Autentisks konservatīvisms nenozīmē vēlmi atgriezties pie kādas senas idejas vai institūcijas tikai tāpēc, ka tā ir sena. Konservatīvisms vēlas sargāt tās vērtības, kas ir mūžīgi patiesas un mūžīgi derīgas un tās atjaunot sabiedrībā – vienalga, vai tās nākušas no ļoti seniem un aizmirstiem laikiem, no neseniem laikiem vai tikušas atklātas no jauna.
Sadaļas arhīvs: Izklāsti
Latvieši Latgalē
20.05.2022Latvietis poļu Inflantijā galvenokārt nodarbojas ar zemkopību, retāk pievēršas amatniecībai. Pirmkārt, viņš ir zemkopis vārda pilnā nozīmē, bet gans tikai tiktāl, ciktāl nepieciešami mēsli zemes kopšanai. Viņa mājlopu saimē ir liellopi, kas cēlušies, krustojot vietējās govis ar Tiroles sugas buļļiem, kurus ieveda lielo īpašumu saimnieki, cūkas, nedaudz aitu, kazu un mājputni. Lielākajos ciemos un muižās ļoti izplatīta ir biškopība, sevišķi mežu apvidos. Vērts pieminēt dravu ar daudziem stropiem Līksnā. Ne viens vien latviešu zemnieks pārdod no viena līdz četriem centneriem medus, tādējādi papildinādams savus jau tā itin prāvos ienākumus.
“Nams” un “namturība” Bībeles laikos bija gan ģimenes, gan arī ekonomikas jēdziens. Vienlaikus “namturība” bija arī teoloģisks jēdziens, un šādā nozīmē pazīstams daudz retāk. Mūsdienās mēs sliecamies uzskatīt, ka ģimenes saites un ekonomiskās attiecības ir nošķirtas. Taču mēs maldāmies.
Kas ir mainījies 13. Saeimas darbības laikā, liekot atkāpties no savām vērtībām? Ja notiek atkāpes, vai nebūtu loģiskāk veikt manevrus pirms nākošajām parlamenta vēlēšanām, informējot par vērtību maiņu potenciālos vēlētājus? Atgādināšu, ka runas noslēgumā Krišjānis Feldmans apgalvo: “Mūsu vērtības ir nemainīgas.” Kā sauc tādu parādību, kad cilvēks saka vienu, bet rīkojas pretēji tam, ko teicis?
Iespēja atstāt savu mantu bērniem un mazbērniem (vai, ja tādu nav, citām personām) ļauj mums plānot nākotni arī pēc mūsu nāves. Tātad cilvēka nākotne it kā tiek pagarināta pāri viņa fiziskās eksistences robežai, mantiniekiem atstājamo labumu vērtība viņa acīs atkal kļūst lielāka, un laika preferences līkne atkal nosliecas lejup.
Krievijas kultūras pieredze un fašisms
02.05.2022Lai adekvātāk izvērtētu mūsdienu Krievijas ideoloģisko orientāciju un no tās izrietošo praksi, būtu jāaplūko kategorijas, naratīvus un sociālās prakses elementus, kas ilgstoši (brīžiem gadsimtu gaitā) ir bijuši nozīmīgi Krievijas kultūrā, nosakot tās savdabību un praktisko rīcību.
Tā kā Latvijas (vismaz formāli) ir demokrātiska tiesiska valsts, nevis diktatūra, tad arī Satversmes tiesa ir pakļauta likumam. Tā nevar darboties un lemt, kā pašai patīk un kā ienāk prātā.
Starp vakardienu un rītdienu
23.04.2022Negribēšana pārvērtēt pagātni un bailes rada bīstamas sekas. Mūsdienu pasaulē, sevišķi postkomunisma zemēs, it īpaši jaunajā paaudzē palielinās nelojālo cilvēku īpatsvars – iepretī tradicionālajām vērtībām – pret savu tautu, darba tikumu, ticību Dievam. Jaunie cilvēki nereti meklē jaunu utopiju, jaunu totalitāru ideoloģiju. Modernizētie slāņi ir sastopami ne tikai starp tautām, cilvēku grupām, bet arī dažkārt vienā cilvēkā.
Konservatīvisms un progresīvisms. 1. daļa
21.04.2022Tā kā valdošais pasaules uzskats Rietumu pasaulē bija balstīts kristietībā, pirms sekulāras ideoloģijas rašanās progresīvisms izpaudās kristietībai ārēji līdzīgās formās. Tas atzina Dievu, izmantoja kristīgus simbolus un retoriku, bet pēc savas būtības nesa sevī topošās sekulārisma ideoloģijas aizmetņus un bija kristietībai un dabīgā likuma atziņām naidīgs.
Kristus Augšāmcelšanās nozīme šodien
18.04.2022Tur, kur trako ļaunums, kur līst asinis, kur cilvēki cieš, Kristus Vārdam ir tieša, burtiska nozīme. Ja Viņa Augšāmcelšanās ir patiesa, tad tas, kas rakstīts “Alepo Kronī” un arī tā vēlākajos, ar Jauno Derību papildinātajos izdevumos, ir patiesība. Tad Dievs ir upuru pusē, un Viņš ir dzirdējis Alepo zēna stāstu.
Brīvība, par kuru vērts mirt
12.04.2022Patiesai brīvībai ir dziļāks ienaidnieks par Kremļa tirānu, un tas ir šīs pasaules valdnieks. Kā 1995. gadā brīdināja Jānis Pāvils II: “Katrai amerikāņu paaudzei ir jāzina, ka brīvība nozīmē nevis darīt to, kas mums patīk, bet gan būt tiesīgiem darīt to, ko pienākas.”
Ja likumdošanas priekšlikums par labu homoseksuālu savienību atzīšanai tiek pirmo reizi ierosināts likumdevēju kopsapulcē, katoļu likumdevējam ir morāls pienākums skaidri un publiski paust savu opozīciju un balsot pret to. Balsot par likumu, kas tik lielā mērā kaitē kopīgajam labumam, ir ārkārtīgi amorāli.
Mišels Villē pirmais pamanīja un skaidri noformulēja it kā acīmredzamo: modernās cilvēktiesības nebūt nav drošības, stabilitātes un savstarpējas saskaņas rīks. Gluži otrādi: “katra no tā saucamajām cilvēktiesībām ir citu cilvēktiesību noliegums.”
Kristiešu tradīcijā Vissvētā Dievmāte vienmēr tikusi uzskatīta par Pilsētas Aizstāvi, tāpēc šī uzraksta un visas pilsētas gramatiskā jēga ir: “Dievs ir tās vidū”. Tā izsmalcinātajā Bizantiskajā kultūrā tika apliecināta Dieva attieksme pret Kijivas izredzētību.
Dažu autoru centieni meklēt cilvēktiesību pirmsākumus Hamurapi likumos, Bībelē un citos senajos avotos ir aplami, jo cilvēktiesības ir tipiska jaunāko laiku parādība. Vēl līdz pavisam nesenam laikam Rietumu tautām pilnīgi pietika ar dabisko tiesību izpratni un ar saprātīgu juridisko domāšanu, lai ne tikai aizstāvētu cilvēku pamattiesības, bet arī šīs aizstāvības garantijas paplašinātu un pastiprinātu.
Modernā, pēc Otrā pasaules kara ieviestā cilvēktiesību koncepcija balstās uz ļoti vājiem vai pat aplamiem juridiskiem un filozofiskiem pamatiem. Un tās piemērošana noved pie katastrofiskām sekām: tiesiskās nedrošības, tiesību sistēmas ideoloģizācijas, valsts diktāta pastiprināšanās uz cilvēku personiskās brīvības rēķina, sabiedrības polarizācijas un atomizācijas.
Doktrīna sludināja, ka komunistiskā partija ir vienīgā antifašistiskā partija, bet visas pārējās partijas ir “fašistiskas”. Turklāt “fašismu” definēja nevis kā īpašu politisku kustību, bet galvenokārt kā kapitālisma beigu posmu. Līdz ar to “antifašisms” kļuva par sinonīmu “antikapitālismam”.
Mācības kara laikā
16.03.2022Cilvēka dzīve vienmēr tiek dzīvota uz bezdibeņa malas. Cilvēces kultūrai vienmēr ir nācies pastāvēt kaut kā par sevi bezgalīgi nozīmīgāka ēnā. Ja cilvēki būtu atlikuši zināšanu un skaistā meklējumus līdz brīdim, kad dzīvotu drošībā, šie meklējumi nekad nebūtu uzsākti. Mēs kļūdāmies, kad salīdzinām karu ar “normālu dzīvi”. Dzīve nekad nav bijusi normāla.
2021. gada 12. jūlijā Kremļa mājaslapā tika publicēts Putina raksts “Par krievu un ukraiņu vēsturisko vienotību”. Putins rakstīja: “Uzreiz pasvītrošu, ka sienu, kura radās būtībā starp vienas vēsturiskas un garīgas telpas divām daļām, uztveru kā lielas kopīgas bēdas, kā traģēdiju.”
Kopiena un sabiedrība
11.03.2022Vācu, precīzāk, prūšu, instinkts bija: vara pieder veselumam. Atsevišķais tam kalpo. Veselums ir suverēns. Ķēniņš ir tikai savas valsts pirmais kalps (Frīdrihs Lielais). Katram ir sava vieta. Tiek pavēlēts un tiek paklausīts. Tāds (jau kopš 18. gadsimta Prūsijas) ir autoritārais sociālisms, kura būtība ir neliberāla un antidemokrātiska, ja to salīdzina ar angļu liberālismu un franču demokrātiju.