Lai arī ģimenes lielums ir katra pāra privāta izvēle, tomēr vairums pāru, kuriem jau ir bērni, spriež līdzīgi. Tā, piemēram, pēdējo gadu aptaujas liecina, ka visbiežāk vēlamais bērnu skaits esošā ģimenē ir trīs.
Sadaļas arhīvs: Izklāsti
Baznīca pēc grēkā krišanas lielākoties ir pastāvējusi nekristīgā sabiedrībā, un kristīga sabiedrība ir uzskatāma par izņēmumu, nevis normu.
Mana “sajūta” saka, ka vienīgā vērā ņemamā izmaiņa un arī iemesls satraukumam par lietotāju mijiedarbību sociālajā tīklā X pēdējo gadu laikā ir tāds, ka tas vairs nav tikai kreisi liberālo lietotāju “spēļu laukums”, bet ir ideoloģiski dažādojies.
Aigars Freimanis intervijā ieslīgst bezcerībā un kā vienīgo izeju no strupceļa redz “melno gulbi” – kādu ārkārtēju, neprognozējamu, ārpussistēmisku notikumu, kas salauž esošo lietu gaitu. Latvijas gadījumā tas varētu būt Krievijas uzbrukums vai piepešs Eiropas Savienības vai eiro valūtas sabrukums, vai citplanētiešu iebrukums, vai vismaz spēcīga reliģiskā atmoda. Taču tikpat labi “melnais gulbis” varētu būt iepriekš norādītais trešais punkts: ja Latvijā dusmīgam opozīcijas populismam vispār ir kāda nākotne, tad tikai latviskās un nacionālās formās.
“Šis nav kino,” viņa sacīja, “šīs darbības nav simulētas, tās ir reālas. Līgumi, ko šie uzņēmumi liek sievietēm parakstīt, ir nelikumīgi: nevienam nav tiesību gūt peļņu no cilvēka ķermeņa izmantošanas un piekrist vardarbības aktam pret sevi.”
Ņemot vērā mūsdienu valdošo filozofiju vai, pareizāk, filozofijas trūkumu, izglītība ir pavērsusies pati pret sevi, iznīcinot tieši to daudzveidības un proporcijas izjūtu, kuru izglītībai būtu jāsniedz. Cilvēks, kurš pielūdz izglītību, nav ieguvis no izglītības labāko; cilvēks, kurš visu upurē izglītībai, nav pat izglītots.
Diemžēl Latvijas politika vēl aizvien slimo ar austrumslāvu politiskajai kultūrai raksturīgo “polittehnoloģiju”, kur manipulatīva balsu savākšana ir viss, bet ideja – tikai retorisks līdzeklis. Sekošana sabiedriskajai domai, nevis tās veidošana ar līderību un savas ideoloģijas popularizēšanu ir daļa no šīs “polittehnoloģiskās” slimības.
Tie, kas sludina sociālo taisnīgumu, sāk ar ideju, ka visa ekonomika ir pīrāgs, kuru var dažādi sadalīt. Taču šis pīrāgs nav dotais. Šis pīrāgs ir bagātība, kas tiek radīta tirgus atklāšanas procesā.
Mileja bieži lietots teiciens ir: “Ja jūs neliekat man samaksāt rēķinu par jūsu lēmumiem, dariet visu, ko vēlaties.”
Diskusija par nākotnes nopietnajiem, bet, tūlītēji pieliekot pūles, novēršamajiem ļaunumiem ir pati nepopulārākā un vienlaikus pati nepieciešamākā politiķa nodarbe. Tie, kas apzināti no tās izvairās, ir pelnījuši – un nereti arī saņem – pēcāko paaudžu lāstus.
Asā vara vienmēr darbojas asimetriski – savā valstī netiek pieļauta viedokļu brīva paušana, vārda un pulcēšanās brīvība tiek ierobežota. Toties mērķa zemēs tiek sacelts liels troksnis, ja kāda valsts cenšas ierobežot autoritārās valsts propagandu un dezinformāciju.
Biedrība vēlreiz vērš tiesas uzmanību uz faktu, ka Konkursa norises primārajam mērķim, ievērojot, ka tā ietvaros ir jānotiek apzinātai, nevis bezmērķīgai valsts budžeta līdzekļu sadalei, ir jābūt pieteikto programmu augstvērtībai.
Sabiedrība ir ieinteresēta tieši tradicionālās laulības pastāvībā un ekskluzivitātē. Šī pastāvība un ekskluzivitāte ir nepieciešamas, lai aizsargātu ikviena bērna identitāti un statusu, kā arī sargātu bērnu tiesības tikt audzinātiem, piedaloties gan mātei, gan tēvam.
J. N. Harari pareģo migrāciju kibertelpā, mainīgu dzimuma identitāti, jaunas datora implantu izraisītas sensorās pieredzes; ļaudis neko nemeklēs paši, bet mākslīgais intelekts tiem atradīs pat dzīves partnerus. Rodas jautājums: kāpēc vajadzīga īpaša kreativitāte, ja jau mākslīgais intelekts izgudros, prognozēs un pat vadīs visu cilvēku vietā?
Tā kā šis ir būtisks vērtību jautājums, neprasīt no deputātiem atbildību par šādu rīcību ir ne tikai muļķīgi, bet arī apdraud valsts nākotni. Ja šādā būtiskā vērtību jautājumā pēc vēlēšanām var “nomainīt kažoku”, tad vai vispār ir kādas priekšvēlēšanu laikā apliecinātas vērtības un solījumi, kurus pie noteikta izdevīguma neatmetīs?
Ne VISC Materiāls, ne arī citi seksuālās izglītības materiāli neiepazīstina pusaudžus ar vērtību sistēmu vai pasaules uzskatu, saskaņā ar kuru viņš/viņa varētu racionāli spriest. Taču nav iespējams veicināt racionālu lēmumu pieņemšanu, pirms tam nenodrošinot jauniešus ar seksuālās morāles prizmu, caur kuru savas izvēles vērtēt.
Nostāju, ka izglītības mērķis ir sagatavot cilvēku pilsoņa dzīvei, pauž arī citi Prūsijas ierēdņi, t. sk. apgaismības idejām daudz atvērtākais ķēniņa Frīdriha II administrators izglītības lietās Karls Augusts fon Cēdlics. “Sagatavot” precīzāk nozīmē “padarīt derīgu”. Šo Velnera un Cēdlica definīciju ar nelielu moralizējoši aizklājošu niansi reproducē PISA dokumenti, kad runā par kompetencēm, kuru mērījumi parādīs valdībām, cik lielā mērā jaunās paaudzes ir “gatavas dzīvei”.
Rietumu vājā vieta ir tieši liberālā atvērtība informācijai, gatavība nebeidzamam dialogam par jebkuru jautājumu un neizpratne par to, ka pret Rietumiem darbojas režīms, kas nejūt nekādu cieņu ne pret cilvēku kā tādu, ne pret viņa dvēseli, ne pret kādu “demokrātisko procesu”.
Konservatīvismam ir eiropeiskas saknes un eiropeiska nozīme. Attīstības un konservatīvisma izslēdzošs salīdzinājums ir pašos pamatos aplams, tāpat kā pašos pamatos aplams ir mēģinājums retoriski un ideoloģiski identificēt konservatīvismu ar antidemokrātiskām, antieiropeiskām noskaņām tepat kaimiņos Austrumos un arī pašā Eiropā.
Izraēla 2022. gadā atteicās pievienoties Stambulas konvencijai, kā iemeslu minot 60. un 61. panta patvēruma noteikumu bīstamību. Tika norādīts, ka šie noteikumi prasītu Izraēlai izskatīt patvēruma pieprasījumus ne tikai tiem ārzemniekiem, kuri bēg no politiskās vai etniskās vajāšanas, bet arī visiem tiem, kuri apgalvo, ka cietuši no seksuālās vai ar dzimuma identitāti saistītās vardarbības.