Atzīmējot divu gadu jubileju, kopš dibināta biedrība “Peripatos”, kura izveidoja un uztur portālu Telos, par sākotnējām iecerēm, sasniegto un nākotnes plāniem sarunājas Raivis Bičevskis, Krišjānis Lācis un Agnese Irbe.
Tā kā luksusa preču industrija strādā uz šauru un elitāru sabiedrības slāni, tai ir jāstrādā arī uz šīs elites ideoloģiskajām sliecībām. Nicinājums pret neizglītoto ļaužu masu “konspirācijas teorijām”, “morālajām panikām”, “bailēm no pedofiliem” un grūtībām nošķirt priekšmetu funkciju no to estētiskajām kvalitātēm pieder pie šīs ideoloģijas.
Šogad decembrī aprit divi gadi, kopš tika nodibināta biedrība “Peripatos”, kura izveidoja un uztur portālu Telos.
Kā lai mēs izskaidrojam nepatīkamo faktu, ka Edmunda Bērka runas un rakstus šodien lasām ar daudz lielāku interesi, nekā tos uztvēra sarakstīšanas laikā, kamēr viņa izcilo sabiedroto teiktais ir jau aizmirsts. Atbilde, kas varētu apmierināt, būtu tāda, ka Edmundam Bērkam piemita pastāvīgi asināts redzējums, kurā visas lietas, darbības un notikumi tiek skatīti likumsakarībās, kas nosaka to eksistenci un apraksta to iespējamību.
Postideoloģiskajā Krievijā pēc 1991. gada ģeopolitisko pretrunu starp jūras civilizāciju ASV un kontinentālo civilizāciju Krieviju bija vieglāk pamatot nekā senāko pretrunu starp kapitālismu un sociālismu. Pēc eirāzistu domām, jūras civilizācijas ir tās, kas virza modernitāti, bet sauszemes varas pārstāv konservatīvismu.
Kad svešinieks pēkšņi parādās šajā mežonīgajā nekurienē, dvēsele burtiski alkst viņu iztaujāt: kas viņš ir, no kurienes nāk, cik tālu atrodas šī vieta, vai ceļš ir grūts, vai viņš ir makšķerējis vai nošāvis briedi un visu pārējo. Tas ir dabiski. Taču šai vēlmei nevajag sekot.
Agnese Irbe un Krišjānis Lācis sarunājas ar Ventu Zvaigzni par Rietumu un islāma mijiedarbību, reaģējot uz neseno uzbrukumu indiešu izcelsmes britu rakstniekam Salmanam Rušdi, kurš jau vairāk kā 30 gadus spiests slēpties sava romāna “Sātaniskās vārsmas” dēļ.
Lugā Sofokla spriedums šķiet skaidrs: priekšroka dodama nerakstītajiem likumiem un ir kļūdaini Antigonei liegt apglabāt radinieku, lai kāda arī nebūtu bijusi viņa rīcība dzīves laikā. Luga izskan arī kā brīdinājums varas pārstāvjiem – nenostājieties pret dieviem, par to būs dārgi jāmaksā.
Kā pirmie nelielajā laukumiņā iznāca baletdejotāji. Viņi mani maz iespaidoja. Es vairāk skatījos uz putekļaino, netīro grīdu, redzēju, kā viņus traucē ierobežotā telpa, un domāju, ka dabūs gan viņi mazgāt savas baltās kurpītes.
Bīskapa muižu kā lībiešu apdzīvotu vietu mēs sastopam jau ap 1210. gadu, un šai lībiešu sādžā uzceļ Doma baznīcu. Tomēr latvieši šo savu vecveco vietu nav atstājuši vēl 17. gs. Šī sīvā latviešu turēšanās pie viņu vecvecajām dzīves vietām dod mums iemeslu domāt, ka arī otrā vietā, kur Iekšrīgā dzīvo latvieši, tie dzīvo jau no seniem laikiem un arī tur ir dzīvojuši priekš vāciešu ienākšanas.
Korporatīvismam ir nākotne, jo cilvēki ilgojas pēc kopienas un cilvēcības pār akliem ekonomikas spēkiem un monopoliem – neatkarīgi no tā, vai šos monopolus veido oligarhija, kuras intereses saplūst ar t. s. “labklājības valsti” un mazajiem uzņēmējiem kaitniecisku birokrātiju, vai arī monopols pieder politiskajiem komisāriem un kādai partijai.
Kas gan bija pirmā dienā Latvijas valsts? Tikai vārds, elpa, kas sasilda gaisu. Tie, kas sapņoja par neatkarīgo Latviju, gan ticēja, ka šai elpā izplauks rozes. Bet papriekšu bija jāiztur grūti pārbaudījumi.
Būtiski arī atzīmēt, ka eitanizēšana garīgu un psihisku ciešanu dēļ pilnībā izmaina izpratni par to, kāds ir psihiatru un psihoterapeitu darbības mērķis. Visiem iespējamiem līdzekļiem atturēt depresīvos no pašdestrukcijas? Vai atturēt tikai līdz zināmai robežai?
Tautas un juristu apziņā ir jābūt dziļi iesakņotai šai atziņai: Var būt likumi, kas ir tik netaisnīgi un sabiedrībai kaitīgi, ka tiem ir jāatņem ne tikai likuma spēks, bet pat likuma raksturs.
Krišjānis Lācis sarunājas ar Agnesi Irbi par japāņu izcelsmes britu rakstnieka, Nobela prēmijas literatūrā laureāta Kadzuo Išiguro distopisko romānu “Nekad neatlaid mani”, kas stāsta par alternatīvo jaunlaiku Lielbritāniju, kurā viena cilvēku grupa tiek klonēta un audzināta ar mērķi “donēt” orgānus “normālajiem cilvēkiem”.
Par ko tiek lietas asinis kara laukā? Par ekonomisko brīvību? Par vārda brīvību? Par eirointegrāciju? Svarīgākā brīvība ir būt tam, kas tu esi, realizējot savu iedabu un identitāti, – tā ir brīvība, kas pieejama ikvienam, kurš apzinās savas tautības vērtību. Tā ir arī brīvība, ko visvairāk ienīst gan Krievija, gan globālisma ideju rosinātāji.
Līdzīgi kristīgajam mistiķim (pret kuru viņš izjūt zināmu cieņu), Čoranu valdzina bezgalības sajūta. Taču, kā vairumam romantiķu, vienīgā bezgalība, kurai viņš spēj ticēt, ir “melanholijas bezgalība”. Tā ir negatīva bezgalība vai, konkrētāk sakot, “tāds “nē”, kas ir lielāks par pasauli”
Ņemot vērā “tiesību inflāciju” un pēdējā laikā pieaugošo tiesu aktīvismu kreisi progresīvā virzienā, man ir bažas, ka valsts un baznīcas Šķirtība var kļūt par nākamo Pandoras lādi. Šīs bažas stiprina arī apstāklis, ka mūsu valsts tiesas līdz šim par Šķirtību nav sniegušas itin nekādus skaidrojumus.
Nesen zonā paklīda runas, ka jaunajā krimināllikumā nemaz vairs neesot panta par osobistiem. Bet mazums, ko runā. Varbūt tas izmuldēts tāpat, kā tās tukšās runas par amnestiju. No sākuma melsa, ka tāda būšot par godu jaunajai tūkstošgadei, tad baumoja, ka uz Rīgas 800 gadu svētkiem, visbeidzot gudri muldēja, ka sakarā ar iestāšanos tajā jaunajā savienībā jau nu točno daudzus palaidīšot mājas. Ne nu bija, nekā.
28. septembrī plkst. 18:00 Stūra mājā norisinājās simpozijs “Intelektuālisms: tā saistība ar totalitārisma ideoloģiju un aktuālās problēmas”, kurā ar priekšlasījumiem uzstājās Roberts Romanovskis, Krišjānis Lācis, Raivis Bičevskis un Agnese Irbe.