Ilgas pēc mājām ir dziļas un neremdināmas. Tās caurvij itin visas kultūras un reliģijas. Filozofs Mārtins Heidegers tās izteicis ar vācu vārdu Unheimlichkeit – tā ir sajūta, it kā dzīvotu pasaulē, kura ir sveša un nespēj piepildīt cilvēka dziļākās ilgas.
Sadaļas arhīvs: Slavinājumi
Domājot par Gunāra Astras likteņa atbalsi šodien, atceros, kādas izjūtas pārņēma mūs, tā sauktos neformāļus, kad Atmodas izskaņā arvien uzstājīgāk tika spriests, kādās politiskās partijās pārveidosies Vides aizsardzības klubs, Neformālā tautas fronte un Nacionālās neatkarības kustība. Toreiz šķita, ka tiek piedāvāts kaut kas zaimojošs, pēc būtības pretējs Atmodas garam.
Naturālistiskais skatījums medicīnā ir lietiskojis slimību, padarot to par šķietami objektīvu, no saslimušās personas neatkarīgu realitāti, fizioloģisku un izolētu problēmu. Rezultātā tā vietā, lai ārstētu cilvēku, tiek ārstēti orgāni vai orgānu sistēmas, vairumā gadījumu bezpersoniskās ārstēšanas praksēs, kas tikai palielina slimnieka stresu un atsvešinātību no pasaules un sava ķermeņa.
Par patiesības iespaidu Padomju Savienībā Astra sacīja: “Jāņtārpiņi dod nojēgu, ka tumsā ir gaisma. Ja ir tumsa un nav nekādas gaismas, tad arī nav nojēgas par to. Tāpat ir ar disidentiem.[12] Disidenti ir tāpēc, lai radītu nojēgu, ka nav viss tā, kā mums saka, nav vienīgais tā sauktais padomju tautas viedoklis.”
Atšķirībā no sava laika filozofiem – vai arī mūslaiku filozofiem – Mērija Šellija, šķiet, atskārta, ka vēlme radīt pēcdabisku saprātu ir vēlme radīt dzīvības formu (vai nedzīvu intelektu), kas var mūs maldināt. Galu galā saprāta noteicošā pazīme nav ne šaubas, ne pārliecība (kā to pieņēma Dekarts), bet gan divkosība.
Dienu pēc dienas es vienmēr dzirdu un lasu dārgo tautiešu un godājamo valstsvīru spriešanu par visvisādām reformām pārvaldīšanā, tiesā, Baznīcā, skolā, satiksmē, saimniecībā, ģimenē un tā tālāk bez gala. Viss tas ir svarīgs un vajadzīgs. Bet viss tas ir ārējs. Galvenā tik un tā ir un paliek personības reforma. Bez šās reformas visi citi reformu pasākumi ir mazvērtīgi. Ievadiet Padomijā slavenās varones Anglijas iekārtas, Padomija tomēr netaps par Angliju, jo viņai nav angļiem līdzīgu pilsoņu.
Kristietība 4. gadsimtā, kad dzīvoja Makārijs, vēl bija jauna. Tuksneša askētu radikālismu veicināja arī tas, ka pēc Konstantīna Lielā t.s. Milānas edikta notika tas neizbēgamais, ko varēja sagaidīt – baznīcas pieskrēja pilnas ar vakardienas vajātājiem, bet augstajos amatos sasēdās vakardienas zaimotāji. Šis “galma apvērsums” ir paradoksāls, un nebūs pārspīlēts, ja teiksim – tieši tuksnešu askēti paglāba kristietību no saplūšanas ar pasauli.
Klaidonis, Votana pazudusī acs, Nornas un viņu virve, Mīmira galva, daudzie dzērieni, kas pagatavoti un tad neizdzerti vai arī noglabāti un tad izdzerti, Gredzens, Tārnhelms, zobens vārdā Notungs, šķēps, meža putns – te ir tik daudz šķietami neskaidru simbolu, kas Heizes lasījumā kļūst skaidri un caurspīdīgi.
Rietumi, tāpat kā iepriekš sovjeti, šim svešajam citam mēģināja iemācīt labāko un destilētāko “sevis” versiju – tīru, realitātes neaptraipītu ideoloģiju, kas pašos Rietumos 21. gadsimta sākumā un jo īpaši šodien vairs īsti nedarbojās vai, līdzīgi kā komunisms Padomju Savienībā 1980. gados, jau bija mirusi un pārvērtusies par ritualizētu simulakru.
Pētījumā īpaši saistoši ir ne tikai tādi salīdzinoši mazāk zināmi fenomeni kā Teoloģiskais Institūts – konservatīvo LELB teologu atbilde LU Teoloģijas fakultātes liberālismam un Herdera Institūts – vācbaltu institucionālā atbilde jaunajiem apstākļiem, kuros gan Tērbatas Universitāte, gan Latvijas Universitāte tika cieši saistītas ar jauno nacionālo valstu izbūves projektu.
Ignācijs bez apstājas purpina un sūdzas par modernās pasaules pagrimumu; pēc viņa vārdiem, tajā “pietrūkst teoloģijas un ģeometrijas”. Viņš sapņo uzrakstīt un izdot lielu polemisku traktātu ar “apsūdzību modernajai pasaulei”, taču pacietības un iedvesmas katrreiz pietiek vien pāris lappusēm. Jo 20. gadsimts Ignācijam ļoti, ļoti nepatīk.
Saskaņā ar filmu, lauki iztukšojas, sētas paliek vientuļākas, pēcnācēji un mantinieki dodas pasaulē un pamet dzimto vietu, jo “nav mīlestības”. Kāpēc mīlestības nav un kā to iegūt – filma sniedz diezgan skaidru atbildi, ko var papildinoši “radikalizēt”, paturot prātā, ka filma – tāpat kā jebkura laba māksla – par neredzamo stāsta caur redzamo. Tāpēc filma nav “tikai” par grūto zemnieku dzīvi un kaimiņu vai ģimenes ķildām 19. gs. Igaunijā.
Atbilstoši mūsu globālās kultūras svētvēsturei Dievs, radot visu, kas ir zem saules, deva cilvēkam iespēju valdīt pār visu radību. Runājot ekonomikas profānajā valodā, valdīt ar vienu noteikumu: cilvēks nedrīkst būt pašpietiekams. Tas nozīmē pienākumu dzīvības spēku sev smelt no Dieva.
Lauvas rīkli šeit saprotam labi. Bet kā ir ar medu? Tas jau ir grūtāk. To vērojam arī pirmajos mācekļos, kuru sirdis šajos notikumos bija satriektas un sarūgtinātas. “Rijējs bija aprijis” viņu skolotāju. Salduma un mierinājuma tur nebija nekāda.
“Mani satrauc, ka vairākas lielas, ilgstošas sociālās inženierijas programmas, kuras ir pretrunā ar realitāti, drīz vienlaicīgi saskarsies ar realitāti. Un šīs sociālās inženierijas programmas ir arī gādājušas par to, lai cilvēki, kuri saskarsies ar šīm milzīgajām problēmām, būtu vissliktāk sagatavotie cilvēki, kādi jebkad saskārušies ar problēmām.”
Kad aiziet liels dzejnieks, dzīves ainava mainās uz neatgriešanos. Gan tā, kas ārā, gan tā, kas katram iekšā. Nav vairs tā ozola. Plauktā nav atrodama valodas galoda, tā tur vairs nestāv, ir titāna atstātas grāmatas un manuskripti.
Pēkšņi Mārim priekšā tika uzservēts saldējums, un nevis kaut kāds, bet MILZĪGS, grezns kā kāzu torte. No virtuves bija iznākušas un mūs vēroja divas darbinieces, viņas smaidīja kā maija saulītes.
Sistēmu struktūras indivīdu gadījumā ir kā magnētiskais lauks tērauda kniepadatai. Indivīdi neko par sistēmu “nezina”, tomēr seko sistēmas iezīmētajiem maršrutiem. Svarīgākās norises sistēmā netiek vadītas un ir gandrīz teorētiski netveramas.
Savā grāmatā Toms Vudss vienu pēc otras aplūko dažādas Rietumu pasaules dzīves jomas un struktūras, par kuru veidolu mums ir jāpateicas Katoļu baznīcai: universitātes, eksaktās un dabas zinātnes, māksla un arhitektūra, starptautiskās tiesības, ekonomikas un finanšu teorija, žēlsirdības un labdarības iestādes, tiesības un tieslietas un, visbeidzot, morāle un ētika.
Asociācijas ar minēto mākslas darbu man radās pēc tam, kad vispirms biju izlasījis vairākas visnotaļ skarbas atsauksmes par Jaunā Rīgas teātra mākslinieciskā vadītāja Alvja Hermaņa publicētajiem “JRT septiņiem ētiskajiem uzvedības noteikumiem darbiniekiem un skatītājiem”, bet pēc tam nolēmis iepazīties arī ar pašu sašutumu izraisījušo tekstu.