Konservatīvisms un progresīvisms. 2. daļa

Autentisks konservatīvisms nenozīmē vēlmi atgriezties pie kādas senas idejas vai institūcijas tikai tāpēc, ka tā ir sena. Konservatīvisms vēlas sargāt tās vērtības, kas ir mūžīgi patiesas un mūžīgi derīgas un tās atjaunot sabiedrībā – vienalga, vai tās nākušas no ļoti seniem un aizmirstiem laikiem, no neseniem laikiem vai tikušas atklātas no jauna.

Latvieši Latgalē

Latvietis poļu Inflantijā galvenokārt nodarbojas ar zemkopību, retāk pievēršas amatniecībai. Pirmkārt, viņš ir zemkopis vārda pilnā nozīmē, bet gans tikai tiktāl, ciktāl nepieciešami mēsli zemes kopšanai. Viņa mājlopu saimē ir liellopi, kas cēlušies, krustojot vietējās govis ar Tiroles sugas buļļiem, kurus ieveda lielo īpašumu saimnieki, cūkas, nedaudz aitu, kazu un mājputni. Lielākajos ciemos un muižās ļoti izplatīta ir biškopība, sevišķi mežu apvidos. Vērts pieminēt dravu ar daudziem stropiem Līksnā. Ne viens vien latviešu zemnieks pārdod no viena līdz četriem centneriem medus, tādējādi papildinādams savus jau tā itin prāvos ienākumus.

Krišjāņa Feldmana 2022. gada 31. marta runas Saeimā kritika

Kas ir mainījies 13. Saeimas darbības laikā, liekot atkāpties no savām vērtībām? Ja notiek atkāpes, vai nebūtu loģiskāk veikt manevrus pirms nākošajām parlamenta vēlēšanām, informējot par vērtību maiņu potenciālos vēlētājus? Atgādināšu, ka runas noslēgumā Krišjānis Feldmans apgalvo: “Mūsu vērtības ir nemainīgas.” Kā sauc tādu parādību, kad cilvēks saka vienu, bet rīkojas pretēji tam, ko teicis?

Laika preferences faktors ekonomikā, politikā un personības izaugsmē

Iespēja atstāt savu mantu bērniem un mazbērniem (vai, ja tādu nav, citām personām) ļauj mums plānot nākotni arī pēc mūsu nāves. Tātad cilvēka nākotne it kā tiek pagarināta pāri viņa fiziskās eksistences robežai, mantiniekiem atstājamo labumu vērtība viņa acīs atkal kļūst lielāka, un laika preferences līkne atkal nosliecas lejup.

Starp vakardienu un rītdienu

Negribēšana pārvērtēt pagātni un bailes rada bīstamas sekas. Mūsdienu pasaulē, sevišķi postkomunisma zemēs, it īpaši jaunajā paaudzē palielinās nelojālo cilvēku īpatsvars – iepretī tradicionālajām vērtībām – pret savu tautu, darba tikumu, ticību Dievam. Jaunie cilvēki nereti meklē jaunu utopiju, jaunu totalitāru ideoloģiju. Modernizētie slāņi ir sastopami ne tikai starp tautām, cilvēku grupām, bet arī dažkārt vienā cilvēkā.

Konservatīvisms un progresīvisms. 1. daļa

Tā kā valdošais pasaules uzskats Rietumu pasaulē bija balstīts kristietībā, pirms sekulāras ideoloģijas rašanās progresīvisms izpaudās kristietībai ārēji līdzīgās formās. Tas atzina Dievu, izmantoja kristīgus simbolus un retoriku, bet pēc savas būtības nesa sevī topošās sekulārisma ideoloģijas aizmetņus un bija kristietībai un dabīgā likuma atziņām naidīgs.

Apsvērumi par priekšlikumiem piešķirt juridisku statusu homoseksuālu personu savienībām

Ja likumdošanas priekšlikums par labu homoseksuālu savienību atzīšanai tiek pirmo reizi ierosināts likumdevēju kopsapulcē, katoļu likumdevējam ir morāls pienākums skaidri un publiski paust savu opozīciju un balsot pret to. Balsot par likumu, kas tik lielā mērā kaitē kopīgajam labumam, ir ārkārtīgi amorāli.

Cilvēktiesību spožums un posts. 2. daļa. Ilūzija

Dažu autoru centieni meklēt cilvēktiesību pirmsākumus Hamurapi likumos, Bībelē un citos senajos avotos ir aplami, jo cilvēktiesības ir tipiska jaunāko laiku parādība. Vēl līdz pavisam nesenam laikam Rietumu tautām pilnīgi pietika ar dabisko tiesību izpratni un ar saprātīgu juridisko domāšanu, lai ne tikai aizstāvētu cilvēku pamattiesības, bet arī šīs aizstāvības garantijas paplašinātu un pastiprinātu.

Cilvēktiesību spožums un posts. 1. daļa. Spožums

Modernā, pēc Otrā pasaules kara ieviestā cilvēktiesību koncepcija balstās uz ļoti vājiem vai pat aplamiem juridiskiem un filozofiskiem pamatiem. Un tās piemērošana noved pie katastrofiskām sekām: tiesiskās nedrošības, tiesību sistēmas ideoloģizācijas, valsts diktāta pastiprināšanās uz cilvēku personiskās brīvības rēķina, sabiedrības polarizācijas un atomizācijas.

Mācības kara laikā

Cilvēka dzīve vienmēr tiek dzīvota uz bezdibeņa malas. Cilvēces kultūrai vienmēr ir nācies pastāvēt kaut kā par sevi bezgalīgi nozīmīgāka ēnā. Ja cilvēki būtu atlikuši zināšanu un skaistā meklējumus līdz brīdim, kad dzīvotu drošībā, šie meklējumi nekad nebūtu uzsākti. Mēs kļūdāmies, kad salīdzinām karu ar “normālu dzīvi”. Dzīve nekad nav bijusi normāla.

Kopiena un sabiedrība

Vācu, precīzāk, prūšu, instinkts bija: vara pieder veselumam. Atsevišķais tam kalpo. Veselums ir suverēns. Ķēniņš ir tikai savas valsts pirmais kalps (Frīdrihs Lielais). Katram ir sava vieta. Tiek pavēlēts un tiek paklausīts. Tāds (jau kopš 18. gadsimta Prūsijas) ir autoritārais sociālisms, kura būtība ir neliberāla un antidemokrātiska, ja to salīdzina ar angļu liberālismu un franču demokrātiju.