Bioloģisko vecāku un bērnu savstarpējā saistība balstās unikālās īpašībās. Bioloģiskie vecāki (caur viņu saplūdušajām gametām) ir cēloņsakarīgi piesaistīti bērniem – viņi ir bērnu eksistences un identitātes bioloģiskais cēlonis. Vecāku un bērnu attiecības ir tādas, kurās personas viena ar otru ir saistītas unikāli personīgā veidā.
Saruna par Vecāko Eddu
24.01.2022Krišjānis Lācis sarunājas ar Raivi Bičevski par Ulža Bērziņa tulkoto senskandināvu mītisko un varoņu dziesmu krājumu, ko pazīst kā Poētisko vai Vecāko Eddu. Eda vienotā kodeksā apkopota 13. gs., bet tās dziesmas iestiepjas 9.-12. vai pat daudz tālākā senatnē.
Pie Tihona. 3. daļa
21.01.2022– Galu galā jūs savu mērķi nesasniegsiet, – Tihons runāja bez aplinkiem, – juridiski jūs esat gandrīz neaizskarams, uz šo faktu ar izsmieklu jums norādīs kā pirmo. Valdīs neizpratne. Kurš vispār sapratīs patiesos atzīšanās iemeslus? Jā, viņi tos tīšām nesapratīs, jo baidās no šādiem varoņdarbiem, uzņem tos ar nemieru, ienīst tos un par tiem atriebjas. Pasaule mīl savu netīrību un negrib, lai to satricina; tāpēc jūsu soli steigšus pārvērtīs par kaut ko smieklīgu, jo ar smieklīgumu šādas lietas pie viņiem visvieglāk ir norakt.
Varēja būt samērā vienkārši
19.01.2022Saujiņai bruņinieku un mūku nebija un nevarēja būt koloniālisma jēgpamata, proti, metropoles, uz kuru vest salaupīto. Tādas nebija arī vēlāko gadsimtu mācītājiem, kuri izveidoja latviešu rakstu valodu, un visam tam Latvijas iedzīvotāju kopumam, kurš ar laiku sevi apzinājās kā vācbaltiešus.
Koldvels apgalvo, ka ASV jebkura it kā diskriminēta mazākuma grupa šīs paralēlās konstitūcijas dēļ automātiski tiek skatīta caur rasisma un cīņas pret rasismu prizmu, ko, protams, pavada ne tikai Mārtina Lutera Kinga gars un ideāli, bet arī Pilsoņu karam līdzi nākošais emocionālais uzslāņojums. Attiecīgi, “prāvošanās” viendzimuma laulību legalizācijas sakarā it kā no jauna izspēlē cīņu pret ASV sākotnējo, “iedzimto” grēku – rasismu, gejiem un lezbietēm ieņemot to lomu, ko savulaik jau izspēlēja melnādainie.
Pie Tihona. 2. daļa
15.01.2022Prohors Malovs atzīmēja: “Kad Nikolajs Vsevolodovičs ir laimīgs un nav drūms, visi mūsējie ir jautri un gudri runā.” Es to atcerējos arī toreiz, tāpēc biju jautrs, apmierināts, nebiju drūms un gudri runāju. Taču atceros, ka jau toreiz pilnā mērā zināju, ka esmu zemisks un nicināms gļēvulis sava atbrīvošanās prieka dēļ un ka nekad vairs nebūšu godīgs cilvēks – ne šeit, ne pēc nāves, nekad vairs. Un vēl: pie manis piepildījās ebreju sakāmvārds: “Savs mēsls ir riebīgs, bet nesmird.”
Pirmais latviešu laikraksts
12.01.2022Dažs slavēja mūsu Avīzes, dažs atkal turēja par nevajadzīgu nelietību; viens gribēja lai tā rakstām, otrs atkal citādi, tā ka mēs nezinādami kuram būs klausīt un par prātu darīt, savu lietu augstam Debesu Tēvam un saviem mīļiem lasītājiem gribam pavēlēt un savu ceļu staigāt, kā paši zinām un protam, prātā turēdami ko vienā labā grāmatiņā esam lasījuši.
Tīmeklis un patiesība
10.01.2022Digitālajā pasaulē katrs lietotājs kļūst vienlaikus unikāls (jo dekontekstualizēts) un vienveidīgs (jo pakļaujas tehnoloģiju un patērniecības uzspiestajai manipulācijai). Tas nozīmē, ka iestājas kritisks patiesības pieejamības disbalanss. Vienā pusē ir lietotāja šķitums, ka patiesība ir viņam vienam, bet otrā pusē ir paredzēšanas un uzvedības modelēšanas tehnoloģijas.
Pie Tihona. 1 daļa
08.01.2022“Jūs atkal esat nolaidis acis,” aizkaitināti ņirgādamies, viņu pieķēra Stavrogins, “jo jums ir kauns par mani, ka es ticot velnam, bet, izliekoties, ka neticu, es viltīgi uzdodu jums jautājumu: vai viņš patiešām pastāv vai nepastāv?” Tihons nenosakāmi pasmaidīja.
Debatēs ar starpsaucienu “Kur tad latgalieši “minoritātes”?!” izcēlās latviešu dzejnieks, žurnālists un literatūras klasiķis Kārlis Skalbe, kurš pēc brīža jau no Satversmes sapulces tribīnes pie latgaliešiem vērsās ar tiešu aicinājumu “neapgrūtināt mūs ar tādām blēņām”.
Saruna par cenzūru
03.01.2022Krišjānis Lācis un Agnese Irbe sarunājas ar Ventu Zvaigzni par un pret cenzūru.
Vēstule no Lākenas
31.12.2021Es gribētu sākt skicēt šo un to no visa tā daudzā, ar ko cilvēks savā ceļā sastopas. Bet tāpēc, ka es ar to nekur tālu netiktu un tas mani atturētu no mana īstā darba, labāk nemaz nesākt. Līdzko pārnācu mājās, sāku rakstīt sprediķi par “neauglīgo vīģes koku”.
Patiesība nacionālismā
29.12.2021Pēc Otrā pasaules kara beigām sakauto nāciju politiskā elite kļuva skeptiska pret nācijvalsti kā tādu. Eiropas Savienība radās no pārliecības, ka Eiropas karus izraisījušas nacionālas jūtas un ka ir vajadzīga jauna pārnacionāla valdības forma, kas cilvēkus apvienotu viņu kopīgajā vajadzībā mierīgi pastāvēt līdzās. Diemžēl cilvēki ne ar ko tādu sevi nespēj identificēt. Nav tādas daudzskaitļa pirmās personas, kas politiski izpaustos kā Eiropas institūcijas.
Skrūtona grāmatas atvēršana
27.12.2021Izdevniecība Kodoka sadarbībā ar Telos.lv redakciju īsi pirms Ziemassvētkiem izdevusi mūslaiku ietekmīgākā britu konservatīvā filozofa Rodžera Skrūtona (1944-2020) programmatiskās 2014. gada grāmatas “Kā būt konservatīvam” tulkojumu. Grāmata izdota kā pirmā no Konservatīvās domas bibliotēkas jeb “Leukothea” grāmatu sērijas, kuras ietvaros Kodoka plāno izdot nozīmīgu konservatīvo domātāju darbu tulkojumus latviešu valodā.
Ziemassvētki kā aicinājums mājup
24.12.2021Ilgas pēc mājām ir dziļas un neremdināmas. Tās caurvij itin visas kultūras un reliģijas. Filozofs Mārtins Heidegers tās izteicis ar vācu vārdu Unheimlichkeit – tā ir sajūta, it kā dzīvotu pasaulē, kura ir sveša un nespēj piepildīt cilvēka dziļākās ilgas.
Brīvība kā apzināta izvēle
23.12.2021Domājot par Gunāra Astras likteņa atbalsi šodien, atceros, kādas izjūtas pārņēma mūs, tā sauktos neformāļus, kad Atmodas izskaņā arvien uzstājīgāk tika spriests, kādās politiskās partijās pārveidosies Vides aizsardzības klubs, Neformālā tautas fronte un Nacionālās neatkarības kustība. Toreiz šķita, ka tiek piedāvāts kaut kas zaimojošs, pēc būtības pretējs Atmodas garam.
Saruna par Ilgu tramvaju
22.12.2021Agnese Irbe sarunājas ar Ievu Puķi un Inesi Pudžu par Tenesija Viljamsa lugu “Ilgu tramvajs” un tās jauno iestudējumu Valmieras drāmas teātrī. Saruna par dzīvi šauros apstākļos, bezizeju un zemiem gaidu apvāršņiem, cilvēka sarežģīto, sašķelto dabu, nicinājumu un aktiera profesijas diktēto žēlastību.
Pēdējās paaudzes laikā notikusī Rietumu kristietības dekristianizācija. Jura Rubeņa piemērs
20.12.2021Par kritēriju ņemot Jura Rubeņa filozofisko izteiksmes stilu, var droši sacīt, ka jau ļoti agri viņš piesaistīja daudz plašāku lasītāju un klausītāju loku, nekā parasti izdodas luterāņu (vai kādas citas kristīgās konfesijas) garīdzniekiem. Viņa alūzijas uz teātri Vai migla klīdīs? noteikti bija tuvas un saprotamas okupācijas laika teātra mīļotājiem. Viņa psiholoģiskais saturs grāmatā Viņa un viņš noteikti piesaistīja šīs literatūras cienītājus, kas, šķiet, pārsvarā ir sieviešu kārtas.
Par īsteno veselību
17.12.2021Naturālistiskais skatījums medicīnā ir lietiskojis slimību, padarot to par šķietami objektīvu, no saslimušās personas neatkarīgu realitāti, fizioloģisku un izolētu problēmu. Rezultātā tā vietā, lai ārstētu cilvēku, tiek ārstēti orgāni vai orgānu sistēmas, vairumā gadījumu bezpersoniskās ārstēšanas praksēs, kas tikai palielina slimnieka stresu un atsvešinātību no pasaules un sava ķermeņa.
Zvaigzne
15.12.2021Par patiesības iespaidu Padomju Savienībā Astra sacīja: “Jāņtārpiņi dod nojēgu, ka tumsā ir gaisma. Ja ir tumsa un nav nekādas gaismas, tad arī nav nojēgas par to. Tāpat ir ar disidentiem.[12] Disidenti ir tāpēc, lai radītu nojēgu, ka nav viss tā, kā mums saka, nav vienīgais tā sauktais padomju tautas viedoklis.”