Tā kā valdošais pasaules uzskats Rietumu pasaulē bija balstīts kristietībā, pirms sekulāras ideoloģijas rašanās progresīvisms izpaudās kristietībai ārēji līdzīgās formās. Tas atzina Dievu, izmantoja kristīgus simbolus un retoriku, bet pēc savas būtības nesa sevī topošās sekulārisma ideoloģijas aizmetņus un bija kristietībai un dabīgā likuma atziņām naidīgs.
Tur, kur trako ļaunums, kur līst asinis, kur cilvēki cieš, Kristus Vārdam ir tieša, burtiska nozīme. Ja Viņa Augšāmcelšanās ir patiesa, tad tas, kas rakstīts “Alepo Kronī” un arī tā vēlākajos, ar Jauno Derību papildinātajos izdevumos, ir patiesība. Tad Dievs ir upuru pusē, un Viņš ir dzirdējis Alepo zēna stāstu.
Kungs, kad Jūs mirāt, priekškars pāršķēlās,
Un teicis nav vēl it neviens, kas redzams bij aiz tā.
Atcerieties, ko jūs apsolījāt Dievam savās kristībās; jūs apsolījāt atteikties no velna visos viņa darbos.
Patiesai brīvībai ir dziļāks ienaidnieks par Kremļa tirānu, un tas ir šīs pasaules valdnieks. Kā 1995. gadā brīdināja Jānis Pāvils II: “Katrai amerikāņu paaudzei ir jāzina, ka brīvība nozīmē nevis darīt to, kas mums patīk, bet gan būt tiesīgiem darīt to, ko pienākas.”
Krišjānis Lācis un Agnese Irbe sarunājas ar Baltijas Reformātu teoloģijas semināra direktoru Arti Celmiņu par pievēršanos kristietībai un apoloģētikas stratēģijām. Artis uzsver Augustīna atklāšanu filozofijas fakultātē un LU Teoloģijas fakultātes sekulārisma programmu, kritizē ticības psiholoģizēšanu un stāsta par presupozicionālo apoloģētiku, kas atsedz neitralitātes neiespējamību, cilvēktiesību humānisma nesakarīgumu un paaugstināšanos pār Dievu.
Ja likumdošanas priekšlikums par labu homoseksuālu savienību atzīšanai tiek pirmo reizi ierosināts likumdevēju kopsapulcē, katoļu likumdevējam ir morāls pienākums skaidri un publiski paust savu opozīciju un balsot pret to. Balsot par likumu, kas tik lielā mērā kaitē kopīgajam labumam, ir ārkārtīgi amorāli.
Mišels Villē pirmais pamanīja un skaidri noformulēja it kā acīmredzamo: modernās cilvēktiesības nebūt nav drošības, stabilitātes un savstarpējas saskaņas rīks. Gluži otrādi: “katra no tā saucamajām cilvēktiesībām ir citu cilvēktiesību noliegums.”
Kristiešu tradīcijā Vissvētā Dievmāte vienmēr tikusi uzskatīta par Pilsētas Aizstāvi, tāpēc šī uzraksta un visas pilsētas gramatiskā jēga ir: “Dievs ir tās vidū”. Tā izsmalcinātajā Bizantiskajā kultūrā tika apliecināta Dieva attieksme pret Kijivas izredzētību.
Napoleons neko nezināja par Lietuvu, un viņam nebija ne mazākā priekšstata, kā šī province tika pievienota Polijai; es biju spiests viņam to paskaidrot. Visā visumā viņš gandrīz neko nezināja par mūsu vēsturi, un no Prūsijas vēstures zināja vienīgi Frīdriha Lielā laiku. Tāpēc viņš bija pārsteigts, kad es viņam pastāstīju, ka Lestoka korpuss sastāvēja vienīgi no lietuviešiem un žemaišiem, nevis no poļiem; es piemetināju, ka, lai gan šīs divas tautas slikti zina poļu valodu, abas dedzīgi atbalsta Poliju un ka tādas pašas simpātijas vērojamas arī tajās lietuviešu provincēs, kas pieder krievu valdībai.
Dažu autoru centieni meklēt cilvēktiesību pirmsākumus Hamurapi likumos, Bībelē un citos senajos avotos ir aplami, jo cilvēktiesības ir tipiska jaunāko laiku parādība. Vēl līdz pavisam nesenam laikam Rietumu tautām pilnīgi pietika ar dabisko tiesību izpratni un ar saprātīgu juridisko domāšanu, lai ne tikai aizstāvētu cilvēku pamattiesības, bet arī šīs aizstāvības garantijas paplašinātu un pastiprinātu.
Modernā, pēc Otrā pasaules kara ieviestā cilvēktiesību koncepcija balstās uz ļoti vājiem vai pat aplamiem juridiskiem un filozofiskiem pamatiem. Un tās piemērošana noved pie katastrofiskām sekām: tiesiskās nedrošības, tiesību sistēmas ideoloģizācijas, valsts diktāta pastiprināšanās uz cilvēku personiskās brīvības rēķina, sabiedrības polarizācijas un atomizācijas.
Doktrīna sludināja, ka komunistiskā partija ir vienīgā antifašistiskā partija, bet visas pārējās partijas ir “fašistiskas”. Turklāt “fašismu” definēja nevis kā īpašu politisku kustību, bet galvenokārt kā kapitālisma beigu posmu. Līdz ar to “antifašisms” kļuva par sinonīmu “antikapitālismam”.
Raivis Bičevskis, Agnese Irbe un Krišjānis Lācis sarunājas par Krievijas iebrukuma Ukrainā saasinātajiem jautājumiem, kurus parasti aizsedz miera laiku “optiskā ilūzija”. Bičevskis stāsta par Ernstu Jingeru un Krieviju kā modernitātes eksperimentu, Agnese skaidro kristīgo taisnīga kara teoriju un amerikāņu neoreālisma ģeopolitiķu skarbumu, bet Krišjānis pievēršas Putina atbalstītājiem Eiropā un krievu dziļā garīguma mītam.
Te, dziļā sniegā brienot, tai / No kājiņas mūk zābaciņš, / Te atkal izslīd lakatiņš. / Nav laika pacelt, nezvērs ļauns / Aiz muguras tai rūcot nāk, / Tatjanai rokas trīcēt sāk.
Cilvēka dzīve vienmēr tiek dzīvota uz bezdibeņa malas. Cilvēces kultūrai vienmēr ir nācies pastāvēt kaut kā par sevi bezgalīgi nozīmīgāka ēnā. Ja cilvēki būtu atlikuši zināšanu un skaistā meklējumus līdz brīdim, kad dzīvotu drošībā, šie meklējumi nekad nebūtu uzsākti. Mēs kļūdāmies, kad salīdzinām karu ar “normālu dzīvi”. Dzīve nekad nav bijusi normāla.
2021. gada 12. jūlijā Kremļa mājaslapā tika publicēts Putina raksts “Par krievu un ukraiņu vēsturisko vienotību”. Putins rakstīja: “Uzreiz pasvītrošu, ka sienu, kura radās būtībā starp vienas vēsturiskas un garīgas telpas divām daļām, uztveru kā lielas kopīgas bēdas, kā traģēdiju.”
Ja man jāapraksta sajūtas, kas “ierauj iekšā līdz pat asinīm,” tad varētu teikt, ka nepilnu stundu atrados mūziķa spēles un skaņu uzģenerētā bišu stropa iekšpusē, kurā par bitēm strādā zvaigznes, stariem švīkstot kaut kādā zumēšanas kopkorī, kad viens ir viss un viss ir viens, un kurā tas, ko tu dzirdi, ir tas, kas dzird tevi, un viss šķiet medains un plūstošs šeit un tagad, kā atrodoties mātes miesās starp dažādiem laikiem un pasaulēm.
Vācu, precīzāk, prūšu, instinkts bija: vara pieder veselumam. Atsevišķais tam kalpo. Veselums ir suverēns. Ķēniņš ir tikai savas valsts pirmais kalps (Frīdrihs Lielais). Katram ir sava vieta. Tiek pavēlēts un tiek paklausīts. Tāds (jau kopš 18. gadsimta Prūsijas) ir autoritārais sociālisms, kura būtība ir neliberāla un antidemokrātiska, ja to salīdzina ar angļu liberālismu un franču demokrātiju.
Tie, kuri ar cerībām raugās uz Putina Krieviju un uzskata Kremļa stila autoritārismu par adekvātu alternatīvu Fukujamas proponētajai liberālajai demokrātijai, smagi un traģiski alojas. Pirmkārt, Vladimirs Putins pilnīgi noteikti nav nekāds “kristīgs valstsvīrs”, kur nu vēl “Kārlis Lielais” vai “Konstantīns”. Otrkārt, mūsdienu Krievija nav nekāds “kristietības atdzimšanas” etalons; tie, kuri uzskata Krieviju par “kristīgā konservatīvisma” citadeli, vienkārši uzdod vēlamo par esošo.