Krišjānis Lācis sarunājas ar Agnesi Irbi par Roda Drēera 2017. gada grāmatu “Benedikta izvēle”. Grāmata joprojām raisa plašas diskusijas, vai kristiešiem nepieciešama “stratēģiska atkāpšanās” no arvien naidīgākas kultūras un Rietumu ideālu izšķīšanas, lai veidotu nelielas tikumu kopienas, kas sekotu agrīnā monasticisma ideāliem.
Poļiem visvairāk patīk skābenas garšas un maize, kura ir visur. Uz katra otrā ielas stūra no zilas krāsas ratiem tiek tirgoti kliņģeri – līdzīgi kā pie mums vasarās tirgo saldējumu.
Savā mācību pieredzē vismaz divas reizes esmu bijusi lekcijās, kur telpā atrodas suņi. Taču ieteikums liegt atrašanos augstskolās no 11. oktobra ir izdots par cilvēkiem.
Liberālisms tērē pirmsliberālā laikmeta mantojumu un resursus, kuri to reiz uzturēja, bet kurus tas nespēj atjaunot. Sociālo saikņu iziršana gandrīz visās dzīves jomās – ģimenē, kaimiņu attiecībās, vietējā kopienā, reliģijā un pat nacionālajā līmenī – uzrāda liberālisma iekšējās loģikas progresējošo vektoru un ir tā dziļākās nestabilitātes avots.
“Protams, laikmetīga māksla, bet ar ko [tā ir] laikmetīga?”
Rietumi, tāpat kā iepriekš sovjeti, šim svešajam citam mēģināja iemācīt labāko un destilētāko “sevis” versiju – tīru, realitātes neaptraipītu ideoloģiju, kas pašos Rietumos 21. gadsimta sākumā un jo īpaši šodien vairs īsti nedarbojās vai, līdzīgi kā komunisms Padomju Savienībā 1980. gados, jau bija mirusi un pārvērtusies par ritualizētu simulakru.
Ja pie tevis atnāktu viendzimuma pāris, kas ilgstoši dzīvo kopā un viņiem vajadzētu sakārtot lietas, kas saistītas ar dzīvokli, ar kredītu, ko tu varētu piedāvāt? Nemainot tāpēc ģimenes vai kur nu vēl laulības jēdzienu… Ko varētu piedāvāt šiem cilvēkiem?
Es būtu viņu ļoti mīlējis, ja vien nebūtu tās nevajadzīgās nežēlības. Es nebiju dumjš un visu jau sapratu tāpat – kur es biju kļūdījies un ko izdarījis nepareizi. Visumā es biju prātīgs un paklausīgs zēns.
Cilvēka garīgajai pilnībai nav robežu. Paši pilnīgākie dievišķošanās procesā nonāk pie atziņas, ka patiesībā viņi ir nepilnības stāvoklī. Tāpēc grēknožēla ir viena no lielākajām Dieva Svētības dāvanām, kas līdz pašai nāvei nav aizstājama ne ar kādiem darbiem.
Agnese Irbe sarunājas ar Krišjāni Lāci par Patrika Denīna grāmatu “Kāpēc liberālisms cieta neveiksmi?”, ko pamatoti uzskata par pēdējo gadu spilgtāko darbu politiskajā teorijā un krīzes laika zīmi.
Jēzus nenāca atbrīvot jūdus no laicīgā Romas jūga, lai gan daļai sabiedrības bija cerības, ka Mesija to paveiks. Viņš nāca atbrīvot savu tautu no sātana jūga un nepievērsa tā laika politikai daudz uzmanības. Ja Jēzus domātu par teokrātiju, tad būtu padzinis romiešus ar vienu elpas pūtienu un nodibinājis jūdu supervalsti, kur atstātu Pēteri par kristīgo valdnieku jeb “prezidentu”.
Pētījumā īpaši saistoši ir ne tikai tādi salīdzinoši mazāk zināmi fenomeni kā Teoloģiskais Institūts – konservatīvo LELB teologu atbilde LU Teoloģijas fakultātes liberālismam un Herdera Institūts – vācbaltu institucionālā atbilde jaunajiem apstākļiem, kuros gan Tērbatas Universitāte, gan Latvijas Universitāte tika cieši saistītas ar jauno nacionālo valstu izbūves projektu.
Mēra nav – tāpēc tikumi tagad ir tik maziņi. Pat bail Latvijā izrunāt šo vārdu – tikums, jo tas ir mērs, kas necieš inversijas.
Kečvaijo nekad neaizmirsa, kādā veidā bija kāpis tronī viņa tēvs Mpande: gāžot no troņa un nogalinot savu pusbrāli Dingani. Un pats Dingane pirms tam bija ieguvis varu tieši tāpat: nogalinot viņu abu kopīgo pusbrāli, dižo un briesmīgo Šaku. To Kečvaijo vienmēr paturēja prātā. Tautu var turēt paklausībā, taču, lai tauta pakļautos, tai ir vajadzīgas skaidras atbildes. Un atbilde šobrīd bija skaidra: ļauns burvis, umthakathi.
Divpadsmit Latvijas nacionālajiem partizāniem vairs nav jāguļ bedrēs, kurās tos iesvieda ienaidnieki. Ar ķieģeli uz sejas un peļu midzeni galvaskausā. Agrāk vai vēlāk viņus ar godu apbedīs svētītā zemē, iespēju robežās identificētus. Esmu ar abām rokām par to, lai tiktu izveidoti seju modeļi. Tas var palīdzēt atpazīšanai pēc fotogrāfijām vai vismaz atdot izskatu, ja nebūs iespējams atdot vārdu.
Juriste Baiba Rudevska atbild uz Telos.lv lasītāju iesūtītajiem jautājumiem par ģimenes jēdziena nostiprināšanas likumprojektu un tā anotāciju.
Nost no skatuves, nost no konkrētās telpas dāņu karaļpilī, nost no varbūt pēdējās iespējas glābties pašiem un pārējiem. Polonijs aiziet pretī savam žurkas liktenim, Klaudijs – likumsakarībai. Uznāk Hamlets, kurā, kā savulaik rakstīja Tamāra Zālīte, iemiesojas mūsu pašu garīgā atsvešinātība.
Kā citos ētiska rakstura jautājumos, debates par eitanāziju balstās ļoti dziļās un fundamentālās atšķirībās gan tiesību un pienākumu izpratnē, gan arī pašu šo nojēgumu pamatojumā noteiktā filozofiskā antropoloģijā un attiecīgi metafizikā.
Aicinām izlasīt vai pārlasīt piedāvāto Satversmes 110. panta tekstu un uzdot jautājumus anotācijas autorei juristei Baibai Rudevskai.
Pirms nedēļas biju mēģinājis paskaidrot tēvocim Hendrikam un citiem fermas iemītniekiem, kādēļ es – latvietis no Rīgas, cilvēks no pretējās puslodes – biju pēkšņi tā iemīlējis Dienvidāfriku un it īpaši afrikāneru kultūru. Taču noformulēt to precīzos vārdos bija visai grūti – tikpat grūti, cik racionāli pamatot, piemēram, kādēļ esmu iemīlējis tieši šo meiteni un nevis kādu citu.