Kristietība 4. gadsimtā, kad dzīvoja Makārijs, vēl bija jauna. Tuksneša askētu radikālismu veicināja arī tas, ka pēc Konstantīna Lielā t.s. Milānas edikta notika tas neizbēgamais, ko varēja sagaidīt – baznīcas pieskrēja pilnas ar vakardienas vajātājiem, bet augstajos amatos sasēdās vakardienas zaimotāji. Šis “galma apvērsums” ir paradoksāls, un nebūs pārspīlēts, ja teiksim – tieši tuksnešu askēti paglāba kristietību no saplūšanas ar pasauli.
vēsture
Šīs liecības mani vēl vairāk pārliecināja, ka ir nepieciešams noskaidrot patiesību, tāpēc es pakļāvu mocībām divas verdzenes, kuras tika sauktas par “kalpotājām”, taču neatradu pie viņām neko citu, kā vien kroplīgu un pārspīlētu māņticību.
Ļoti svarīga dabīgas laulības un ģimenes saglabāšanai ir arī politiskā ideoloģija. Radikālas izmaiņas ģimenes izpratnē bieži vien ir notikušas reizē ar radikālām izmaiņām valstī. Gan Francijas, gan Krievijas revolūciju laikā laulības šķiršanu atļāva bez otra laulātā piekrišanas vai pat viņam nezinot. Šīs tālejošās izmaiņas pakāpeniski pārņēma arī citas valstis, un tās tika eksportētas uz Rietumu demokrātijām, kuras vietumis jau vārds vārdā ir pieņēmušas jakobīņu un boļševiku ģimenes likumdošanu.
Ziemassvētkos ķoniņi devās medīt savā svētā mežā, kur visu gadu nemedī, ne arī ko cērt. Samedītās stirnas, briežus un zaķus viņi nodīrāja, izcepa, salika uz gara galda un apsprauda ar vaska svecēm, lai mielotu savu vecāku, vecvecāku, bērnu un radinieku dvēseles, pēc tam arī paši ēzdami, dzerdami un mūs aicinādami piedalīties. Vēlāk atnesa tukšu alus mucu, uz kuras sita ar divām nūjām. Vīri, sievas un bērni dejoja visu nakti ap galdu.
Svētās Līgas uzvara Lepanto kaujā bija ne tikai stratēģiska militāra uzvara, kas sagrāva osmaņu varenību uz jūras. Vēl svarīgāka bija tās morālā nozīme. Līdz šim Osmaņu impērija kristīgās Eiropas acīs likās kaut kas milzīgs un praktiski neuzvarams, kā neizbēgamas apokaliptiskas nākotnes iemiesojums… apmēram tāpat, kā mūsdienu cilvēka acīs izskatās “cancel” jeb “atcelšanas” kultūra, “gender” jeb dzimtes ideoloģija vai sociālo tīklu cenzori. Bet 1571. gada 7. oktobrī šis apokaliptiska mēroga milzenis sagrīļojās un kristīgā Eiropa ieraudzīja, ka to reāli var uzvarēt.
Mazās saimniecības bija vislabākās: tur vienmēr varēja dabūt krūzi tējas un papļāpāšanu ar “vecajiem puišiem”, kuri izjautrinājās, smejoties paši par sevi. Tie bija tādi smiekli – piedodiet par iztēles lidojumu –, kurus varēja dzirdēt gudzinām lejup pa laika trepju spraišļiem. Tiem bija gan ritms, gan vietējie gramatikas likumi (“He do do that dut he?”), ko radījusi tauta, kas nav izkustējusies no sava zemes gabala kā kuģis bezvēja laikā.
Eloiza pret laulībām kategoriski iebilda. Iebildumi bija vairāki. Jaunajai sievietei, šķiet, piemita pareģes spējas, viņa nojauta, ka laulību sekas būs traģiskas. Tāpēc viņa argumentēja, atsaucoties uz Seneku un apustuli Pāvilu, ka patiess filozofs un/vai patiess kristietis nekad nedrīkst pārstāt filozofēt un/vai lūgties.
Tādējādi Ticības apliecības formulējums izrādās precīzs. Jēzu sista krustā “zem Poncija Pilāta”, nevis “Poncija Pilāta laikā”. Taču šī atziņa tikai saasina jautājumu – kāpēc tieši Pilāts? –, zinot, ka visi kanoniskie evaņģēliji Jēzus nāvē iesaista jūdu varas pārstāvjus. Marks, Matejs un Jānis vispirms parāda Jēzu, kas tiek atvilkts Jeruzalemes augsto priesteru tiesas – Sinedrija priekšā, un tikai pēc tam stāsta par pazemojošo izturēšanos, ko viņš saņēma no Pilāta un viņa vīriem. Lūka stāstā iekļauj arī epizodi, kurā Jēzu pratina Jūdejas vasaļķēniņš Hērods Antipa. Evaņģēlijos Jēzum ir ļoti daudz tiesnešu. Romiešu Jūdejā nebija neviena tiesas orgāna – neviena tribunāla, kura esamību varētu iztēloties, –, kurš nebūtu iesaistīts Jēzus nāvē. Tad kāpēc Ticības apliecībā nav pieminēts ne Sinedrijs, ne Hērods?
Es būtu viņu ļoti mīlējis, ja vien nebūtu tās nevajadzīgās nežēlības. Es nebiju dumjš un visu jau sapratu tāpat – kur es biju kļūdījies un ko izdarījis nepareizi. Visumā es biju prātīgs un paklausīgs zēns.
Pētījumā īpaši saistoši ir ne tikai tādi salīdzinoši mazāk zināmi fenomeni kā Teoloģiskais Institūts – konservatīvo LELB teologu atbilde LU Teoloģijas fakultātes liberālismam un Herdera Institūts – vācbaltu institucionālā atbilde jaunajiem apstākļiem, kuros gan Tērbatas Universitāte, gan Latvijas Universitāte tika cieši saistītas ar jauno nacionālo valstu izbūves projektu.
Kečvaijo nekad neaizmirsa, kādā veidā bija kāpis tronī viņa tēvs Mpande: gāžot no troņa un nogalinot savu pusbrāli Dingani. Un pats Dingane pirms tam bija ieguvis varu tieši tāpat: nogalinot viņu abu kopīgo pusbrāli, dižo un briesmīgo Šaku. To Kečvaijo vienmēr paturēja prātā. Tautu var turēt paklausībā, taču, lai tauta pakļautos, tai ir vajadzīgas skaidras atbildes. Un atbilde šobrīd bija skaidra: ļauns burvis, umthakathi.
Divpadsmit Latvijas nacionālajiem partizāniem vairs nav jāguļ bedrēs, kurās tos iesvieda ienaidnieki. Ar ķieģeli uz sejas un peļu midzeni galvaskausā. Agrāk vai vēlāk viņus ar godu apbedīs svētītā zemē, iespēju robežās identificētus. Esmu ar abām rokām par to, lai tiktu izveidoti seju modeļi. Tas var palīdzēt atpazīšanai pēc fotogrāfijām vai vismaz atdot izskatu, ja nebūs iespējams atdot vārdu.
Pirms nedēļas biju mēģinājis paskaidrot tēvocim Hendrikam un citiem fermas iemītniekiem, kādēļ es – latvietis no Rīgas, cilvēks no pretējās puslodes – biju pēkšņi tā iemīlējis Dienvidāfriku un it īpaši afrikāneru kultūru. Taču noformulēt to precīzos vārdos bija visai grūti – tikpat grūti, cik racionāli pamatot, piemēram, kādēļ esmu iemīlējis tieši šo meiteni un nevis kādu citu.
Negaidīti grūts izrādījās karoga jautājums. Nevienam mājās nebija ne šūšanas, ne krāsošanas darbnīcas. Rajona centra apģērbu veikaliņā nepārdeva līdzīgu drēbi, neko īpašu pasūtīt nebija iespējams un, ja es to mēģinātu, par to rajonā centrā zinātu visi. Sapratu, ka būs jāiztiek ar purpursarkano padomju karogu. Pie tā arī palikām.
Pēc ASV rasu segregācijas likumu atcelšanas Padomju Savienība zaudēja iespēju izmantot šo amerikāņu sabiedrības netaisnību savām propagandas vajadzībām un ietekmes palielināšanai. Tas mudināja padomju ārpolitikas veidotājus radīt teoriju, kas pierādītu, ka rasu segregācijas likvidēšana ir tikai simboliska, bet praksē diskriminācija joprojām turpinās.
Saruna par Eiropas idejiskās vēstures apstākļiem laikā īsi pirms Pirmā pasaules kara, kāda Hamburgas jaunieša izaugsmi, erotiskajiem un intelektuālajiem kārdinājumiem, Davosas ciema apburtību Alpu kalnos, slimību un veselību, radikālismu un humānismu.
Tiesnesis, kuram hašiša reibums bija izgājis, nokrita uz ceļiem, lai lūgtu žēlastību par necienīgo izturēšanos, savukārt zvejnieks, kurš hašišu lietoja katru dienu, sultānam par uzjautrinājumu atbildēja: “Kas no tā? Jūs šorīt esat savā pilī, mēs vakar vakarā bijām savā pilī!” Sultānam atbilde iepatikās, un viņš sacīja zvejniekam: “Mēs abi esam šīs pilsētas sultāni.”
Saskaņā ar filmu, lauki iztukšojas, sētas paliek vientuļākas, pēcnācēji un mantinieki dodas pasaulē un pamet dzimto vietu, jo “nav mīlestības”. Kāpēc mīlestības nav un kā to iegūt – filma sniedz diezgan skaidru atbildi, ko var papildinoši “radikalizēt”, paturot prātā, ka filma – tāpat kā jebkura laba māksla – par neredzamo stāsta caur redzamo. Tāpēc filma nav “tikai” par grūto zemnieku dzīvi un kaimiņu vai ģimenes ķildām 19. gs. Igaunijā.
“Vācu ekspresionisms, kuru redzēju arī kādā Berlīnes izstādē, nav brīvs no salkanības un ārišķuma, efekti viņā pazudina formas problēmas. Lielajā izstādē nevar spriest, kurp glezniecība varētu iet turpmāk, nekādi jauni atradumi te nav redzami. Sevišķi neizdevīga pozīcija tādai izstādei ir Itālijā, kur tik vareni sevī ierauj renesanses mākslas bagātās krātuves.”
Kad pēc Pirmā pasaules kara visiem kļuva skaidrs, ka multietniskās Austroungārijas un Krievijas impērijas vairs nepastāvēs, nacionālās kultūras pašnoteikšanās kustības atsevišķu Urālu tautu vidū pārtapa par saucienu pēc valstiskās pašnoteikšanās. Dažas tautas, piemēram, somi, igauņi un ungāri ieguva pilnīgu pašnoteikšanos. Vairākas austrumu tautas Krievijā 20. gadsimta 20. gados ieguva savas tautu republikas Padomju Savienības etniskā plurālisma īsajā periodā.