Ticībā arī Latvijā dzīvojošais kristiešu mazākums šogad redz Ulmaņlaiku krāsās izrotāto, svecītēs ietērpto Rīgas pili un zina, ka šīs pasaules kārtība, kura savos likumos svētī grēku, paiet.
Sadaļas arhīvs: Slavinājumi
Ikviens, kas ir īsts mākslinieks vai dzejnieks, būs nojautis, cik liela organizējoša nozīme ir no laiku galiem izstrādātai formai ikvienā mākslas nozarē. Cilvēka domām un jūtām arvien piemīt gāzveidīgs raksturs. Viņas taisās izplūst uz visām pusēm. Tas, ko mākslās un dzejās sauc par formu, viņas visas satur kopā un piešķir tām saskanīgu un samērīgu gaitu.
Valdnieku acis lai ir modras un redzošas!
Pilsoņu ausis lai ir atvērtas un dzirdīgas!
Viens no nozīmīgākajiem autores padomiem, manuprāt, ir aicinājums neuzticēties nevienai personai vai ideoloģijai, kas tevi spiež ignorēt tavu morālo intuīciju. Pats galvenais Perijas aicinājums sievietēm būtu šis: novilkt seksuālās robežas un saprast, ka sieviešu īpašais spēks ir meklējams nevis viņu centienos maksimāli līdzināties vīriešiem, bet tieši atšķirīgumā no tiem.
Jautājumu par tīrāku, mazāk piesārņotu, stilizētu un kaut kādā mērā sakrālu telpu risina latviešu mākslinieki, kuri dzīvo Latvijā. Ja viņi savus darbus būtu gleznojuši emigrācijā, vai mēs, raugoties uz tiem, spētu konkretizēt, kas tieši tajos ir latvisks? Vai viņu darbos tas būtu vieglāk ieraugāms nekā Staprāna darbos?
Ja visi šīs izstādes darbi kādreiz tiktu vienkopus atrasti arheoloģiskajos izrakumos, to atradēji droši vien secinātu, ka šai kultūrai raksturīgi atveidot cilvēku, dzīvnieku un augu motīvus, taču tā nevairās arī no abstraktām formām un gludām virsmām bez rotājumiem. No tā, ka starp darbiem nav ieroču, viņi secinātu, ka tā ir mierīga, izzinoša civilizācija ar saviem, iespējams, līdz galam neizprotamiem reliģiskajiem rituāliem.
Jo ilgāk ciemiņi uzkavējas Godenholmā, jo vairāk viņi sajūt nemājīgumu un briesmas, kas nemanāmi un tomēr nenovēršami tuvojas. Aiz apkārtnes šķietamā miera un klusuma viņpus vēstures un laika straujās gaitas, nesteidzīgā dzīves ritma un neuzkrītošajām ziemeļu dabas krāsām aizvien vairāk par sevi sāk liecināt šausmīgais.
Gluži kā ķermeņa daļas veido vienotu ķermeni, tā arī prātojumi un izspriedumi satur kopā visu runu.
Roze kaut ko runāja par agrīnās bērnības atmiņām. Eliots teica, ka atceroties, kā ticis barots no pudelītes. Roze uz to sacīja: “Tad jau jūs atņēma no krūts ļoti vēlu.” Eliots attrauca: “Nu, nu, Roze, jūs man citu acīs liekat izskatīties smieklīgam!” Vēl viņš, citējot Krievijas presē rakstīto par sevi, sacīja: “Es esmu reakcionāra, antisemītiska, pornogrāfiska hiēna.”
Tāds arī ir postmodernā liberālā kapitālisma mērķis – lai patērētāji, vēlmju un pašizpausmes tiesību subjekti, valdošo ideoloģiju neuztvertu pārlieku nopietni un iesavinātu ironisku attālumu no tās. Tāpēc Žižeks uzsver Laibach mākslas politisko sasniegumu, īsto apvērsumu – saviem klausītājiem mācīt uztvert šo sistēmu nopietnāk, nekā tā uztver pati sevi.
Ļaujiet Kristum degt jūsos, pat par upura un atteikšanās cenu. Nebaidieties, ka jūs varētu kaut ko pazaudēt un beigās it kā palikt tukšām rokām. Esiet drosmīgi, izmantojot savus talantus un dāvanas Dieva valstības labā, un ziedojiet sevi – kā svece ziedo vasku –, lai Kungs caur jums varētu izgaismot tumsu.
Kas gan bija pirmā dienā Latvijas valsts? Tikai vārds, elpa, kas sasilda gaisu. Tie, kas sapņoja par neatkarīgo Latviju, gan ticēja, ka šai elpā izplauks rozes. Bet papriekšu bija jāiztur grūti pārbaudījumi.
Jūlijā naktīs kliedz pūčulēni, bet tad negaidot iekliedzas arī mūžība, ka paņēmusi Knutu paspārnē.
Tālab es ari esmu ilgāku laiku par mūsu pilsētu runājis, gribēdams rādīt, ka mēs cīnamies par augstākām mantām nekā tie, kam nekā tamlīdzīga nav; reizē ar to es vēlējos ari ar gaišiem pierādījumiem apliecināt, ka tie, par kuŗiem es tagad runāju, ir tiešām uzslavas cienīgi.
Laršē un daudzi citi autori brīdina, ka jaunās audiovizuālās tehnoloģijas un mediji atnes visaptverošas pārmaiņas mūsu dzīves pamatos – pašā realitātes uztverē. Digitālās dzīves produktivitāte, ērtības un neierobežotas izklaides solījumi nemanāmi paģērē uzmanību, pastāvīgu virtuālo klātbūtni jaunā telpā un tempā. Radikālas izmaiņas ne tikai dzīves ritmā, bet paša cilvēka dabā var notikt pavisam nemanāmi un, pilnīgi iespējams, neatgriezeniski.
Atcerieties, ko jūs apsolījāt Dievam savās kristībās; jūs apsolījāt atteikties no velna visos viņa darbos.
1934. gadā, kad aiz muguras bija Pirmais pasaules karš, kad vecās Eiropas tik tikko zaļot atsākušajās, vēl baismīgās brūces nesadziedējušajās krāsmatās pilnā sparā rosījās fašisti, nacisti, komunisti un modernisti, neticība pēcnāves dzīvei jau bija kļuvusi par normu. Tiesa, modernistiskās šaubas neradās divdesmitā gadsimta trīsdesmitajos gados, tās sagatavoja viss “garais” deviņpadsmitais gadsimts.
Visvarenais Dievs, Tu vienīgais esi mūsu stiprais Aizstāvis un vienmēr klātesošs palīgs bēdu laikā. Pielūko un aizsargā mūsu karavīrus un visus citus, kas aizstāv mūsu dzīvību un brīvību, lai viņi taisnīgi un godīgi kalpotu, cenšoties panākt mieru.
Vēsturiskā taisnīguma atjaunošana, pārvietojot atpakaļ dokumentus un grāmatas uz to rašanās vietām, radītu neiedomājamas jukas un nelietderīgu birokrātisku rosību starp valstīm un to iekšienē. Stingri ņemot, liela daļa izcilu vēsturisko bibliotēku radušās, likvidējot iestādes vai organizācijas vai varmācīgi atņemot grāmatas citiem. Tā notika arī pie mums. Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas kodols veidojās no reformācijas laikā sagrauto katoļu klosteru grāmatu krājumiem, savukārt LNB integrēja pamestās vācbaltiešu organizāciju un privātpersonu bibliotēkas.
Saujiņai bruņinieku un mūku nebija un nevarēja būt koloniālisma jēgpamata, proti, metropoles, uz kuru vest salaupīto. Tādas nebija arī vēlāko gadsimtu mācītājiem, kuri izveidoja latviešu rakstu valodu, un visam tam Latvijas iedzīvotāju kopumam, kurš ar laiku sevi apzinājās kā vācbaltiešus.