Saskaņā ar filmu, lauki iztukšojas, sētas paliek vientuļākas, pēcnācēji un mantinieki dodas pasaulē un pamet dzimto vietu, jo “nav mīlestības”. Kāpēc mīlestības nav un kā to iegūt – filma sniedz diezgan skaidru atbildi, ko var papildinoši “radikalizēt”, paturot prātā, ka filma – tāpat kā jebkura laba māksla – par neredzamo stāsta caur redzamo. Tāpēc filma nav “tikai” par grūto zemnieku dzīvi un kaimiņu vai ģimenes ķildām 19. gs. Igaunijā.
Sadaļas arhīvs: Slavinājumi
Atbilstoši mūsu globālās kultūras svētvēsturei Dievs, radot visu, kas ir zem saules, deva cilvēkam iespēju valdīt pār visu radību. Runājot ekonomikas profānajā valodā, valdīt ar vienu noteikumu: cilvēks nedrīkst būt pašpietiekams. Tas nozīmē pienākumu dzīvības spēku sev smelt no Dieva.
Lauvas rīkli šeit saprotam labi. Bet kā ir ar medu? Tas jau ir grūtāk. To vērojam arī pirmajos mācekļos, kuru sirdis šajos notikumos bija satriektas un sarūgtinātas. “Rijējs bija aprijis” viņu skolotāju. Salduma un mierinājuma tur nebija nekāda.
“Mani satrauc, ka vairākas lielas, ilgstošas sociālās inženierijas programmas, kuras ir pretrunā ar realitāti, drīz vienlaicīgi saskarsies ar realitāti. Un šīs sociālās inženierijas programmas ir arī gādājušas par to, lai cilvēki, kuri saskarsies ar šīm milzīgajām problēmām, būtu vissliktāk sagatavotie cilvēki, kādi jebkad saskārušies ar problēmām.”
Kad aiziet liels dzejnieks, dzīves ainava mainās uz neatgriešanos. Gan tā, kas ārā, gan tā, kas katram iekšā. Nav vairs tā ozola. Plauktā nav atrodama valodas galoda, tā tur vairs nestāv, ir titāna atstātas grāmatas un manuskripti.
Pēkšņi Mārim priekšā tika uzservēts saldējums, un nevis kaut kāds, bet MILZĪGS, grezns kā kāzu torte. No virtuves bija iznākušas un mūs vēroja divas darbinieces, viņas smaidīja kā maija saulītes.
Sistēmu struktūras indivīdu gadījumā ir kā magnētiskais lauks tērauda kniepadatai. Indivīdi neko par sistēmu “nezina”, tomēr seko sistēmas iezīmētajiem maršrutiem. Svarīgākās norises sistēmā netiek vadītas un ir gandrīz teorētiski netveramas.
Savā grāmatā Toms Vudss vienu pēc otras aplūko dažādas Rietumu pasaules dzīves jomas un struktūras, par kuru veidolu mums ir jāpateicas Katoļu baznīcai: universitātes, eksaktās un dabas zinātnes, māksla un arhitektūra, starptautiskās tiesības, ekonomikas un finanšu teorija, žēlsirdības un labdarības iestādes, tiesības un tieslietas un, visbeidzot, morāle un ētika.
Asociācijas ar minēto mākslas darbu man radās pēc tam, kad vispirms biju izlasījis vairākas visnotaļ skarbas atsauksmes par Jaunā Rīgas teātra mākslinieciskā vadītāja Alvja Hermaņa publicētajiem “JRT septiņiem ētiskajiem uzvedības noteikumiem darbiniekiem un skatītājiem”, bet pēc tam nolēmis iepazīties arī ar pašu sašutumu izraisījušo tekstu.