Ļoti negribētos, lai Valodas diena klusi ierindotos kaut kur starp Policijas, Medicīnas darbinieku, Robežsargu, Viņa Svētības pāvesta Franciska pastorālās vizītes, Sieviešu, Tēva, Zinību, Jūras un daudzām citām “kalendārā likuma” dienām. Valodas dienai vajadzētu kļūt par dinamisku pārdomu dienu, kurā dažādu nozaru zinātnieki, jo īpaši valodnieki, valsts ierēdņi, diasporas pārstāvji un arī Latvijas mazākumtautību pārstāvji atklātās debatēs veidotu pozitīvu attieksmi pret latviešu valodu.
Sadaļas arhīvs: Izklāsti
Ļoti svarīga dabīgas laulības un ģimenes saglabāšanai ir arī politiskā ideoloģija. Radikālas izmaiņas ģimenes izpratnē bieži vien ir notikušas reizē ar radikālām izmaiņām valstī. Gan Francijas, gan Krievijas revolūciju laikā laulības šķiršanu atļāva bez otra laulātā piekrišanas vai pat viņam nezinot. Šīs tālejošās izmaiņas pakāpeniski pārņēma arī citas valstis, un tās tika eksportētas uz Rietumu demokrātijām, kuras vietumis jau vārds vārdā ir pieņēmušas jakobīņu un boļševiku ģimenes likumdošanu.
Ziemassvētkos ķoniņi devās medīt savā svētā mežā, kur visu gadu nemedī, ne arī ko cērt. Samedītās stirnas, briežus un zaķus viņi nodīrāja, izcepa, salika uz gara galda un apsprauda ar vaska svecēm, lai mielotu savu vecāku, vecvecāku, bērnu un radinieku dvēseles, pēc tam arī paši ēzdami, dzerdami un mūs aicinādami piedalīties. Vēlāk atnesa tukšu alus mucu, uz kuras sita ar divām nūjām. Vīri, sievas un bērni dejoja visu nakti ap galdu.
Svētās Līgas uzvara Lepanto kaujā bija ne tikai stratēģiska militāra uzvara, kas sagrāva osmaņu varenību uz jūras. Vēl svarīgāka bija tās morālā nozīme. Līdz šim Osmaņu impērija kristīgās Eiropas acīs likās kaut kas milzīgs un praktiski neuzvarams, kā neizbēgamas apokaliptiskas nākotnes iemiesojums… apmēram tāpat, kā mūsdienu cilvēka acīs izskatās “cancel” jeb “atcelšanas” kultūra, “gender” jeb dzimtes ideoloģija vai sociālo tīklu cenzori. Bet 1571. gada 7. oktobrī šis apokaliptiska mēroga milzenis sagrīļojās un kristīgā Eiropa ieraudzīja, ka to reāli var uzvarēt.
Noris patiesības inflācija: daudzums devalvē vērtību arī patiesībai. Tā ir sabiedriska mēroga atziņa. Ja reiz patiesības ir daudzas un tātad tām nav diži lielas vērtības, tad par patiesību nav vērts uztraukties. Patiesības meklējumi kļūst īslaicīgi, nestabili, un tādējādi kritiskā domāšana palīdz vien iekļauties mirkļa patiesības vēstījumos.
Eloiza pret laulībām kategoriski iebilda. Iebildumi bija vairāki. Jaunajai sievietei, šķiet, piemita pareģes spējas, viņa nojauta, ka laulību sekas būs traģiskas. Tāpēc viņa argumentēja, atsaucoties uz Seneku un apustuli Pāvilu, ka patiess filozofs un/vai patiess kristietis nekad nedrīkst pārstāt filozofēt un/vai lūgties.
Lai jēdzienu “sociāls konstrukts” lietotu sakarīgi un saprātīgi, tas ir jāatbrīvo no vispārinājuma un ar to jāapzīmē tikai nepamatotie priekšstati vai pieņēmumi par kopu, kas noteiktā laika posmā vai kultūrā ir izplatījušies un var būt kaitīgi vai netaisni. Kopas reāli pastāv, kopu raksturojumi lielākoties izriet no tām pašām iezīmēm, kas tieši definē vai nosaka kopu; taču kopu raksturojumus var pārspīlēt, ar tiem manipulēt, no tiem izdarīt aplamus secinājumus un jo īpaši – visas kopas raksturlielumus nepamatoti attiecināt uz katru atsevišķo kopas locekli, neņemot vērā dažādās variācijas un nianšu iespējas.
Tādējādi Ticības apliecības formulējums izrādās precīzs. Jēzu sista krustā “zem Poncija Pilāta”, nevis “Poncija Pilāta laikā”. Taču šī atziņa tikai saasina jautājumu – kāpēc tieši Pilāts? –, zinot, ka visi kanoniskie evaņģēliji Jēzus nāvē iesaista jūdu varas pārstāvjus. Marks, Matejs un Jānis vispirms parāda Jēzu, kas tiek atvilkts Jeruzalemes augsto priesteru tiesas – Sinedrija priekšā, un tikai pēc tam stāsta par pazemojošo izturēšanos, ko viņš saņēma no Pilāta un viņa vīriem. Lūka stāstā iekļauj arī epizodi, kurā Jēzu pratina Jūdejas vasaļķēniņš Hērods Antipa. Evaņģēlijos Jēzum ir ļoti daudz tiesnešu. Romiešu Jūdejā nebija neviena tiesas orgāna – neviena tribunāla, kura esamību varētu iztēloties, –, kurš nebūtu iesaistīts Jēzus nāvē. Tad kāpēc Ticības apliecībā nav pieminēts ne Sinedrijs, ne Hērods?
Savā mācību pieredzē vismaz divas reizes esmu bijusi lekcijās, kur telpā atrodas suņi. Taču ieteikums liegt atrašanos augstskolās no 11. oktobra ir izdots par cilvēkiem.
Liberālisms tērē pirmsliberālā laikmeta mantojumu un resursus, kuri to reiz uzturēja, bet kurus tas nespēj atjaunot. Sociālo saikņu iziršana gandrīz visās dzīves jomās – ģimenē, kaimiņu attiecībās, vietējā kopienā, reliģijā un pat nacionālajā līmenī – uzrāda liberālisma iekšējās loģikas progresējošo vektoru un ir tā dziļākās nestabilitātes avots.
“Protams, laikmetīga māksla, bet ar ko [tā ir] laikmetīga?”
Cilvēka garīgajai pilnībai nav robežu. Paši pilnīgākie dievišķošanās procesā nonāk pie atziņas, ka patiesībā viņi ir nepilnības stāvoklī. Tāpēc grēknožēla ir viena no lielākajām Dieva Svētības dāvanām, kas līdz pašai nāvei nav aizstājama ne ar kādiem darbiem.
Jēzus nenāca atbrīvot jūdus no laicīgā Romas jūga, lai gan daļai sabiedrības bija cerības, ka Mesija to paveiks. Viņš nāca atbrīvot savu tautu no sātana jūga un nepievērsa tā laika politikai daudz uzmanības. Ja Jēzus domātu par teokrātiju, tad būtu padzinis romiešus ar vienu elpas pūtienu un nodibinājis jūdu supervalsti, kur atstātu Pēteri par kristīgo valdnieku jeb “prezidentu”.
Mēra nav – tāpēc tikumi tagad ir tik maziņi. Pat bail Latvijā izrunāt šo vārdu – tikums, jo tas ir mērs, kas necieš inversijas.
Kā citos ētiska rakstura jautājumos, debates par eitanāziju balstās ļoti dziļās un fundamentālās atšķirībās gan tiesību un pienākumu izpratnē, gan arī pašu šo nojēgumu pamatojumā noteiktā filozofiskā antropoloģijā un attiecīgi metafizikā.
Aicinām izlasīt vai pārlasīt piedāvāto Satversmes 110. panta tekstu un uzdot jautājumus anotācijas autorei juristei Baibai Rudevskai.
Tādi domātāji kā Cicerons, Kvintiliāns vai Seneka un vēlākie kristiešu autori uzskatīja, ka dzīvei ar zināšanām, bet ar nepilnīgu vai samaitātu “gudrību” nav jēgas, un tāda izglītība, kas neieaudzina tikumu, ir nederīga izglītība. Lai gan starp minētajiem autoriem ir būtiskas atšķirības, viņus vieno kopīga izpratne par to, kas ir cilvēks un kādai jābūt saistībai starp domāšanu, zināšanām un rīcību.
Valsts aizsargā un atbalsta laulību – savienību starp vīrieti un sievieti – un ģimeni, kuras pamatā ir laulība, asinsradniecība vai adopcija. Valsts aizsargā bērna tiesības, tostarp arī tiesības augt ģimenē, kuras pamats ir māte sieviete un tēvs vīrietis. Valsts aizsargā vecāku tiesības un viņu brīvību nodrošināt bērniem audzināšanu saskaņā ar savu reliģisko un filozofisko pārliecību.
Latvijā bažas par vakcinēties vilcināšanās pieaugumu ir piepildījušās. Bet ne vakcīnu izstrādātāju vai regulatoru dēļ. Vakcinācija un uzticēšanās tai kā sabiedrības veselības instrumentam Latvijā ir izgāzusies aplamās un melīgās komunikācijas ar sabiedrību dēļ.
Pēdējos gados Kalifornijā progresīvie demokrāti ir faktiski dekriminalizējuši arī zādzības. Tos mazumtirgotājus, kas aiztur zagļus, var iesūdzēt tiesā. Rezultātā vairākus pavalsts mazumtirgotājus ir iesūdzējuši cilvēki, kas pieķerti zādzībās veikalā. Viņi apgalvoja, ka esot rasu diskriminācijas upuri.