“Anglijas pagrimums sākās dienā, kad Lendors sakravāja pekeles un aizbrauca projām uz Toskānu. Līdz tam Anglija spēja noturēt savus labākos rakstniekus, pēc tam jau mēs Šelliju, Kītsu, Baironu, Bedouzu redzam kontinentālajā Eiropā, bet vēl vēlāk jau skatām pamācošu izrādi: Braunings atrodas Itālijā, kamēr Tenisons dzīvojas pa Bakingemas pili.”
Tāpat kā Dievs uzlūko šķirtu personu kā joprojām laulībā esošu ar iepriekšējo dzīvesbiedru, tāpat Viņš uzlūko arī tā sauktās transpersonas atbilstoši to sākotnējam seksuālajam dzimumam un atbilstoši pret tām arī attiecas.
“Reāla manta, jebkas, kas nav nauda” kļuva par jauno saukli. Dažiem nācās novilkt no pirksta laulības gredzenu vai no biksēm izvilkt ādas jostu, lai tikai nenomirtu badā. Galu galā varas iestādes iejaucās, lai apturētu šo melno tirgu, no kura praksē guva labumu tikai turīgie. No apgabala uz apgabalu tika izveidoti veseli kordoni, lai “kāmjiem” konfiscētās preces, kuras veda ar velosipēdiem un vilcieniem, nogādātu pašvaldību pārtikas punktos.
Trauslais liberālisma sapnis, iespējams, ir tikai mierinoša ilūzija. Vairums no mums, kas šo sapni ir sapņojuši, zina, ka tas drīzāk ir mirāža, lielā mērā mantota no cilvēkiem, kuriem bija ārkārtīgi neliberāli konfesionāli aizspriedumi, kas daudziem, arī man, nemaz neļautu studēt šādā koledžā. Taču tajā jomā, kurā šis liberālais sapnis ir labs, tas ir patiešām ļoti, ļoti labs.
Agnese Irbe un Krišjānis Lācis sarunājas ar Raivi Bičevski par Frīdriha Šillera 1781. gada lugu “Laupītāji”.
Es vērsos tieši pie jaunievēlētā prezidenta, kurš bija rupji sprauslājis par džentlmeni priekšlikuma ierosinātāju, un mudināju viņu pieiet savam amatam ar cieņu pret institūciju un novērtējot to uzticību, kas viņam izrādīta, lai uzturētu kultūru, pie kuras izkopšanas ir smagi strādājušas daudzas studentu paaudzes. Es viņu brīdināju nepārvērst šo vietu par politisku mašinēriju un sacīju, ka, ja viņš to darīs, nemitīgi dzenot cauri paziņojumus ar niecīgu balsu vairākumu, koledžas Vidējā koptelpa pazaudēs to trauslo un īpašo šarmu, kas ir ļāvis (piemēram) konservatīviem katoļiem un zaļmatainiem marksistiem baudīt citam cita kompāniju.
Šajā rakstā dziļāk apskatīšu situāciju ar minēto Satversmes tiesas spriedumu: ko tad Tiesa īsti izskatīja, kādu rupju kļūdu tā pieļāva savā spriedumā un kā tas ietekmē šā sprieduma izmantojamību turpmākajās (juridiskajās un politiskajās) diskusijās.
Ja vispār bija kāds apzinīgs students, kurš visādi citādi maksimāli lietderīgi izmanto savu laiku universitātē un kurš uzzināja par šo priekšlikumu, tas visdrīzāk notika mutvārdu ceļā un kādā nepiemērotā brīdī. Attiecīgi viņam bija ārkārtīgi maz laika, lai formulētu savu attieksmi pret, iespējams, pašu strīdīgāko jautājumu, kurš šobrīd šķeļ Rietumu demokrātijas.
Ja visi šīs izstādes darbi kādreiz tiktu vienkopus atrasti arheoloģiskajos izrakumos, to atradēji droši vien secinātu, ka šai kultūrai raksturīgi atveidot cilvēku, dzīvnieku un augu motīvus, taču tā nevairās arī no abstraktām formām un gludām virsmām bez rotājumiem. No tā, ka starp darbiem nav ieroču, viņi secinātu, ka tā ir mierīga, izzinoša civilizācija ar saviem, iespējams, līdz galam neizprotamiem reliģiskajiem rituāliem.
Vai, klausoties debatēs starp pieaugušiem un, domājams, atbildīgiem cilvēkiem, jūs kādreiz ir aizkaitinājusi vidusmēra debatētāja satriecošā nespēja runāt par uzstādīto jautājumu vai saprast un atspēkot oponentu argumentus?
Kā ilgstošākā liberālisma varas sistēmas blakne Latvijā ir birokrātisms un formālisms. Valsts ir zaudējusi savu augstāko misiju, kas formāli ir ierakstīta Satversmes ievadā, bet praktiski netiek īstenota, jo jebkura augstāka misija ir neliberāla, “autoritāra” un indivīda negatīvo brīvību “ierobežojoša”.
Jo ilgāk ciemiņi uzkavējas Godenholmā, jo vairāk viņi sajūt nemājīgumu un briesmas, kas nemanāmi un tomēr nenovēršami tuvojas. Aiz apkārtnes šķietamā miera un klusuma viņpus vēstures un laika straujās gaitas, nesteidzīgā dzīves ritma un neuzkrītošajām ziemeļu dabas krāsām aizvien vairāk par sevi sāk liecināt šausmīgais.
Agnese Irbe un Krišjānis Lācis sarunājas ar bijušo politiķi un vēsturisku monogrāfiju autoru Edmundu Krastiņu par viņa šī gada februārī sarakstīto eseju “Kāpēc Latvija nevar labāk?”, kurā apskatīti Latvijas ekonomiskās atpalicības vēsturiskie un sociokulturālie cēloņi salīdzinājumā ar pārējām Baltijas valstīm.
Otrā dienā ielien resnis kungs pie princeses un prasa, vai neesot iekritis kāds gredzens pa logu? Princese atbild, ka esot gan, bet tas maksājot miljoņu rubļu.
Es atceros, ka Džimijs Savils uzradās slimnīcā 1969. gadā… Viņš strādāja par nesēju un izmantoja nesēju atpūtas zonu kā savu biroju jeb “bāzi” slimnīcā. Tolaik cilvēki uzskatīja, ka viņš strādā brīvprātīgi, jo viņam ir laba sirds.
Juceklis rodas kā likumsakarīgs iznākums, ja sabiedrība kolektīvi cenšas uzņemties atbildību par homoseksuālu cilvēku vēlmi pēc bērniem.
Neilgi pēc tam, kad 2014. gadā Lielbritānijā tika legalizētas viendzimuma laulības, seksuālo minoritāšu tiesību aizstāvju organizācija Stonewall nāca klajā ar paziņojumu, ka savā darbībā kļūs iekļaujošāka un tagad aizstāvēs arī transpersonu tiesības. Viens no šīs aizstāvības mērķiem bija padarīt dzimtes identitāti primāru, savukārt bioloģisko dzimumu – sekundāru.
Netālu no universitātes, tieši pretī stacijai, atradās iestāde ar lepnu nosaukumu – restorāns “Kaukāzs”. Tas bija pagrabstāvā. Mēs tur nebijām bijuši, bet Uldis gan, tāpēc viņš vienkārši komandēja – ej tur, pagriezies pa labi, ej tur pie galdiņa un gaidi!
Tradicionālajā un bibliskajā kristietībā mācība par morāli neklasificē cilvēciskas būtnes kā heteroseksuālas vai homoseksuālas personas – un to nedara arī Bībele. Līdzīgi Dievam, tradicionālā Baznīcas doktrīna uzskata cilvēkus par vīriešiem un sievietēm. Mācot par seksualitāti, Bībele koncentrē uzmanību uz to, ko cilvēki seksuāli dara un kā rīkojas.
Agnese Irbe un Krišjānis Lācis sarunājas ar Raivi Zeltītu par latviešu filozofa Paula Jureviča (1891–1981) darbiem un domām.