Paradoksāli, bet A. Terpilovska veidotais bronzas milzis Kronvalda parkā visvairāk kaitē pašam Upītim – latviešu vārda mākslas meistaram, kura kreisi savrupā, allaž polemiski noskaņotā mūza pilnskanīgi spēja izpausties tikai paša nīstajos “buržuāziskās demokrātijas” apstākļos.

Rasa Jansone savā mākslā runā ne tikai par individuāliem pārdzīvojumiem, bet cenšas būt politiski izaicinoša, kā instrumentu izmantojot feminisma teoriju. Pat nezinot, ka māksliniece konsekventi darbojas šajā laukā, izstādes apmeklētājam ir skaidri nolasāms kritisks skatījums uz sievietes lomu sabiedrībā, konkrētajā tēmas apskatā ievelkot arī katolisko Dievmātes godināšanas tradīciju.

Ikviens, kurš kalpo vai kādreiz ir kalpojis baznīcā, zinās, ka nav svarīgi, cik liela vai maza ir kalpošanas sfēra, svarīgi ir, ar kādu sirds attieksmi palīdz citiem un kalpo Dievam. Skatītājam var rasties maldīgs iespaids, ka vienīgā un svarīgākā kalpošana ir mācītāja lomā. Taču tā, protams, nav taisnība – it īpaši luteriskajā baznīcā.

Jautājumos, kas saistīti ar bērnu tiesībām un reproduktīvajām tehnoloģijām, noorientēties starp ko darīt un ko nedarīt ir vienkārši – pieaugušie dara grūtās lietas un neliek bērniem nest upurus viņu dēļ. Mums ir jājūt līdzi pieaugušajiem, kuri vēlas bērnu, bet vēl būtiskāk ir aizstāvēt bērna tiesības.

“Jau simtām reižu rādīts un pierādīts, kurp ved baudas izvirzīšana par galveno vērtību, un vēsture to jau ir daudzas reizes ar piemēriem parādījusi: atsevišķo cilvēku tā ved no cilvēcības atpakaļ pie dzīvnieciskuma, bet tautas pie sairšanas un pie pakļaušanas svaigākām tautām, kurām bauda vēl nav visaugstākais.”

Roze kaut ko runāja par agrīnās bērnības atmiņām. Eliots teica, ka atceroties, kā ticis barots no pudelītes. Roze uz to sacīja: “Tad jau jūs atņēma no krūts ļoti vēlu.” Eliots attrauca: “Nu, nu, Roze, jūs man citu acīs liekat izskatīties smieklīgam!” Vēl viņš, citējot Krievijas presē rakstīto par sevi, sacīja: “Es esmu reakcionāra, antisemītiska, pornogrāfiska hiēna.”

Tāds arī ir postmodernā liberālā kapitālisma mērķis – lai patērētāji, vēlmju un pašizpausmes tiesību subjekti, valdošo ideoloģiju neuztvertu pārlieku nopietni un iesavinātu ironisku attālumu no tās. Tāpēc Žižeks uzsver Laibach mākslas politisko sasniegumu, īsto apvērsumu – saviem klausītājiem mācīt uztvert šo sistēmu nopietnāk, nekā tā uztver pati sevi.

2022. gadā biedrība “Peripatos”, kas ir portāla uzturētāja, par valsts budžeta līdzekļiem īstenoja ekonomikas izpētes programmu filozofiskā, reliģiskā, vēsturiskā un praktiskā griezumā. Lasītāju un klausītāju ērtībai piedāvājam šīs programmas pārskatu ar saitēm.

Agnese Irbe un Krišjānis Lācis turpina sarunu ar Juri Rudevski par dienvidāfrikāņu izcelsmes austrāļu rakstnieka Džona Maksvela Kutzē (dz. 1940. g.) godalgoto romānu “Negods” (Disgrace, 1999), šoreiz pievēršoties romāna galvenajām tēmām.

Ja persona, kas ir netīši apvainota, nevēlas pieņemt atvainošanos, tad viņa zaudē visas apvainotās personas privilēģijas un divkaujas nosacījumus izšķir sekundanti vai izloze.

Šeit atkal un atkal parādās jautājums par taisnīgumu. Galu galā, ja valstij ir pienākums izšķirt, kas ir kas, tad mēs gribētu, lai tā izšķir pareizi. Un, lai likumdevējs izšķirtu pareizi, kas ir ģimene un kas nav ģimene, likumdevējam ir jāzina, kas ir ģimene pēc būtības: kas tā ir pati par sevi, neatkarīgi no valdošās tendences, tradicionālās attieksmes vai vienošanās.

Nekad es nebiju vairāk mīlējis mūsu veco zemi kā šajos pēdējos gados pirms Pirmā pasaules kara. Nekad es nebiju vairāk cerējis uz Eiropas apvienošanos. Nekad es nebiju vairāk ticējis tās nākotnei kā šajā laikā, kad mēs domājām, ka uzaust jauna rītausma.

Krišjānis Lācis sarunājas ar Jāzepu Baško un Agnesi Irbi par izdevniecības KODOKA pagājuša gada decembrī izdoto britu publicista Daglasa Marija 2019. g. grāmatu “Pūļa neprāts”.

Normatīvās pilnvaras attiecībā uz sabiedrības pamatjautājumiem nevar piešķirt tiesu iestādei, pat ja tā ir Eiropas Cilvēktiesību tiesa. Pirmā protokola 3. pants skaidri garantē, ka Eiropā nenotiks sabiedrības transformācija bez pārstāvniecības. Šis noteikums tika ieviests kā reakcija uz to politisko režīmu praksi, kuri neievēroja aplūkojamo principu.