dievu tabernākulā ļoti labi atgādina jaunajai Misei, ja tā var teikt, ka liturģija ir darbs Dievam – tā ir Dieva tautas kalpošana Dievam.
Likumpaklausīga pilsoņa pienākumi
14.06.2024Lai kāda būtu bijusi Kanta loma “mazā cilvēka” mentalitātes veidošanā Vācijā, nav ne mazāko šaubu, ka vienā ziņā Eihmans patiešām vadījās pēc Kanta priekšrakstiem: likums ir likums, izņēmumi nav iespējami.
Roza Maremovna un latvietis Valdis
22.05.2024Pēc paša Pēteronkola vārdiem, viņš pamatā baidījās no divām lietām: pirmkārt, ka padomju valdoņiem Maskavā drīz apnikšot baltiešu nacionālistu izdarības un viņi, kārtību ieviesdami, sarīkošot šeit asinspirti; otrkārt, ka padomju iekārtas sabrukuma gadījumā mēs visi kļūšot par Rietumu kapitālistisko “haizivju” vergiem un galu galā nomiršot badā zem tiltiem.
Senas vīzijas klātbūtne 21. gadsimtā
13.05.2024Lai gan izglītībai, pēc Volstonkraftas ieskatiem, ir ļoti liela nozīme, par svarīgāku viņa tomēr uzskata ģimeni un bērnu audzināšanu. Bērni nav apgūtinājums vai traucēklis, kas stājas ceļā sievietes “īstajam” darbam. Tieši bērni ir viņas īstais darbs. Taču tie var nebūt sievietes vienīgais darbs. Un tie nav tikai viņas darbs.
Dievs un dievi
10.05.2024Divas šīszemes paradīzes bija sabrukušas. Pirmā bija Ruso dabiskā paradīze, otrā – Rikardo ekonomiskā paradīze. Cilvēki nekļuva pilnīgi, būdami brīvi dzīvot un mīlēt; cilvēki nekļuva pilnīgi, būdami brīvi pirkt un pārdot. Acīmredzami ateistiem bija pienācis laiks atrast trešo tūlītējo un neizbēgamo ideālu. Viņi to atrada komunismā.
Melnais gulbis
19.04.2024Notikumu un attiecību drāmas trūkumu Melnajā gulbī, kas lielā mērā iecerēta kā tikumu komēdija, kompensē ģeniālais risinājums visus personāžus, izņemot kņazu Miškinu (Kaspars Znotiņš), ieģērbt baleta tērpos.
Komunisms un liberālā demokrātija
09.04.2024Kļūstot par komunistiskās un liberāli demokrātiskās sabiedrības locekli, cilvēks atsakās no vecās lojalitātes un noraida gandrīz visas saistības, kas vēl nesen viņu turēja savās važās, – jo īpaši tās, ko viņam uzspieda reliģija, sabiedrības morāle un tradīcijas. Viņš jūtas atjaunots un stiprināts, un tāpēc viņam ir žēl to nabadziņu, kuri turpina turēties pie novecojušiem likumiem un pakļaujas nepamatotu ierobežojumu verdzībai.
Zviedrijas baznīcas sekularizācija
11.03.2024Zviedru reliģijas vēsturnieks Dāvids Tērfjels vairuma zviedru pasaules uzskatu dēvē par protestantisku humānismu. Viņš to raksturo kā “postmateriālisma, sekulārā racionālisma, relatīvisma un, kas nav mazsvarīgi, individuālisma” kombināciju. Pēc viņa sacītā, 1960. gadu ideoloģija pretrunīgas sociālās kustības – seksuālo atbrīvošanos, kreisā flanga patosu, cīņu par sieviešu tiesībām u. tml. – spēja iekļaut plašākā antiautoritārisma kustībā, “kamēr tradicionālā kristietība tika uzskatīta par nepārprotamu šīs pozīcijas pretinieku”.