Kad svešinieks pēkšņi parādās šajā mežonīgajā nekurienē, dvēsele burtiski alkst viņu iztaujāt: kas viņš ir, no kurienes nāk, cik tālu atrodas šī vieta, vai ceļš ir grūts, vai viņš ir makšķerējis vai nošāvis briedi un visu pārējo. Tas ir dabiski. Taču šai vēlmei nevajag sekot.

Agnese Irbe un Krišjānis Lācis sarunājas ar Ventu Zvaigzni par Rietumu un islāma mijiedarbību, reaģējot uz neseno uzbrukumu indiešu izcelsmes britu rakstniekam Salmanam Rušdi, kurš jau vairāk kā 30 gadus spiests slēpties sava romāna “Sātaniskās vārsmas” dēļ.

Lugā Sofokla spriedums šķiet skaidrs: priekšroka dodama nerakstītajiem likumiem un ir kļūdaini Antigonei liegt apglabāt radinieku, lai kāda arī nebūtu bijusi viņa rīcība dzīves laikā. Luga izskan arī kā brīdinājums varas pārstāvjiem – nenostājieties pret dieviem, par to būs dārgi jāmaksā.

Kā pirmie nelielajā laukumiņā iznāca baletdejotāji. Viņi mani maz iespaidoja. Es vairāk skatījos uz putekļaino, netīro grīdu, redzēju, kā viņus traucē ierobežotā telpa, un domāju, ka dabūs gan viņi mazgāt savas baltās kurpītes.

Bīskapa muižu kā lībiešu apdzīvotu vietu mēs sastopam jau ap 1210. gadu, un šai lībiešu sādžā uzceļ Doma baznīcu. Tomēr latvieši šo savu vecveco vietu nav atstājuši vēl 17. gs. Šī sīvā latviešu turēšanās pie viņu vecvecajām dzīves vietām dod mums iemeslu domāt, ka arī otrā vietā, kur Iekšrīgā dzīvo latvieši, tie dzīvo jau no seniem laikiem un arī tur ir dzīvojuši priekš vāciešu ienākšanas.

Kas gan bija pirmā dienā Latvijas valsts? Tikai vārds, elpa, kas sasilda gaisu. Tie, kas sapņoja par neatkarīgo Latviju, gan ticēja, ka šai elpā izplauks rozes. Bet papriekšu bija jāiztur grūti pārbaudījumi.

Būtiski arī atzīmēt, ka eitanizēšana garīgu un psihisku ciešanu dēļ pilnībā izmaina izpratni par to, kāds ir psihiatru un psihoterapeitu darbības mērķis. Visiem iespējamiem līdzekļiem atturēt depresīvos no pašdestrukcijas? Vai atturēt tikai līdz zināmai robežai?

Krišjānis Lācis sarunājas ar Agnesi Irbi par japāņu izcelsmes britu rakstnieka, Nobela prēmijas literatūrā laureāta Kadzuo Išiguro distopisko romānu “Nekad neatlaid mani”, kas stāsta par alternatīvo jaunlaiku Lielbritāniju, kurā viena cilvēku grupa tiek klonēta un audzināta ar mērķi “donēt” orgānus “normālajiem cilvēkiem”.

Par ko tiek lietas asinis kara laukā? Par ekonomisko brīvību? Par vārda brīvību? Par eirointegrāciju? Svarīgākā brīvība ir būt tam, kas tu esi, realizējot savu iedabu un identitāti, – tā ir brīvība, kas pieejama ikvienam, kurš apzinās savas tautības vērtību. Tā ir arī brīvība, ko visvairāk ienīst gan Krievija, gan globālisma ideju rosinātāji.

Ņemot vērā “tiesību inflāciju” un pēdējā laikā pieaugošo tiesu aktīvismu kreisi progresīvā virzienā, man ir bažas, ka valsts un baznīcas Šķirtība var kļūt par nākamo Pandoras lādi. Šīs bažas stiprina arī apstāklis, ka mūsu valsts tiesas līdz šim par Šķirtību nav sniegušas itin nekādus skaidrojumus.

Nesen zonā paklīda runas, ka jaunajā krimināllikumā nemaz vairs neesot panta par osobistiem. Bet mazums, ko runā. Varbūt tas izmuldēts tāpat, kā tās tukšās runas par amnestiju. No sākuma melsa, ka tāda būšot par godu jaunajai tūkstošgadei, tad baumoja, ka uz Rīgas 800 gadu svētkiem, visbeidzot gudri muldēja, ka sakarā ar iestāšanos tajā jaunajā savienībā jau nu točno daudzus palaidīšot mājas. Ne nu bija, nekā.

28. septembrī plkst. 18:00 Stūra mājā norisinājās simpozijs “Intelektuālisms: tā saistība ar totalitārisma ideoloģiju un aktuālās problēmas”, kurā ar priekšlasījumiem uzstājās Roberts Romanovskis, Krišjānis Lācis, Raivis Bičevskis un Agnese Irbe.