Ņemot vērā “tiesību inflāciju” un pēdējā laikā pieaugošo tiesu aktīvismu kreisi progresīvā virzienā, man ir bažas, ka valsts un baznīcas Šķirtība var kļūt par nākamo Pandoras lādi. Šīs bažas stiprina arī apstāklis, ka mūsu valsts tiesas līdz šim par Šķirtību nav sniegušas itin nekādus skaidrojumus.
Nesen zonā paklīda runas, ka jaunajā krimināllikumā nemaz vairs neesot panta par osobistiem. Bet mazums, ko runā. Varbūt tas izmuldēts tāpat, kā tās tukšās runas par amnestiju. No sākuma melsa, ka tāda būšot par godu jaunajai tūkstošgadei, tad baumoja, ka uz Rīgas 800 gadu svētkiem, visbeidzot gudri muldēja, ka sakarā ar iestāšanos tajā jaunajā savienībā jau nu točno daudzus palaidīšot mājas. Ne nu bija, nekā.
28. septembrī plkst. 18:00 Stūra mājā norisinājās simpozijs “Intelektuālisms: tā saistība ar totalitārisma ideoloģiju un aktuālās problēmas”, kurā ar priekšlasījumiem uzstājās Roberts Romanovskis, Krišjānis Lācis, Raivis Bičevskis un Agnese Irbe.
Audzināts liberālās kristietības garā, Džeimss daudz prātoja par Dievu un Viņa ieceri. “Ja Dieva tomēr nav, mans ķermenis nepieder pie Viņa plāna,” viņš prātoja, bet vienlaikus nāca pie atziņas, ka cilvēkiem, kuri jūtas piedzimuši nepareizajā ķermenī, ir ļoti egocentrisks skatījums, it kā tas būtu “viņiem sūtīts īpašs pārbaudījums”. Ja Visums ir tikai grandioza nejaušība, “kāda jēga tik drastiski sevi mainīt?”
Runājot par hormonu preparātiem un pubertātes bloķētājiem, kā arī vienam nepilngadīgajam jau “mainītu dzimumu”, kāda no intervētajām ekspertēm stingri uzsvēra, ka šis nav politiķu jautājums – šis esot klīnisks, proti, ārstu ekspertīzes jautājums. Ārsti tad lai arī izlemjot. Pusaudžu psihoterapeits Nils Konstantinovs savukārt sacīja, ka nē, tas viss ir politisks jautājums. Manuprāt, tas primāri un izšķiroši ir ārstu ētikas jautājums.
Ja reizēm šķiet, ka dzejnieks aizēno noteiktu faktu, tas ir tikai tāpēc, ka viņš restaurē noteiktu pieredzi. Pirmais elements, ko intelekts noraida, veidojot savu priekšstatu par lietām, ir emocijas, kas pavada uztveri, – un tieši šīs emocijas dzejnieks atjauno kā pirmās.
Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties. 2. daļa. Reformu mēģinājumi un “trešā ceļa” sociālisms Zviedrijā
“Zviedru modeļa” sociālekonomiskā lietderība ir apšaubāma, jo tam nav izdevies gūt būtiskus panākumus. Tieši pretēji, Zviedrija tā darbības rezultātā ir daļēji zaudējusi brīvā tirgus laikmetā un ilgstoša miera gados gūtos panākumus. Zviedru kompānijas, zaudējot konkurētspēju, ir nonākušas ārvalstu investoru rokās. Turklāt zviedri ir spēcīgā atkarībā no neefektīvas labklājības valsts, kas ļoti apgrūtina tās demontāžu un virzīšanos uz tālākām brīvā tirgus reformām, lai samazinātu valsts daļu ekonomikā.
Liberāļu skatījumā, kamēr vien nācijvalsts eksistē ļaužu prātos, sabiedriskā līguma uzvara vēl nav sasniegta. Viņu mērķis ir pilsoniska partnerība bez vēstures. Šai partnerībai viņi tad izdomā dažādas it kā vienojošās vērtības, piemēram, iecietību. Šīs vērtības vārdā visas nacionālās vērtības tiek pastumtas malā.
Pilnībā nevar izslēgt “dzīvības sēklu” atnešanu uz Zemi kopā ar kādiem starpzvaigžņu objektiem – komētām, meteorītiem. Šeit gan jāsaka, ka grūti iedomāties dzīvu šūnu, kas spētu izturēt, teiksim 100 000 gadu garu ceļojumu kāda meteorīta iekšienē, kuru nemitīgi cauršauj visuresošie, enerģiskie kosmiskie stari. Pēc 100 000 gadu ilgas caurstarošanas, kas izsitīs no molekulām elektronus un sagraus pat atomu kodolus, šūnas DNS pilnīgi noteikti zaudēs jebkādu dzīvotspēju.
Lai varētu izprast Ziemeļvalstu modeļa būtību un tā nederīgumu Latvijas sociālekonomiskajai videi, nepieciešams aplūkot tā rašanās vēsturi un saistību ar ziemeļu tautu mentalitāti, kā arī kliedēt izplatītos primitīvos mītus par sociāldemokrātiskās sistēmas priekšrocībām.
Veltīgi es sevi mierināju ar domu, ka ziemā varēšu paveikt vairāk darba, jo mani no tā nenovērsīs domas par kriketa zālājiem un lauku mājām. Tāpat veltīgi es sev mēģināju iestāstīt, ka no rītiem varēšu ilgāk palikt gultā. Pat doma par pīpes kūpināšanu pēc brokastīm pie kamīna mani neiedvesmoja.
Šīs vēlēšanas providenciāli skaidri parādīja, kas notiek ar tādu pašpasludināti konservatīvu partiju, kura mēģina pilsoņiem notirgot oksimoronu vārdā “progresīvais konservatīvisms”, tā izpludinot jebkādu skaidru vārdu nozīmi un piesaisti objektīvai lietu kārtībai. Šādu partiju paši balsotāji aizsūta pa Lētas upi pretim aizmirstībai.
Atteikšanās no materiāliem labumiem bija ļoti izteikta tēma gan Irbes sludinātajos sprediķos, gan viņa paša dzīvē. Tā perfekti sasaucās ar Irbes mīļotā Diogena mācību un visu plašo Kristus dēļ vientiesīgo tradīciju. Nerūpējoties par materiālām vajadzībām, Irbe ieguva brīvību, kuru pamanīja un novērtēja arī citi: “Visa Rīga viņam piederēja. Viņš nebija nabags – viņš bija brīvs.”
Agnese Irbe un Krišjānis Lācis debatē ar Juri Rudevski par augļošanu jeb netaisnu augļu (procentu) ņemšanu no naudas aizņēmēja un šīs prakses morālo pieļaujamību.
Fašisms ir radikāla, populistiska nacionālisma ideoloģijas forma, kas tiecas ieviest jaunu sociālo kārtību, kura nav ne konservatīva, ne arī marksistiska. Tas gan pārformatē konservatīvās vērtības un attieksmes tā, lai tās stiprinātu režīma leģitimitāti, gan arī izmanto marksistu totalitārisma un politiskā terora metodes. Praksē tas nozīmē diktatūru, kuras oponenti savādā kārtā ir gan tradicionālās reliģijas un aristokrātijas spēki, gan arī liberāļi, komunisti un dažāda veida sociālisti.
“Prišļi latiši” (“atnāca latvieši”) – ar šo vārdkopu Toļiks apzīmēja Latvijas neatkarības atjaunošanas procesu. Izklausījās tā, it kā latvieši būtu pēkšņi no kaut kurienes izniruši – kā kaut kāda klejotāju orda no tālām un nezināmām Āzijas stepēm –, nelietīgi sagrābuši Latvijā varu un izmainījuši dzīvi līdz nepazīšanai. Konjaka glāzītes iespaidā jutos možs un enerģijas pilns, un nolēmu šoreiz pastrīdēties pretī.
Tā kā pēc Vatikāna II koncila bija mainījušies arī bīskapu atlases un iecelšanas kritēriji, pavisam atšķirīgas bija arī bīskapu attiecības ar saviem semināriem. Tagad pats svarīgākais jauno bīskapu iecelšanas kritērijs bija viņu “konciliārisms”, ko, protams, varēja saprast visai dažādi. Daudzviet Baznīcā ar “konciliārismu” saprata kritisku vai negatīvu attieksmi pret senāk pastāvošo tradīciju, kuras vietā tagad bija jānāk jaunām, radikāli atvērtām attiecībām ar pasauli. Kāds bīskaps, kurš iepriekš bija bijis semināra rektors, semināristiem bija noorganizējis pornogrāfisku filmu seansu – it kā ar nolūku viņus padarīt neuzņēmīgus pret uzvedību, kas nav savienojama ar ticību.
Izdevniecība “Kodoka”, tuvojoties 14. Latvijas Republikas Saeimas vēlēšanām 2022. gada 1. oktobrī, aicināja uz sarunu pārstāvjus no 17 partiju sarakstiem. Atsaucās 8 partijas, lai pie apaļā galda ar rozēm Latviešu biedrības namā atbildētu uz 28 jautājumiem par valstslietām. Daļu no šiem jautājumiem sastādīja Telos redakcija, tādēļ piedāvājam lasītājiem noskatīties šo debati, kā arī gribam uzteikt sarunas demokrātisko atmosfēru un runātāju brīvdomību.
Vilciena “plackartes” nodalījumā pabāzu zem sola savu čemodānu ar dokumentiem. “Lai skatās, ja kādam vajag! Lai kaut nosper, man vienalga!” – nodomāju pie sevis. Nodalījuma kaimiņi arī brauca uz Rīgu. Tā bija kāda krievu ģimene. Māte, tēvs virsnieks un ne visai izteiksmīga jaunākā meita. Vilciens vēl nebija sakustējies, kad mazais galdiņš pie loga jau bija noklāts ar ēdieniem.
Agnese Irbe un Krišjānis Lācis sarunājas ar Juri Rudevski par austriešu ekonomisko skolu un tradīciju. Rudevskis skaidro atšķirību starp ekonomiku kā zinātni un ekonomikas politiku, savukārt Lācis apšauba moderno nošķīrumu starp esamību un jābūtību. Rudevskis raksturo austriešu skolas metodoloģiju – cilvēka paredzamo un pētāmo rīcību, izmantojot pasaules ierobežotos resursus savu mērķu sasniegšanā, ko nosaka rīcības aksioma, ierobežotu resursu aksioma un labākās alternatīvas aksioma.